neatbildēja, toties manāmi sadrūma. Emanuēla nošņāca: – Tas būtu nāves grēks! Jūs aptraipāt mūsu sienas ar šādiem vārdiem.
– Lūdzu, – Serafīna atkārtoja. – Es jums nenodarīšu sāpes, ja pakļausieties. Ja pretosieties, māsas būs spiestas jūs turēt, un tad man būs daudz grūtāk rīkoties saudzīgi.
Es saniknota nopūtos. – Labi, bet pasteidzieties.
– Apgulieties un paceliet krekla malu.
Es iekārtojos uz galda, saspiedusi kājas kopā, un pagrozījos tā, lai varētu paraut kreklu augšup. Māsa Serafīna acīmredzot bija sasildījusi rokas pie uguns, jo viņas pirksti nebija tik ledaini, kā domāju. Viņa ātri paspaidīja un pabikstīja manu vēderu un uzmanīgi saspieda krūtis. Man uz mēles jau bija kāda vieglprātīga piebilde, bet es sakodu zobus un klusēju. Viņa novilka kreklu man pār vēderu un klusi paziņoja: – Klēpis nav piebriedis.
– Jā. Es jau jums to teicu.
– Tagad jums jāpaver kājas.
Es saspiedu ceļgalus ciešāk. – Tas noteikti nav nepieciešams.
– Man ļoti žēl, – Serafīna atkārtoja. – Jāveic vispusīga izmeklēšana.
– Mēs zinām, kas notiek karaļa galmā, – Emanuēla piebilda.
– Vai tiešām? Jāatzīst, ka mani tas pārsteidz. Starp citu, Viņa Majestāte pēdējā laikā ir patiesi dievbijīgs, un viss galms mokās garlaicībā.
– Lūdzu. – Serafīna pavēra manus ceļgalus. Es brīdi pretojos, sakodusi zobus, bet atkal atgādināju sev, ka man nav citas izejas. Nācās paciesties, kamēr viņa uzmanīgi ieslidināja pirkstus manī. Viss ilga tikai mirkli, bet mani svilināja skaudrs pazemojums.
Kad mūķene izvilka roku un aizgriezās, lai nomazgātos, es piecēlos sēdus un pārvilku kreklu pār ceļgaliem. – Vai esat apmierinātas?
– Viņa negaida bērnu, – Serafīna pavēstīja Emanuēlai.
– Un? – noviču uzraudze noprasīja.
Serafīna papurināja galvu.
– Ja viņa jautā, vai es vēl esmu jaunava, man jums jāpaskaidro, ka es… ka reiz biju precēta. – Man nācās izgrūst šos vārdus par spīti milzīgajam kamolam kaklā. Acīs dzēla asaras.
– Reiz? Kur ir jūsu vīrs? – Emanuēla painteresējās.
Es saliku plaukstas kopā. – Mans… mans vīrs ir… – Es nespēju izteikt to skaļi.
Serafīna līdzjūtīgi iedūdojās.
– Man ļoti žēl, – Berta atvainojās. – Mēs nezinājām, ka esat atraitne. Karaļa vēstulē jūs bijāt nodēvēta par jaunkundzi.
– Es esmu jaunkundze, – skarbi atcirtu. – Vai man vēl ilgi nāksies drebināties aukstumā? Pasniedziet man drēbes.
Mūķenes izbrīnītas saskatījās. Emanuēlas sejā iekvēlojās ziņkāre. Es varētu apzvērēt, ka viņai iepletās nāsis, saožot tenkas, gluži kā cūka sajūt dziļi apraktu trifeļu aromātu.
Es veltīju viņai savu saltāko skatienu un strauji piecēlos, ļaujot Bertai sasiet krekla saites. Pēc tam viņa palīdzēja man uzvilkt smagu, melnu kleitu, kas nepatīkami smakoja pēc sārma, kurā bija mazgāta. Tērpu papildināja garš zemnieces priekšauts un tumšas zeķes no biezas vilnas, kas saskrambāja ādu. Mūķene apsēja tās ar ādas strēmeli virs ceļgala, pirms pasniedza man visneglītākās koka kurpes, kādas jebkad biju redzējusi.
Ir grūti aprakstīt pretīgumu, kas mani pārņēma, valkājot šīs drānas. Man kļuva nelabi. Vainojama nebija tikai smaka, raupjums un nieze, ko tās radīja; mani tracināja drēbju neglītums. Vienmēr esmu dievinājusi skaistus apģērbus. Mani sajūsmināja satīna mirdzums un samta jutekliskums. Es dievināju izšuvumu daili, mežģīņu smalkumu, kluso šalkoņu, ko radīja zīds, skarot grīdu. Man patika no rīta laiskoties gultā un domāt par to, ko dienā vilkšu mugurā. Izraugoties drēbes, es varētu neuzkrītoši paglaimot karalim vai iegūt kāda vīrieša uzmanību, ko vēlējos par mīļāko. Man patika izdomāt kādu pārgalvīgu jaunumu, piemēram, sasiet svārkus augšup ar lenti, lai parādītu augstpapēžu kurpītes, vai arī pirmajai valkāt melno “ziemas mežģīņu” tērpu virs gaiša satīna miesas krāsā. Es jutos kā taurenis, kam nežēlīgs zēns norāvis košos spārnus.
Serafīna uzmanīgi izņēma man no matiem adatas, un smalki savītās cirtas noslīga lejup. Viņa sameklēja groziņā šķēres, un es nepaguvu pat izbrīnīta iekliegties, kad viņa jau ar dažām ašām, drošām kustībām bija nogriezusi visus manus matus. Tie nokrita uz grīdas kā melnas, lokanas čūskas.
– Mordieu! Tikai ne matus! – Es satvēru galvu un satriekta jutu matus spurojamies pret plaukstas ādu kā ežu mazuļa adatas.
– Man ļoti žēl, – Serafīna atvainojās. – Visām postulantēm tiek nocirpti mati.
– Tā ir vieglāk izvairīties no utīm, – Berta paskaidroja.
– Jūs neteicāt… Neviens mani nebrīdināja… – Es vēl joprojām turēju plaukstas piespiestas pie galvas. Man nāksies pirkt parūku gluži kā vecai kundzei. Nedrīkstu taču parādīties galmā bez matiem! Bet parūkas ir ļoti dārgas… Man acīs sariesās asaras. – Jums nebija tiesību. Vajadzēja mani brīdināt. Es nemūžam nepiekristu, ka nogriežat man matus.
Terēze sāka uzlasīt nokritušās cirtas.
– Nē! – Es satvēru viņas roku. – Tie ir mani mati. Jūs droši vien grasāties tos pārdot parūku meistaram. Nē, tie pieder man. Tikai es drīkstu tos pārdot.
Terēze paraustīja plecus un ļāva, lai es paķeru matu cirtas un iegrūžu tās ceļasomā. – Jums jāatdod arī soma. Mēs to noglabāsim savā noliktavā.
– Tur ir mani rakstāmpiederumi. Spalvas, tinte, spalvu nazītis…
– Šeit jums tas nebūs nepieciešams, – Terēze noteica.
– Novicēm nav ļauts rakstīt vēstules, – piebilda Emanuēla. – Man ir jāraksta! Man jāraksta karalim un draugiem galmā. Jānosūta vēstule māsai, lai viņa zinātu, kur esmu… Un mani stāsti! Kā lai uzrakstu savus stāstus?
– Stāstus? – Emanuēla nicīgi pārjautāja. – Vai domājat, ka šeit drīkstēsiet šķiest laiku tik vieglprātīgās nodarbēs? Nekādā ziņā, jaunkundze. – Viņa satvēra manu somu, pūloties izraut to man no rokām.
Es pretojos. – Jums nav tiesību. Kā jūs uzdrošināties?
Berta pievienojās Emanuēlai. Abas atņēma man somu un izbēra tās saturu uz galda. Emanuēla salauza manas spalvas, izlēja tinti spainī, saburzīja pergamenta lapas un iemeta tās ugunī.
Es centos viņu apturēt, bet māsa Berta turēja mani ar savām spēcīgajām rokām. Viņa mani neatlaida, kaut gan es stipri
