sildīju cimdos ietērptās rokas. Neteikusi ne vārda, sardze izgāja ārā un pameta mani vienu, aizverot durvis aiz sevis.
Es atkal biju spiesta ilgi gaidīt, un arī šoreiz mani jau pārņēma dusmas, kad atvērās durvis un istabā ienāca vairākas drūmas mūķenes. Viņas šķita ļoti bālas zem melnajām galvassegām. Vienai rokās bija alvas trauks, otrai kūpoša krūka, trešajai – grozs.
– Laipni lūdzam Žersīanbrī abatijā, de la Forsas jaunkundze, – pirmā mūķene mani sveicināja. Viņa bija neliela auguma un salīkusi sieviete ar skumīgu seju, kas man atgādināja pērtiķi. – Es esmu klostera māte abate. Varat dēvēt mani par Mére Notre. Šī ir mūsu noviču uzraudze māsa Emanuēla; mūsu mantzine māsa Terēze; ēdamzāles pārzine māsa Berta; slimnieku aprūpētāja un dziedniece māsa Serafīna.
Atskanot mūķeņu vārdiem, katra nolieca galvu. Pirmā bija gara auguma aristokrātiska sieviete ar uzkumpušiem pleciem un skarbu, bālu seju. Otrā izskatījās sagurusi un nomocīta. Trešā bija tukla, un viņas apaļajā sejā vīdēja smaids. Svaigā, sārtā āda liecināja, ka viņa ir lauciniece.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja māsa Serafīna. Reiz viņa noteikti bijusi skaistule. Viņas seja veidoja lielisku ovālu, deguns bija slaids un taisns. Uzacis un skropstas kļuvušas retākas, bet to zeltainais tonis paspilgtināja nupat vākta medus krāsas acu mirdzumu. Viņas āda līdzinājās padilušam muslīnam, pārklāta ar bāliem vecuma plankumiem. Māsa Serafīna bažīgi vēroja mani, pētīja manu grezno tērpu, augsto mežģīņu fontanžu man uz galvas un bagātīgo krāšļu kārtu.
– Viņa Kristīgā Majestāte karalis pavēlējis jums apmesties Žersīanbrī abatijā. Vai mums jāsaprot, ka iestājaties mūsu klosterī labprātīgi? – abate jautāja.
Es nezināju, ko atbildēt. Pilnīgi noteikti nebiju labprātīga novice, bet nepakļaušanās karalim bija valsts nodevība. Varēju tikai cerēt, ka viņš drīz atmaigs un ļaus man atgriezties karaliskajā galmā, ja nepretošos uzņemšanai klosterī. Tāpēc es negribīgi atbildēju: – Jā, Mére Notre.
– Vai de la Forsu dzimta nav… hugenoti? – Māsas Emanuēlas nāsis iedrebējās.
– Vairs ne. – Es ļoti centos apslāpēt savas dusmas un kaunu, bet tas ieskanējās manā balsī.
– Jūs atteicāties? – viņa vaicāja.
Es paraustīju vienu plecu. – Protams.
Tomēr jautājums uzjundīja sāpīgu atmiņu gūzmu. Mans vectēvs pārcieta drausmīgo Svētā Bērtuļa nakts asinspirti tikai tāpēc, ka, saņēmis nežēlīgu dūrienu, nokrita zemē un tēloja mirušu. Viņa tēvam un brālim tā nepaveicās; abus sadūra, līdz dzīvība viņus pameta. Mans vectēvs visu mūžu bija lepns, kaismīgs hugenots, un viņa priekšzīmei sekoja visa mana ģimene, līdz karalis atcēla Nantes ediktu un pasludināja, ka Dieva pielūgšana atbilstoši savai sirdsapziņai ir nelikumīga.
Pēc šī soļa daudzi hugenoti aizbēga no Francijas, lai nevajadzētu pāriet katoļticībā. Mans tēvocis Žaks Nompārs, ceturtais hercogs de la Forsa, nebija ar mieru ne bēgt, ne arī atteikties no savas ticības. Karalis ieslodzīja viņu Bastīlijā, meitas aizsūtīja uz klosteriem, bet dēlus izglītoja katoļticībā. Vēlāk tēvocis nomira, un viņa dēls, mans brālēns Anrī Žaks, pameta hugenotu ticību un zvērēja padevību Viņa Katoliskajai Majestātei, tāpēc saņēma atļauju kļūt par piekto hercogu de la Forsu.
Arī es pārgāju katoļticībā. Ko citu varēju darīt? Sekot pārējiem hugenotiem nabadzībā un trimdā? Pieļaut, lai mani sadedzina sārtā kā daudzus citus? Karalis man piedāvāja tūkstoš sudraba luiju pensiju, ja atteikšos no savas ticības. Manuprāt, tūkstoš sudraba luiju gadā bija mises vērti. Un es galu galā nebiju vienīgā. Hugenotu ticību pameta divdesmit četri tūkstoši.
– Jums jāiestājas šajā klosterī no brīva prāta, meita, – abate sacīja. – Vai jūs vēlaties pakļauties mūsu noteikumiem?
– Jā, Mére Notre, – es nejutīgām lūpām sacīju.
Viņas sejā pavīdēja šaubas. – Vai jūs saprotat, kas no jums tiks prasīts, mademoiselle? Māsa Emanuēla, lūdzu, paskaidro novices pienākumus!
Mūķene nicīgi uzlūkoja mani ar tumšo acu skatienu. – Jums jāzvēr pakļauties visiem šī nama noteikumiem, būt paklausīgai, uzticamai un allaž pazemīgai. Pirmā pazemības pakāpe ir vienmēr turēt acu priekšā Dieva seju. Atcerieties, ka Viņš pastāvīgi jūs vēro.
– Jā, protams, – es piekritu.
– Otrā pazemības pakāpe ir neļauties savai gribai un neapmierināt savas vēlmes, tikai pildīt Dieva gribu.
Nevēlēdamās atkārtoties kā dumjš bērns, es noliecu galvu.
Māsa Emanuēla turpināja: – Trešā pazemības pakāpe ir pakļaušanās par sevi augstākajiem visās nozīmēs… Ceturtā nozīmē pacietīgi izturēt visu smago un nepatīkamo… neslēpt ļaunās domas un visu atzīt… samierināties ar niecīgāko un sliktāko no visa…
Kad skanēja sestā pazemības pakāpe, es vairs nemāju un nemurmināju piekrišanas vārdus, tikai apjukusi lūkojos uz mūķeni. Māsa Emanuēla nepielūdzami turpināja: – Jūs nevis sauksiet sevi par zemāku un niecīgāku kā visi pārējie, bet gan patiesi tam ticēsiet.
– Tas taču ir joks, vai ne? – es iesaucos, kaut gan zināju, ka mūķene runā pavisam nopietni.
Nedarīt neko tādu, kas nav iepriekš atļauts. Nebilst ne vārda, pirms kāds mani uzrunājis. Nesmieties. Nepacelt balsi. Neatraut skatienu no zemes. Ik stundu atcerēties, ka esmu vainīga savos grēkos.
– To es varu, turklāt labprāt, – es daudznozīmīgi noteicu.
Mūķenes manāmi sarosījās, un māsa Berta nosarka.
– Mums jārunā atklāti, de la Forsas jaunkundze, – abate sacīja. – Mēs neesam radušas uzņemt savā namā galma dāmas. Viņām reti rodas patiess aicinājums, un viņas raisa apjukumu mūsu māsās, kā arī traucē klostera dzīvi. Tomēr mēs lūdzām Viņa Majestātei karalim palīdzību, jo daudz cietām neseno juku laikā. Viņš mums atbildēja, atsūtot jūs.
– Dieva dāvanu, – es noteicu, saliku plaukstas kopā un pacēlu skatienu pret debesīm. Pēc brīža es ar acs kaktiņu pamanīju, ka māsa Serafīna kā brīdinādama papurina galvu.
Abates grumbainajā sejā vīdēja nemiers. – Diemžēl Viņa Majestāte kļūdījies. Kaut gan mums patiesi nepieciešams jūsu pūrs, es nevaru ar tīru sirdsapziņu pieņemt postulanti…
– Māt! – Māsa Terēze satraukta lauzīja rokas. – Jumts! Altāra trauki!
Abate vilcinājās. Arī mani piepeši pārņēma trauksme. Kas ar mani notiktu, ja abate mani nepieņemtu? Nekas nespēja tā satracināt karali kā vēsts, ka viņa gribai kāds nepaklausa.
– Lūdzu piedošanu, es nevēlējos izturēties vieglprātīgi. Pārāk ilgi esmu dzīvojusi Saules karaļa galmā, kur ātru un tukšu atbildi vienmēr vērtē augstāk nekā rūpīgi apsvērtu paskaidrojumu.
