es pavadīju gultā raudot.
Asaras plūda kā vasaras lietusgāze, satricinot visu manu augumu un neļaujot elpot. Laiku pa laikam es nomocījusies pierimu, bet pēc tam atcerējos visu zaudēto, un asaras tecēja atkal.
Rakstāmpiederumi bija pats dārgākais, kas man piederēja. Labākais bija darināts no kraukļa spalvas. Kad saņēmu to no sava vīra Šarla, viņš teica, ka šī spalva esot tikpat melna un spīdīga kā mani mati un tikpat asa kā mans prāts. Es to izmantoju tikai stāstu rakstīšanai; vēstules, parādzīmes un mīlas vēstis es rakstīju ar zosu spalvām, ko pati apgraizīju un asināju ar sudraba spalvu nazīti – mātes pēdējo dāvanu. Bieži vien biju tik nabadzīga, ka nevarēju samaksāt mantiju darinātājam, bet vienmēr pirku labāko tinti un papīru. Es gludināju to ar pumeku, līdz papīrs bija tikpat balts un smalks kā mana āda, gatavs uztvert burtus, ko steidzīgi zīmēju ar spalvu.
Vismaz vērtīgie manuskriptu saiņi bija drošībā manā lādē. Vai arī nē? Varbūt mūķenes pārmeklējušas arī lādi un iesviedušas visus manuskriptus ugunī. Šī doma manī raisīja patiesas sāpes, it kā uz krūtīm gultos smagi akmeņi. Cik daudz tumšo nakts stundu pavadītas vienas vienīgas sveces gaismā, nevis guļot! Cik daudzas stundas nozagtas maniem galma dāmas pienākumiem, kad es rakstīju, nevis stundām ilgi stāvēju sāpošām kājām un izlikos smaidām par karalisko punduru ākstībām. Trīs mani romāni bija izdoti – protams, bez mana vārda, tā izvairoties no karaļa cenzoriem. Pārsteigta un sajūsmināta atklāju, ka tos pērk diezgan labi, un es pat saņēmu nedaudz naudas. Pēdējā laikā es rakstīju jaunu romānu, slepeno Zviedrijas Gustava vēsturi, ko cerēju drīzumā izdot. Ko es darīšu, ja tas viss ir pārvērties pelnos?
Nemierīgi grozīdama galvu uz ļenganā spilvena, es skaudri izjutu matu trūkumu. Pacēlu roku un pieskāros rugājiem.
Mati bija mans vienīgais skaistums. Pat toreiz, kad vēl biju maza meitene, Nanete ar tiem lepojās. Viņa katru nakti atraisīja lentes un izsukāja manus matus, kamēr es stāstīju par dienā piedzīvotajām uzvarām vai sīkām neveiksmēm. Toreiz Nanete vēl bija jauna sieviete, un viņas melnajās acīs maiguma bija vairāk nekā spara. Mati zem baltās cepurītes bija gaiši un smalki, un viņai bija mīkstas krūtis, pie kurām man patika pieglausties.
Reizi nedēļā viņa iemasēja man galvas ādā rozmarīna eļļu un rūpīgi izsukāja matus ar smalku ķemmi, saspiežot visas atrastās utis vecā lina skrandā.
– Lūk, šī ir liela! – viņa mēdza izsaukties.
– Parādi! Jā, tas ir vectēvs. Viņš ir pietiekami liels, lai būtu vectēvs.
– Nesaprotu, kur jūs tās visas atrodat. Es būtu gatava zvērēt, ka pirms nedēļas atbrīvoju jūs no visiem mazajiem briesmoņiem. Vai jūs atkal rotaļājāties ar dzirnavnieka bērniem?
– Protams, Nanete! Ar ko gan citu man rotaļāties?
– Ne jau ar puņķainiem, utu apsēstiem zemniekiem.
– Mēs uzcēlām cietoksni, Nanete. Tēlojam reliģisko karu.
– Ak, manu mazo kāpostiņ, tā nav laba rotaļa. Vai nevarat uzspēlēt kaut ko jauku? Varbūt gluži vienkārši tēlot ģimeni?
– Tas ir pārāk garlaicīgi. Mums patīk cīnīties. Es vadu reformatorus, un Žaks pavēl sarkanajām padauzām…
– Konfektīt! Tā nerunājiet! Jums jāuzmanās.
– No kā? – Es izbrīnīta pagriezu galvu un uzlūkoju Naneti.
– Ne jau visi Francijā domā tāpat kā jūsu māte, konfektīt. Reformatori galu galā zaudēja karā, un karalis – lai Dievs viņu svētī! – ir katolis.
Es nopūtos. Bija ļoti grūti saprast, kā valdnieks var būt vienlaikus mūsu karalis un ienaidnieks. Es jutu, ka Nanete ir satraukta, jo ķemmes vēzieni kļuva spēcīgāki. – Au! Man sāp! Nevajag tik dziļi.
– Piedodiet! Vai tā ir labāk? Skat, vēl viena liela uts!
– Tā ir vecvecmāmiņa. Paskaties man aiz ausīm, Nanete. Tur ir bērnistaba ar visiem mazuļiem. Vai tev šķiet, ka arī utīm ir aukles?
– Droši vien, ja jau mazuļu ir tik daudz, – Nanete noņurdēja un pielieca manu galvu uz sāniem, lai varētu izķemmēt matus aiz auss.
– Kad utis pieaug, viņas uzkāpj pakalnā un ar skatienu meklē ienaidniekus.
– Iebrucējus no dzirnavnieku bērnu galvām.
– Jā. Un pēc tam atkaujas… Ko utis izmantotu kā ieročus, Nanete?
– Laikam zobus. Negrozieties, konfektīt. Ja sēdēsiet mierīga, es jums kaut ko pastāstīšu.
Nanetei padomā bija liels stāstu krājums: jocīgi stāsti par lapsu kūmiņu vai zvejnieku, kura sieva vēlējās, lai viņam pie deguna izaugtu desa; biedējoši stāsti par milžiem, kas ēd mazas meitenes, un spokiem, un gobliniem; jauki stāsti par ganiem un ganītēm, kas iemīlas. Ja Nanete gribēja, lai es sēžu nekustīga – piemēram, kad viņai vajadzēja aizdarīt manu zābaku āķīšus vai sašūt atirušu apmali, – viņa zināja, ka vajag tikai apsolīt stāstu, un es nekavējoties beigšu grozīties un žēloties, sēžot pavisam klusa.
Kur šo nakti pavadīja Nanete? Vai mūķenes viņai piešķīrušas gultu, vai arī viņa bijusi spiesta izturēt ilgo ceļojumu atpakaļ uz Versaļu karietē? Viņa bija veca un trausla; brauciens viņu noteikti nomocītu. Es cerēju, ka viņa kaut kur ērti iekārtojusies. Nāksies lūgties, lai mūķenes atdod man nedaudz naudas, lai es varētu samaksāt par Nanetes ceļu mājup uz Kaznēvas muižu. Viņa to pameta pirms trīsdesmit viena gada kopā ar mani, kad es saņēmu uzaicinājumu uz galmu, un nekad neatgriezās – tāpat kā es. Mana māsa Marija noteikti parūpēsies par veco auklīti. Cik pārsteigta Marija būs, uzzinot, ka esmu aizdzīta uz klosteri! Man atkal sāka birt asaras. Es gribēju, lai Marija lepojas ar mani, savu gudro māsu, kas kalpojusi karaliskajai ģimenei.
Atskanēja soļu švīkstoņa, un kāds ienāca manā cellē. Es saspringu un atbalstījos uz elkoņa, tad ieraudzīju māsu Emanuēlu. Man izdevās saskatīt viņas iegareno, bālo seju un aristokrātes degunu nespodrajā lāktura gaismā, kas dega gaitenī. Viņai mugurā bija vaļīgs krekls, un ap pleciem apmesta veca, nobružāta šalle.
Noslaucījusi asaras, es piecēlos augstāk un atvēru muti, grasīdamās kaut ko teikt, bet Emanuēla pielika pirkstu pie lūpām un papurināja galvu. Es aizvēru muti. Viņa pamāja, satvēra nelielo māla karafi, kas bija nolikta uz galda pie manas guļvietas, un ielēja krūzītē ūdeni. Apsēdusies man blakus, viņa pasniedza krūzi man. Es paklausīgi dzēru. Ūdens bija ledaini auksts, bet atsvaidzinošs. Mani drebuļi nedaudz pierima. Mūķene atņēma man krūzi un nolika to uz galda. Pēc tam viņa sakļāva abas plaukstas pie vaiga kā bērns, kas tēlo, ka guļ.
Es pārgurusi atlaidos guļus. Viņa samitrināja manu mutautu un saudzīgi nomazgāja man seju kā mazulim. Es jutu asaras sariešamies acīs, šīs negaidītās laipnības satriekta, bet centos pateicīgi uzsmaidīt. Viņa atbildēja, nedaudz savelkot mutes kaktiņus drūmā pussmaidā, un pasniedza man trīsstūrī salocītu audumu, ko izvilka no piedurknes. Es noslaucīju acis un izšņaucu degunu. Kad nokaunējusies devu mutautu viņai atpakaļ, viņa papurināja galvu un atteicās. Es sažņaudzu audumu
