ar veciem, izvirtušiem večiem vai neģēļiem, un viņas bēga no vīru nepatīkamajiem uzmanības apliecinājumiem, meklējot mierinājumu maigajās sieviešu skavās. Madlēna de Skiderī, kuru es ļoti cienīju, bija izslavēta ar saviem nedēļas nogales saloniem, “Sapfo sestdienām”, kur piedalīties drīkstēja vienīgi sievietes. Mēs visas lasījām cita citai mīlas dzeju un rakstījām stāstus par miera un saskaņas valstību, kur vīriešiem ieeja liegta un sievietes ir brīvas no viņu zemiskajām alkām. Es pat pāris reižu saņēmu piedāvājumus no sievietēm un vienmēr smaidot atteicos. Tomēr bija atšķirība starp aicinoši sarautu uzaci vai aukstu, kaulainu roku, kas ķeras man pie krūts brīdī, kad es baiļu, šausmu un skumju dēļ esmu saspringta kā stīga.
Es apsviedos un tik spēcīgi pagrūdu mūķeni, ka viņa nokrita uz grīdas. – Neuzdrošinies! – es saucu. – Vācies prom!
Emanuēla ar būkšķi nokrita uz sava kaulainā dibena; tas droši vien bija sāpīgi. No blakus celles atskanēja izbrīna pilns sauciens. Es piecēlos sēdus, spiezdama segu pie krūtīm, un vēroju mūķeni. Gribēju jau kaut ko teikt, tomēr viņas sejas izteiksme bija tāda, ka man sapinās mēle. Baisais skatiens vēstīja, ka man nāksies ciest par šādu atraidījumu. Viņa brīdi stāvēja, sliedamās man pāri, pirms pacēla aizkaru un nozuda. Es drebēdama atlaidos guļus.
Māsa Emanuēla mani sodīja katru dienu.
Es biju spiesta no rīta iztukšot visus naktspodus un izskalot tos ar tik aukstu ūdeni, ka nakts laikā tas spainī pārklājās ar ledus kārtiņu. Mani norīkoja darbā uz virtuvi, kur es mazgāju traukus netīrā ūdenī un mizoju nebeidzamus dārzeņu kalnus. Es arī tīrīju pelnus un apsvilušās koka atliekas no virtuves krāsnīm un kamīna atpūtas istabā – vienīgajā klostera telpā, kur drīkstēja kurt uguni. Man vajadzēja rūpēties par to, lai malkas grozi būtu pilni, un es grīļodamās devos ārā sniegā, kur cirtu pagales, līdz plaukstas sāpēja un pārklājās tulznām. Emanuēlai rokā vienmēr bija spieķis, un viņa nekavējās sist man pa muguru un pleciem, ja es pietiekami ātri nepildīju pavēles.
Bērnībā mani nekad nesita, kaut gan Nanete bieži draudēja to izdarīt. Kad par manu aizbildni kļuva marķīzs de Molevrjē, es bieži saņēmu pērienus; viņš teica, ka tādējādi izdzīšot no manis dēmonus. Tas viņam neizdevās. Katra sastapšanās ar bērza rīksti padarīja mani vēl dēmoniskāku.
Tas pats attiecās uz Emanuēlu. Jo biežāk viņa mani sita un pazemoja, jo lepnāk es pacēlu galvu un jo lēnāk pildīju viņas rīkojumus. Reiz viņa pamanīja, ka es nicīgi izbolu acis.
– Meties četrrāpus! – viņa uzsauca. – Tu rāposi uz baznīcu kā nekam nederīgs tārps, kas arī esi!
Es pasmaidīju un nekavējoties nometos četrrāpus, līksmi purinot galvu un izliecot muguru, it kā rotaļātos ar bērnu. Viņa sāpīgi uzsita man pa dibenu, un es sāku mētāties un celties augšā kā ēzelis, skaļi brēcot. Pārējās novices apslāpēja smieklus.
– Pietiek! – māsa Emanuēla pavēlēja. – Tu esi bezkaunīga. Es tev iemācīšu pazemību.
Viņa atkal man iesita, šoreiz pa seju. Manī piepeši uzvilnīja dusmas. Es pielēcu kājās, satvēru viņas spieķi un salauzu to, nometot gabalus zemē. Novices izbiedētas apklusa. Māsa Emanuēla pieliecās un pacēla sava spieķa atlūzas.
– Noliedzot par sevi pārākos, tu noliedz Dievu. Tev jāsaņem sods. Seko man uz baznīcu. – Viņas klusajā balsī ieskanējās draudi.
Es brīdi stāvēju, strauji elpodama, un man gribējās kliegt: “Nē, es neklausīšu!” – kā reiz uzsaucu marķīzam de Molevrjē. Tomēr es vairs nebiju dumpīgs, nepakļāvīgs bērns. Biju pieaugusi sieviete. Es nedrīkstēju pieļaut, lai mani izsviež no klostera, kamēr neesmu saņēmusi karaļa apžēlošanu. Nepakļaušanās bija nodevība, un sods par nodevību – nāve.
– Lūdzu piedošanu. Es zaudēju savaldību. Kaut gan jums nevajadzēja man sist. – Es pieglaudu plaukstu pie svilstošā vaiga.
– Uz baznīcu, – Emanuēla atkārtoja, nobālusi vēl vairāk nekā iepriekš.
Es palocīju galvu un virzījos uz durvju pusi. Viņa mani apsteidza, lai es būtu spiesta sekot. Es to darīju nekurnēdama. Krusta ejās valdīja stindzinošs aukstums, zemi sedza sniegs, un pārslas virpuļoja arī debesīs. Baznīcā nebija siltāks. Emanuēla pavēlēja man nogulties, plaši izplešot rokas kā uz krusta un piespiežot seju pie ledainās grīdas. Es paklausīju. Viņa nometās ceļos un aizlūdza par manu nemirstīgo dvēseli. Tas bija neizturami. Minūtes lēni ritēja. Beidzot viņa piecēlās, un arī es paslēju galvu.
– Paliec šeit, – viņa pavēlēja. – Paliec, līdz saņemsi atļauju piecelties.
Viņa deva šo atļauju tikai pusnaktī, kad visas mūķenes ieradās skaitīt noktirnes. Emanuēla klusi nostājās man blakus. Es redzēju tikai tērpa melno apmali. Pēc tam viņa ar asu žestu lika man celties kājās.
Tomēr es to nespēju. Locekļi bija stīvi un nosaluši, iestrēguši krusta veidolā.
Viņa pieliecās un satvēra mani aiz rokas. Uzrāvusi mani ceļos, viņa mani sapurināja. Emanuēla nevarēja runāt; viņa nemūžam nepārtrauktu Lielo Klusumu, kas ilga visu nakti no vakara kompletorija lūgšanām līdz rīta matutīnam. Bet viņa nežēlīgi purināja mani un mēģināja panākt, lai pieceļos.
Manas pēdas atgādināja akmens gabalus, kājas bija vārgas kā vecai sievietei. Man izdevās brīdi nostāvēt, bet pēc tam bruģa plāksnes sašūpojās un es nokritu. Atskanēja steidzīgi soļi, un man blakus noliecās māsa Serafīna, palīdzot piecelties. Es sagrīļojos, bet viņa spēcīgi balstīja mani un gandrīz nešus iznesa no baznīcas. Viņa nerunāja, bet aizveda mani līdz guļvietai noviču mītnē. Ietinusi mani savā apmetnī, kas patīkami smaržoja pēc lavandas, viņa ielika man blakus arī sakarsētu, flaneļa audumā ietītu ķieģeli un gaidīja, kamēr es izdzeru karstā ūdenī mērcētu zālīšu virumu, zobiem klabot pret krūzes malu. Pēc tam Serafīna uzsmaidīja, kā mierinot pielika plaukstu man pie vaiga un aizgāja.
Drīz es sasilu un kļuvu miegaina. Manas domas brīvi klaiņoja. Es iztēlojos māti noliecamies pār mani un atglaužam matus no pieres. “Konfektīt, kādās nepatikšanās atkal esi iekūlusies?” viņa nopūzdamās vaicāja.
Es izrāvu sevi no šīm domām. Negribēju atcerēties māti. Mani sāpināja iespēja, ka viņa ir debesīs pie eņģeļiem, lūkojas lejup un redz mani. Labāk bija neticēt paradīzei vispār.
Ilgo, ledaino stundu laikā baznīcā es nelūdzu Dievu. Es to nedarīju jau kopš bērnības; tikai sakodu zobus un apņēmos izturēt. Man šķita svarīgi, lai māsa Emanuēla saprastu, ka nesalauzīs manu gribu. Es varēju piecelties kājās, tiklīdz viņa aizgāja. Varēju vismaz apsēsties uz koka sola, varbūt pat ietīties bagātīgi izšūtajā altārsegā. Esmu pārliecināta, ka viņa gaidīja no manis tieši šādu rīcību. Tomēr es tādējādi ļautu viņai gūt uzvaru pār mani.
Marķīzs de Molevrjē mēdza ieslodzīt mani alās zem Kaznēvas muižas. Tajās valdīja tāds pats aukstums kā baznīcā, un tur bija daudz tumšāks. Reiz šajās alās mitinājās vientuļnieks, kurš tur nomira pirms daudziem simtiem gadu. Es prātoju, vai viņa skelets vēl saglabājies, paslēpts zem akmeņiem. Gandrīz saklausīju viņa soļus virzāmies man arvien tuvāk, līdz jutu viņa salto
