ar putniem un iekļūšu dažādos lieliskos piedzīvojumos.
Vēlāk es sapratu, ka mazās durtiņas uz pasaku valstību varu radīt, kad vien vēlos. Pasaule aiz šīm durvīm ik reizi bija citāda. Dažreiz es atradu mazu akmens mājiņu mežā, kur dzīvoju kopā ar Naneti, savu māsu Mariju un runci, kas murrāja pie pavarda. Citreiz es dzīvoju gaisa pilī, un tur bija skaists princis, kurš mani mīlēja. Vēl es pati biju princis ar zelta zobenu un baltu zirgu.
Parīzē es dāvāju šīs durvis uz pasaku valstību īstajam princim, ko tur sastapu. Dofins bija tikai piecus gadus vecs, kad es kļuvu par viņa mātes, karalienes Marijas Terēzes, galma dāmu, bet es viņu nesastapu vēl divus gadus. Protams, es bieži redzēju dofinu, ģērbtu baltos, kuplos tērpos, un viņa gaišās cirtas slīga pār muguru. Septiņu gadu vecumā viņu ietērpa biksēs, kristīja, atņēma auklei un nodeva audzināšanā hercogam de Montasjē, izbijušam karotājam, kurš katru jūtu izpausmi uztvēra kā vājību, ko nepieciešams apspiest.
Reiz karaliene man uzdeva atvest viņas dēlu uz dienišķo tikšanos ar māti Mazajā galerijā. Es steidzos caur milzīgajām, aukstajām Luvras istabām, papēžiem klaudzot uz marmora grīdas. Mani kuplie svārki čaukstēja. Kad pirmo reizi ierados Luvrā, mani satrieca karaļa mājvietas plašums un greznība. Vienmēr biju uzskatījusi Kaznēvas muižu par iespaidīgu celtni, un tā patiesi bija viena no lielākajām visā Gaskoņā. Tomēr salīdzinājumā ar Luvru tā šķita maza un viduslaicīga.
Es beidzot sapratu, kāpēc galmā visi nēsā kuplas parūkas, valkā apavus ar bīstami augstiem papēžiem un milzīgus svārkus ar garu velci, lentēm rotātus apakšsvārkus, iespaidīgas izšūtas aproces un spalvām apspraudītas cepures, un kāpēc visi žesti, rotaļas un traģēdijas ir tik diženas. Viņi centās nepazust šajā plašajā pilī.
Sasniegusi dofina apartamentus, es dzirdēju hercoga de Montasjē balsi un pārāk pazīstamo švīkstu, kas radās, spieķim triecoties pret mazā zēna augumu.
– Jūs esat muļķis… švīk!.. prātā atpalicis… švīk!.. apkaunojums Viņa Majestātei… švīk!.. Jūs apkaunojat mani… švīk!... un sevi… švīk!.. dumjš kā prasts zemnieku puika… švīk!
Es sāku drebēt, nespēdama ne pakustēties, ne parunāt. Pēdējo divu gadu laikā atmiņas par drausmajiem gadiem, ko pavadīju marķīza de Molevrjē spieķa tuvumā, pamazām bija izbālējušas un pārvērtušās par aizaugšu rētu. Šie švīksti uzplēsa brūci. Es uzrāvu plecus un sasprindzināju žokli. Hercogs beidzot rimās un pabrāzās man garām kā saniknots vērsis. Es brīdi nogaidīju, bet zēna raudas istabā salauza man sirdi, tāpēc es uzmanīgi pagrūdu durvis un iegāju iekšā.
Dofins gulēja gultā uz vēdera. Viņa cirtas bija sajauktas, acis pietūkušas un sarkanas. Mežģīņu krekls nosedza tikai vienu plecu, un kalsno muguru klāja sarkanas švīkas. Es paņēmu savu mutautu un samitrināju to traukā. – Arī mans aizbildnis mēdza mani sist. Nezinu, kāpēc. Dažreiz viņš mani sita, jo es ierunājos, un citreiz sita par klusēšanu.
Zēns palūkojās uz mani, bet neko neteica. Es sniedzu viņam samitrināto mutautu, bet viņš necentās to satvert.
– Man nekad nebija ne jausmas, kas jādara. Ja es raudāju, viņš mani sita vēl stiprāk. Ja iekodu lūpā un neraudāju, viņš sadusmojās, un atkal atkal sekoja pēriens. Vai tāpat notiek ar jums un hercogu?
Dofins pamāja. Es nometos ceļos pie gultas un atkal piedāvāju mutautu. Viņš to paņēma un piespieda pie acīm.
– Man tomēr šķiet, ka ieslodzījums pagrabā ir sliktāks par pērienu. Tur bija tik tumšs, ka es neredzēju savu roku, pat turot to pie acīm. Es baidījos arī no zirnekļiem un tarakāniem. Un dzirdēju pīkstienus, švīkstus, skripstoņu un skrapstoņu, un man šķita, ka tur mājo žurkas. Vai arī sikspārņi. Reiz es redzēju tumsā gailam mazas, sarkanas acis. Tās virzījās arvien tuvāk un tuvāk…
Princis aizgrābts vēroja manu seju. Kad es apklusu, viņš iejautājās: – Ko jūs darījāt?
– Noāvu zābaku un sviedu ar to pa acīm, cik spēcīgi vien spēju.
Viņš pasmaidīja.
– Tomēr sliktāks par zirnekļiem un tarakāniem, sliktāks par žurkām un sikspārņiem bija spoks.
– Spoks?
Es pamāju. – Tas pagrabs reiz bija ala, kurā mājoja vientuļnieks. Viņš bijis ļoti svēts. Kad kāds ķeceris aicināja viņu pierādīt savu svētumu, vientuļnieks pakarināja apmetni uz saules stara.
Princis piecēlās, atspiezdamies uz elkoņa.
– Viņš nodzīvoja alā daudzus gadus, līdz nomira. Viņa kaulus atrada tajā pašā alā, kur mani ieslēdza aizbildnis.
– Vai jums nebija bail?
– Ļoti! Bet pēc tam es nospriedu, ka tik krietns vīrs, kurš spējis pakarināt apmetni uz saules stara, nedarīs man neko sliktu, un es labprātāk būtu drošībā alā nekā tur, kur man klāt var tikt aizbildnis. – Es pastāstīju dofinam par slepenajām durvīm uz pasaku valstību, ko iztēlojos. – Un nebija svarīgi, cik stipri aizbildnis mani sita un cik auksta un tumša bija ala; es vienmēr varēju izlikties, ka esmu citur.
Dofins jau sēdēja gultā, un viņa acis dedzīgi kvēloja. – Varbūt arī jūs šeit varētu atrast tādas durvis? – es jautāju, paņēmusi ķemmi, un sakārtoju zēna matus. – Protams, tās nav īstas durvis, tikai iztēlotas. Bet jums būtu vieglāk paciest hercogu, vismaz līdz brīdim, kad būsiet pieaudzis un varēsiet viņu padzīt.
– Vai arī iemest cietumā, – dofins ierosināja. – Pie žurkām un sikspārņiem.
– Neizmantojiet slepenās durvis briesmīgu sodu izdomāšanai, – es ieteicu. – Tai jābūt labai vietai, uz kuru vienmēr varat doties, kad tas vajadzīgs. Es jums palīdzēšu uzvilkt mēteli. Māte jūs gaida.
Zēns nopūtās un uzmeta lūpu. – Es negribu pie viņas iet. Gribu palikt šeit un domāt par slepenajām durvīm.
– Varēsiet par tām domāt pa ceļam. Tā ir viena no labākajām slepeno durvju īpašībām. Tās varat atvērt jebkur un jebkurā laikā.
Vēlāk galma dāmas mēdza smieties par dofinu, slēpjoties aiz vēdekļiem, un ļauni teikt, ka viņš var visu dienu sist spieķi pret kāju un lūkoties tālumā. Toties es zināju, ka viņš būvē gaisa pilis.
Pusnakts sardze
Noskanēja pusnakts zvans, izraujot mani no miega.
Es vēl brīdi gulēju, cenšoties apjaust, kur atrodos, un nomākt bailes. Prātā joprojām trīsuļoja sapņa atblāzma. Es atvēru acis un noskumu, redzot netīro aizkaru, kas šķīra manu gultu no pārējām lielajā guļamistabā. Gurdeni piecēlusies, es izbīdīju no segas apakšas savas nabaga nosalušās pēdas, meklējot nakts apavus. Šķita, ka pagājis ilgs laiks, kopš manas pēdas bijušas siltas. Es katru nakti saritinājos kamolā kā pele, ievīstījusi pēdas krekla apmalē, un virs plānās segas uzklāju kleitu un apmetni, lai man būtu siltāk. Tā guļot, es lieliski varēju
