akmens sienu. Man ļoti sala.
– Ātri! Pasniedz man pūderi un mušiņas!
Nanete iedeva man pūdera lādīti, un es pārlaidu zaķa ķepiņu pār seju, samiegtām acīm ielūkojoties sīkajā spogulītī uz šķirstiņa vāka. Es darbojos prasmīgi un pārliecināti; ne jau pirmo reizi man nācās pielabot krāsojumu tumsā.
Aizcirtusi ciet pūdera lādīti, es iegrūdu to rokās Nanetei un paķēru nelielo, dārgakmeņiem rotāto šķirstiņu, kurā glabāju mušiņas – mazas, sejas izdaiļošanai paredzētas uzlīmes no gumēta tafta, lieliski piemērotas izsitumu vai baku rētu noslēpšanai. Pirksti tā trīcēja, ka man tik tikko izdevās satvert vienu sīciņu, melnu uzlīmi. Es brīdi vilcinājos. Parasti es uzspiestu mušiņu uz mutes kaktiņa, á la coquette, vai pie acs, á la passionnée, bet es gatavojos ieiet klosterī, nevis salonā vai balles zālē. Es rūpīgi piestiprināju mušiņu pieres vidū tieši zem matu līnijas, á la majestueuse.
Es biju Šarlote Roza de Komona de la Forsa. Mans vectēvs bija Francijas maršals, brālēns – hercogs, bet māte bija trešās pakāpes māsīca pašam karalim. Ja man jāiestājas klosterī pret savu gribu, es to darīšu savās greznākajās drānās, turēšu galvu augstu paceltu, un uz manas sejas nebūs asaru pēdu.
Kučieris atvēra karietes durvis. Es izkāpu, cik graciozi vien spēju savās augstpapēžu kurpēs, kaut gan kājas bija nejutīgas un drebēja pēc ilgās kratīšanas pa bedrēm. Nanete satvēra mana tērpa velci, lai tā nevilktos pa sniegu.
Pagalms bija tukšs, un to apgaismoja vienīgi lākturis, kas novietots virs aizbultētām ozolkoka durvīm. Virs tām vairākās rindās bija izgrebti bargi svētie, kas sprieda taisno tiesu bailīgiem dēmoniem un grēciniekiem; tie savukārt lūdza žēlastību zemāk. Nespodrajā, nevienmērīgajā gaismā grēcinieku akmens locekļi un sejas vaibsti šķita kustamies. Dažiem bija sikspārņu cietie spārni un goblinu cienīgas sejas. Kāda sieviete metās ceļos, un mati atraisīti plūda viņai pār muguru. Daudziem bija sadragāts deguns vai salauztas plaukstas, kas saliktas lūgšanā. Izskatījās, ka te pabijuši hugenoti ar veseriem un lingām, cenšoties iznīdēt visas elkdievības pēdas.
Kučieris paraustīja zvanu pie durvīm un atgriezies nocēla manu lādi no karietes jumta. Pēc tam mēs ilgi gaidījām – es, kučieris un Nanete, – mīņājāmies un berzējām plaukstas, dvašai veidojot saltus garaiņus gaisā. Aizritēja minūtes. Es sadusmojos un atmetu galvu.
– Nu, nāksies vien atgriezties Versaļā un paziņot karalim, ka mājās neviena nebija. Cik žēl!
It kā atbildot maniem vārdiem, durvīs noskrapstēja atslēga, kāds atbīdīja bultas. Es apklusu, pūlēdamās nedrebēt. Durvis lēni atvērās, atklājot salīkušu sievieti melnās drānās. Lāktura gaismā bija redzama vienīgi iekritusi mute, kam kaktiņos ievilkušās dziļas rievas. Pārējie vaibsti grima mūķenes galvassegas ēnā. Viņa pamāja man ar kaulainu roku, un es negribīgi panācu uz priekšu.
– Esmu de la Forsas jaunkundze. Ierados saskaņā ar karaļa pavēli.
Sieviete pielieca galvu un ar rokas mājienu aicināja mani sekot. Satvērusi zelta krāsas satīna svārku ieloces, es cēli soļoju uz priekšu. Nanete nāca man līdzi, nesot velci, bet kučieris tikmēr nopūlējās ar lādi un somu. Kaulainā roka piepeši pacēlās, nepārprotami paužot aizliegumu. Kučieris sastinga un paraustīja plecus, ļaujot lādes galam nokrist zemē.
– Atvainojiet, jaunkundz, laikam vīriešiem nav ļauts ieiet iekšā.
Es samulsusi apstājos. – Kurš nesīs manu lādi?
Melnā tērptā mūķene neteica ne vārda. Nanete pēc brīža atlaida manu velci un satvēra lādes galu. Kučieris pielika roku pie cepures un aizskrēja atpakaļ pie zirgiem, kas stāvēja krēslas aizsegā, galvu pieliekuši, un izgrūda dūmu vērpetes pa nāsīm kā seni pūķi. Iekodusi lūpā, es uzliku somu uz rokas un satvēru otru lādes malu. Šādi apkrāvušās, mēs šķērsojām slieksni un nokļuvām nespodri apgaismotā gaitenī, kur valdīja tāds pats aukstums kā ārā. Mūķene aizcirta un aizbultēja durvis, nostiprināja trīs smagas dzelzs slēdzenes un piesēja atslēgu saišķi pie jostas. Es pamanīju nozibam vienu nicinājuma pilnu aci, pirms mūķene pagrieza galvu, norādot, lai sekoju. Mēs paklausījām, un ejot viņa kratīja rokas zvanu, it kā es būtu spitālīgā vai rati, kuros tiek vesti no mēra mirušie. Norijusi dusmu vārdus, es gāju viņai līdzi.
Tagad es sapratu, kāpēc mans aizbildnis runāja par rūgtuma pilnu sirdi.
Sātana līgums
Durvju sardze veda mūs pa gaiteni, ko caurvija arkas, balstot griestu izliekto velvi. Katra pīlāra galu rotāja smalki lapu, seju un dzīvnieku grebumi, bet grīdas segums vidū bija nodilis; tur jau gadsimtiem ilgi to deldēja mūķeņu šļūcošie soļi.
Es sekoju sardzei cieši pa pēdām, dusmu un lepnuma dzīta, bet nabaga Nanete tikmēr pūlējās no manis neatpalikt. Kad nokļuvām pie krustcelēm, kur vienā pusē augšup vijās kāpnes, bet tām pretī bija cita gaiteņa arka, sardze norādīja, lai Nanete paliek šeit un atstāj lādi kāpņu pakājē. Vecā mūķene vēl joprojām nerunāja, bet žesti bija tik valdonīgi, ka to nozīmi nevarēja pārprast.
Nanete priecīga atlaida lādes malu un paberzēja krustus. Arī es nolaidu lādi, bet turpināju cieši turēt somu, jo tajā bija mans slēdzamais šķirstiņš ar nedaudzajām dārglietām un naudu, kā arī spalvas, tinte un pergaments. Sardze izveda mani caur arku, pametot Naneti vienu pašu gaitenī. Mana nabaga vecā kalpone cieši saknieba lūpas.
– Vai viņai nekas slikts nenotiks? Vai kāds par viņu parūpēsies? – es jautāju. Sardze neatbildēja. Es iedrošinādama uzsmaidīju Nanetei un sekoju mūķenei garām puspavērtām durvīm. Aiz tām es ieraudzīju virtuvi, kur vienkāršos, brūnos ģērbos tērpušās sievietes rosījās ap galdu un solu. Gluži parasti podi, kastroļi, pannas un katliņi izskatījās savādi un pārāk sīki zem milzīgā, velvētā jumta. Kad pagājām garām, kalpones pacēla skatienu, bet sardze pakratīja zvanu un skaļi aizcirta durvis. Bija arī citas pavērtas durvis; aiz vienām vīdēja vīna mucas, aiz citām slēpās pieliekamais ar maisiem un kastēm, un ievārījuma traukiem.
Gaiteņa galā sardze atslēdza ar dzelzs kniedēm apdarinātas durvis, izmantodama citu atslēgu no saišķa pie jostas. Mēs izgājām pa tām, un sardze atkal aizslēdza durvis. Dzirdot, kā noklikšķ slēdzene, es jutu sirdi sažņaudzamies un plaukstas savelkamies dūrēs. Šeit patiesi bija gluži kā cietumā. Es nožēloju, ka esmu noslēgusi netaisnīgo vienošanos ar karali. Vai tiešām mana pensija bija tā vērta, lai es paliktu ieslodzīta šajā akmens un vecu sieviešu valstībā?
Tomēr… vai man bija cita iespēja? Bēgt uz Angliju, nepatīkamo un lietaino zemi, kur neviens neprot ģērbties? Kā es tur nopelnītu iztiku? Anglijā nevienu neinteresētu mani romāni, veltīti franču augstmaņu aizraujošajai slepenajai dzīvei.
Sardze turpināja kratīt zvanu un izveda mani caur arku līdz garai ejai. Tās vienā malā pavērās skats uz četrstūrainu dārzu. Es neredzēju neko citu, vienīgi nelielu mauriņu, kas apbrūnējis un pievildzis mitruma, un vienā stūrī bija arī aka ar smailu jumtu. Gar otru ejas malu bija salikti soli, un virs tiem slējās skaistas, elegantas arkas, atvērtas vējiem. Sniegs ievirpuļoja iekšā un dzēla man sejā. Es paātrināju gaitu.
Otrā
