tuklu, sirsnīgu guvernanti vai netikli ar nosārtinātām lūpām un krāsotiem matiem. It kā saklausījusi manas domas, viņa pievērsa skatienu man, un viņas lūpas izliecās smaidā. Tas nelīdzinājās nekam, ko biju redzējusi. Nicinošajā smaidā jautās uzvaras prieks, un tas vienlaikus ielauzās manas dvēseles melnākajā nostūrī, kur mājoja bailes un skaudība.
Ieķērusies svārkos, es aizbēgu no zāles un neapstājos, līdz ieskrēju savos apartamentos. Manas dāmas iztrūkušās pielēca kājās.
Lukrēcija pienāca pie manis. – Kas noticis, kundze? Šķiet, ka esat ieraudzījusi rēgu.
– Tā… tā sieviete. Diāna de Puatjē. Viņa ir šeit, zālē. – Un, izrunājusi viņas vārdu, es jutu, ka nekad neatbrīvošos no rūgtās garšas mutē, ko tas atstāja. – Dio Mio, viņa nav veca. Viņa nav neglīta. – Es atbalstīju rokas pret tualetes galdiņu, vērodama savus garos, gredzeniem rotātos pirkstus ar krāsotiem nagiem. Kad ielūkojos pulētajā stiklā, man pretī raudzījās svešiniece, francūzietes kruzuļos ietērpusies bezgaumīga itāliete, kas pārtiek no karaļa žēlastības.
– Ejiet prom, – es nočukstēju. – Visas. Atstājiet mani vienu.
Mazā Anna Marija izsteidzās ārā no istabas, bet Lukrēcija kavējās. – Nepieļaujiet, lai viņa jūs aizskar. Jūs esat Katrīna Mediči, Orleānas hercogiene. Un kas ir viņa? Tikai jūsu vīra piegulētāja!
Trīsēdama es ievilku elpu un pavēlēju sev apvaldīt dusmas. – Jā, – es dzirdēju sevi apliecinām balsī, kas nelīdzinājās manējai. – Kas gan viņa ir? Niecība! Galma ierēdņa atraitne, bijusī guvernante. Mans vecvectēvs bija Lorenco Mediči, Florences valdnieks; manas dzimtas vīrieši sēdējuši Svētā Pētera tronī. – Brīdi klusējusi, es uzlūkoju Lukrēciju. – Tomēr viņa uzdrošinās ierasties galmā, uzdrošinās ienākt zālē kopā ar manu vīru un skatīties uz mani kā uz kalponi.
– Varbūt viņa baidās. Varbūt tagad viņa apjautusi, cik daudz var zaudēt.
– Baidās? – Pār manām lūpām izlauzās dzēlīgi smiekli. – No kā? No manis?
– Jā. Jūs esat hercoga sieva un reiz dāvāsiet viņam dēlus. Diāna de Puatjē var viņam sniegt tikai savu miesu un apzinās, ka tā nebūs mūžīgi. Viņa izskatās jauna, bet tas ir tikai šķitums, un viņa ir atkarīga no hercoga uzticības. No šādas sievietes atbrīvoties ir viegli. Tas notiek ļoti bieži.
Es ieslīgu pārdomās. Līdz šim nebiju saskatījusi šādu varbūtību. Sievietei, kuru redzēju zālē, bija vairāk nekā četrdesmit gadi; viņa jau laidusi pasaulē bērnus un zaudējusi vīru. Viņa noteikti zināja, ka Fransuā pret mani jūt patiku un atsakās sūtīt mani prom, kaut gan vēl neesmu dāvājusi Anrī pēcnācējus. Vai tāpēc viņa iznākusi gaismā un pierunājusi Anrī ietērpties saskaņotās drānās līdzīgi pasaku bruņiniekam un dāmai? Vai viņa beidzot sapratusi, ka, no kaut kā neatsakoties, var zaudēt visu?
– Tev ir taisnība, – es izdvesu. – Karalis izsauca Anrī, un tā sieviete viņam sekoja, jo zināja, ka viņš vairs nedrīkst vairīties no saviem pienākumiem, pat viņas dēļ ne. Citas izvēles nebija. – Es pamāju Lukrēcijai. – Palīdzi man pārģērbties. Nekavējies! Drīz atnāks Anrī.
Lukrēcija ietērpa mani naktskreklā un izgāja ārā, sargādama manas durvis. Es sukāju matus, līdz tie izplūda man pār pleciem – biezi, cirtaini un tik gari, ka varēju uz tiem apsēsties. Pavērusi virsģērbu, es pasvārstīju plaukstās krūtis, novērtēju to smagumu un nedaudz pavirpināju kanēļa krāsas krūtsgalus. Es nopētīju savu augumu kā preci, pievērsu uzmanību garajām kājām, jāšanas gaitā nostiprinātajiem apakšstilbu muskuļiem, pievilcīgajām potītēm, labi veidotajiem augšstilbiem.
Es uzsmaidīju savam atspulgam. Kaut gan es nebiju tik stalta kā Diāna, nebiju veidota no marmora un satīna, man tomēr bija priekšrocības – laba veselība un svaigums. Viņa tvērās pie savas jaunības, bet manējā iestiepās nākotnē kā auglīgs lauks.
Pie durvīm pieklauvēja. Es sasēju virsģērba auklas un savilku seju gaidpilnā smaidā. Anrī ienāca istabā un apstājās, it kā nebūtu pārliecināts, vai tiek gaidīts.
– Cik patīkams pārsteigums! – Es nesteidzīgi piegāju pie skapīša, uz kura bija nolikta vīna karafe. Anrī pieņēma manis sniegto kausu, bet darīja to tik neveikli, ka biju spiesta apvaldīt smaidu.
Viņš nokremšļojās. – Mums jāaprunājas, – viņš iesāka, un es pamāju un apsēdos uz krēsla. Ilgi vērojis mani, Anrī beidzot izgrūda: – Tēvs man atsūtīja ziņu. Viņš pieprasa, lai radām bērnu. Tas esot ārkārtīgi svarīgi, ņemot vērā mana brāļa veselības stāvokli.
Man izdevās neizrādīt pārsteigumu. Nebiju zinājusi, ka dofinam, kuru līdzīgi Madlēnai mocīja plaušu kaites, kļuvis sliktāk. Galmā viņš bija pavisam nemanāms un mēdza uzturēties savās istabās, nodarbojoties ar saviem vaļaspriekiem, tāpēc es dažreiz pat piemirsu viņa esamību.
Anrī soļiem mēroja manu kambari, rokā turēdams kausu. – Tēva ārsti uzskata, ka mans brālis ilgi nedzīvos, tāpēc mums abiem jāparūpējas par pēctecību. – Viņš iedzēra lielu malku vīna un piepildīja kausu vēlreiz. Es pamanīju, ka viņa roka dreb.
Arī mani bija pārņēmušas šausmas. Ja dofins nomirtu, Anrī būtu karaļa mantinieks. Reiz mēs kļūtu par karali un karalieni. Bija grūti to aptvert, jo es nekad nebiju domājusi par tik tālu nākotni. Nemitīgi cīnīdamās pret tagadnes briesmām, es neveltīju laiku prātojumiem, kāpēc Fransuā mani tik dzelžaini aizstāv. Vai viņš redz mani Francijas karalienes lomā?
Piepeši es biju izrauta no savas nošķirtās dzīves un izmesta plašā, nezināmā pasaulē.
Izdzirdējusi Anrī balsi, es pavēlēju sev atgūties no pārdomām un atklāju, ka viņš nostājies man pretī. – Apsolu, ka šoreiz izturēšos saudzīgāk, – viņš noteica, un mēs saskatījāmies. Viņš pūlējās pasmaidīt, un es nopratu, ka viņu pārņēmis kauns. Iepriekšējā reizē Anrī bija tīši nežēlīgs, centās mani sodīt.
Es piecēlos un iegāju guļamistabā, iegalvodama sev, ka mūsu savienošanās, pat ja sagādās sāpes, nebūs ilga. Un šoreiz es ieņemšu bērnu, pierādīšu savu vērtību. Tomēr, atmezdama pārklājus, es jutu baiļu dzēlienu sirdī un zināju, ka tām iemesls nav Anrī. Kas notiks, ja vainojams nebūs viņš? Ja izrādīsies, ka galma aizmuguriskajās runās slēpjas patiesība?
Ja nu es esmu neauglīga?
Lukrēcija bija nemanīta ielavījusies istabā pa sānu durvīm un to sagatavojusi. Pie gultas dega svece; aizkari bija atvilkti. Uz griestiem rotājās ēnas. Es dzirdēju apģērbu nočaukstam sev aiz muguras un drebošām rokām pūlējos atraisīt virstērpa saites.
– Katrīna. – Anrī lūpas bija ļoti tuvu manai ausij. Viņš satvēra mani aiz pleciem un pagrieza ar seju pret sevi. Spēcīgais, muskuļotais augums slējās man pāri, platās krūtis bija apaugušas ar melniem matiņiem. Viņam kājās bija tikai plānas, īsas bikses, un es saskatīju viņa piebriedušo locekli.
Manī piepeši uzliesmoja kaisle. Es centos to apspiest, jo nevēlējos iekārot vīrieti, kura acīs esmu tikai trauks sēklai; negribēju viņu mīlēt un centos atkal iekvēlināt dusmas
