Kad viņš nākamreiz viesosies pie jums, es atsūtīšu eliksīru; puse no tā jāizdzer jums, otra puse viņam. Un galvenais ir nezaudēt cerību.
– Ja cerība būtu sēkla, es jau būtu veselas tautas māte, – es sacīju, pieņemdama Kozimo dāvanu.
Viņš pasmaidīja. – Un reiz tas notiks.
Es izmantoju krēmu un piestiprināju metāla amuletus pie apakšsvārkiem. Iztaisnoju matus, izmantojot sakarsētu dzelzi, un pasūtīju dučiem jaunu tērpu, gaidīdama brīdi, kad Anrī atgriezīsies no kaujas lauka, un apbērdama hercogieni ar jautājumiem par kara gaitu. Izklausījās, ka tas ir tāds pats kā visi pārējie; imperatora armija nostiprinājās ierakumos, bet mūsu virsnieki apšaudīja viņus ar lielgabalu lādiņiem, un mani pārņēma nepacietība, jo Anrī man bija vajadzīgs galmā, kur es varētu izmēģināt eliksīru.
Nākamais likteņa pavērsiens visu mainīja.
Trauslā Madlēna nomira, Skotijas skarbo apstākļu un savu vārīgo plaušu nogalināta. Fransuā ieslēdzās savās istabās un nevienu nepieņēma. Es pavadīju dienas kopā ar Margaritu, cenzdamās viņu mierināt, kā vien pratu. Mēs atkal ietērpāmies sērās, bet Fransuā nebija citas iespējas, kā vien pakļauties Džeimsa Piektā lūgumam pēc citas līgavas. Savienība ar Skotiju bija ārkārtīgi svarīga, un Gīzi nešķieda laiku velti. Viņi piedāvāja karalim savu meitu Mariju. Nevienu neinteresēja iespēja, ka arī viņa varētu zaudēt dzīvību Skotijā; galvenā bija izdevība palielināt ģimenes ietekmi. Laulība tika noslēgta, izmantojot starpnieku, un drīz pēc tam, neuzvaramā kara nogurdināti, Kārlis Piektais un Fransuā parakstīja miera līgumu.
Anrī saņēma pavēli atgriezties mājās.
Es gatavojos viņu pieņemt Fontenblo. Jau vairākas nedēļas biju dzērusi dažādus novārījumus un kārtojusi istabas. Tagad es soļiem mēroju tās, ģērbusies tumši sarkanā tērpā un rotājusies ar rubīniem, un visu uzmanību veltīju durvīm. Anna Marija bija devusies noskaidrot, kur ir Anrī, jo es pati nevēlējos pievienoties sveicēju pūlim. Es negribēju izskatīties pēc satrauktas sievas, kas metas sava vīra skavās, tiklīdz viņš ienāk pagalmā.
Uztvērusi dāmu skatienus (viņas vienmēr mani vēroja, kad juta, ka esmu nemiera pārņemta), es slepus ielaidu roku kabatā, sataustīju Kozimo atsūtīto pudelīti un pasmaidīju. Viņš bija solījis, ka iedarbīgais sajaukums liks Anrī domāt tikai par mani. No rīta biju izdzērusi pusi no tā, un tagad vajadzēja tikai iepilināt atlikušo Anrī vīna kausā. Saņemot pamudinājumu, daba parūpēsies par visu pārējo.
Sievietes nodarbojās ar izšūšanu. Kopš saņēmu vēsti par Anrī atgriešanos, es biju īpaši neiecietīga un jau grasījos atvainoties, kad atskanēja soļi. Es apsēdos un izslējos taisnāk.
Istabā ieskrēja Anna Marija. – Viņa Augstība jau tuvojas! Bet es galerijā dzirdēju, ka…
Es nepievērsu viņai uzmanību. – Baumas varēsi man pastāstīt vēlāk. Apsēdies! Anrī jādomā, ka mēs viņu negaidījām.
– Bet Jūsu Augstībai jāzina…
– Vēlāk! – Es norādīju uz soliņu, un meitene, veltījusi izmisuma pilnu skatienu pārējām dāmām, apsēdās.
Mani pārņēma bailes. Pagājuši astoņi mēneši, kopš pēdējo reizi tikāmies; kāda es būšu sava vīra acīs? Vai eliksīrs iedarbosies? Vai es vēlreiz ieņemšu bērnu?
Atskanēja skaļi smiekli, un istabā ienāca vairāki vīrieši. To vidū es pamanīju Anrī draugu un ieroču biedru de Gīzu. Viņš vēl joprojām bija pārāk kalsns un ļoti garš, bet asos, pievilcīgos vaibstus bojāja sarkana rēta, kas stiepās pa visu vaigu un savilka kreiso lūpu kaktiņu mūžīgā smīnā.
– Ļoti priecājos jūs redzēt pēc tik ilgas prombūtnes, – es laipni sveicināju viesus. – Labi, ka esat atgriezušies mājās!
Vīrieši paklanījās, un Anrī spēra soli uz priekšu. Es tik tikko pazinu savu vīru. Viņam mugurā bija vienkāršs, brūns kamzolis, un kalsno seju slēpa bieza bārda. Ap acīm rēgojās tumši loki. Mēneši, kuru laikā viņš vērojis savus biedrus mirstam Francijas vārdā, bija atstājuši pēdas viņa sejā. Anrī bija devies karā, un tas viņu mainīja uz visiem laikiem.
– Vai vēlaties vīnu? – es jautāju, kad biju saņēmusi ašu skūpstu uz vaiga.
– Es vairs nedzeru vīnu, – Anrī atbildēja.
To dzirdot, es apjuku. Kā man iedot viņam eliksīru? Tas bija rūgts, un ūdenī viņš sajustu tā garšu. Mēģinādama izdomāt kādu iemeslu, lai viņš pieņemtu kausu, es pamanīju, ka viņš uz brīdi apmainās skatieniem ar Gīzu. Pēc tam viņš atkal pievērsās man, bet es jutu sirdi sažņaudzamies un satvēru Anrī roku.
– Es pēc jums ilgojos. Ja vēlaties, varam pavakariņot kopā, – es ierosināju. – Ir daudz, ko gribu jums pastāstīt.
– Tas diemžēl nav iespējams. – Anrī atrāva roku un atgriezās pie saviem vīriem, bet es nodomāju, ka viņš nav mani pavisam atraidījis, nav teicis, ka neatnāks vēlāk. Eliksīrs nesabojāsies, es varēju nedaudz pagaidīt.
Tikai tad, kad viesi bija aizgājuši, es atcerējos Annu Mariju. – Kādus jaunumus tu gribēji man pavēstīt? – es jautāju, atgriezdamās pie sava krēsla.
– Tās ir tikai baumas, – Lukrēcija ieminējās, tādējādi apliecinādama, ka Anna Marija jau paguvusi ar viņu aprunāties.
Es apstājos, uzlūkoju savas sievietes un ar mājienu pavēlēju visām aiziet, izņemot Lukrēciju.
– Runa ir par Anrī, vai ne? – es jautāju. – Nevilcinies! Ko viņš šoreiz izdarījis? – Es gatavojos uzklausīt kādu jaunu, piedauzīgu stāstu par viņa attiecībām ar Diānu, bet Lukrēcijai izdevās mani pārsteigt.
– Šķiet, kara laikā Viņa Augstība… izdarījis kādu pārkāpumu. Ilgās stundas armijas pirmajās rindās… Gluži kā visi vīrieši, arī viņš meklēja mierinājumu. Runā, ka viņš vairākas reizes apmeklējis kādu jaunu zemnieci. Tā tas arī beigtos, bet viņa gaida bērnu. Un apgalvo, ka Viņa Augstība ir tēvs.
Pēkšņi es attapos, ka žņaudzu dūrēs tērpa audumu, un izdzirdēju kaut ko salūstam; virs mana augšstilba pletās mitrs traips. Pudelīte ar eliksīru manā kabatā bija saplēsta. – Vai viņš… piekrīt meitenes teiktajam? – es stomīdamās jautāju.
– Jā. – Lukrēcija brīdi klusēja. – Diemžēl tas nav viss. – Viņa ielūkojās man acīs. – Senešala atraitne izteikusi vēlmi audzināt bērnu, ja tas būs zēns.
Man šķita, ka es nespēšu apvaldīt nelabumu, tāpēc ar rokas mājienu izraidīju Lukrēciju no istabas un rīstīdamās sarāvos kamoliņā uz krēsla, tomēr neko neizvēmu. Mutē parādījās nepatīkama garša, bet to izraisīja tikai manas šausmas un neticība.
Es zināju, ka būšu spiesta upurēt itin visu, lai izdzīvotu.
Augustā zemniece laida pasaulē mana vīra meitu. Viņa saņēma uzturnaudu un atļauju paturēt bērnu, jo Diānu neinteresēja iespēja audzināt meiteni.
