ka pēc Anrī kāpšanas tronī viņai nāksies vai nu doties prom no galma, vai arī kļūt par manu sāncensi visu acu priekšā.
Brīdi izbaudījusi šo atklāsmi, es nolēmu, ka nelikšos manām viņas izvairīšanos, un ķēros pie galvenā jautājuma. – Es jūs aicināju pie sevis, jo domāju, ka izprotat manas bažas. Varbūt Viņa Majestātei drīz vairs nebūs citas iespējas, kā vien atzīt manu laulību par spēkā neesošu.
– Vai esat pārliecināta? – Diānas sejā noraustījās kāds muskulis. – Dzirdēju, ka esat ieguvusi karaļa mīlestību.
– Viņa mīlestība netiek apšaubīta, – es atbildēju daudz skarbāk, nekā biju iecerējusi. – Tomēr tā nevar mani atbrīvot no lāsta, kas, pēc daudzu domām, mani skāris. – Es apklusu, atcerējusies noslēpumu, kas reiz sadega pavardā tikai dažu soļu attālumā no mums. – Runa ir par manu nespēju radīt bērnus, kundze, – es paskaidroju. – Viņa Majestāte man ir pieķēries, bet pat viņam neizdosies mani aizstāvēt mūžīgi. No manis galu galā tiek gaidīts dēls. Ja tas nav iespējams, visiem būtu labāk, ja es iestātos klosterī, kur ir īstā vieta sievietēm manā nožēlojamā stāvoklī.
Diāna samiedza acis. Biju trāpījusi vārīgā vietā, varbūt pat vienīgajā, kas piemita šai sievietei. Viņa nespēja aizbēgt no sava vecuma; nebija daudz laika piepildīt savus godkāros sapņus, un viņa bija atkarīga no manis, padevīgās sievas. Cita droši vien tik rāmi neatkāptos un neļautu viņai rīkoties, kā pati vēlas.
– Man ļoti žēl, ka šīs domas jūs tā nomāc, – Diāna sacīja un, graciozi piecēlusies kājās, piegāja pie loga sēdekļa un uzsita pa spilvenu sev blakus, it kā es būtu piejaucēts dzīvnieks. Es apsēdos Diānai blakus; no viņas neplūda itin nekāds aromāts, it kā viņa būtu veidota no marmora. – Varu apliecināt, ka šādi sarežģījumi rodas bieži, – viņa sacīja. – Es izgāju pie sava nelaiķa vīra, kad biju vēl pusaudze, un pirmo bērnu laidu pasaulē tikai pēc divdesmit gadu vecuma. Dažām sievietēm nepieciešams laiks nobriešanai. – Manas plaukstas savilkās dūrēs, bet Diāna turpināja: – Lai nu kā, jautājums ir tik kutelīgs, ka varbūt ļausiet man kliedēt jūsu bažas?
Man gribējās apvīt pirkstus ap viņas balto kaklu, bet biju spiesta atzīt, ka viņa vismaz aiztaupījusi man sliktāko – turpmāku pazemošanos.
– Es justos jums pateicību parādā, – zobus sakodusi, es noteicu.
Diāna papliķēja man pa roku, piecēlās un aizslīdēja uz durvju pusi. Apstājusies pie tām, viņa pameta skatienu pār plecu. – Dzirdēju runas, ka jūs ticat amuletiem, dzirām un tamlīdzīgiem niekiem. Turpmāk tie vairs nebūs nepieciešami. Ja ļausiet man par visu parūpēties, es apsolu, ka drīz dāvāsiet Anrī bērnu. Mums visiem tā būs brīnišķīga diena.
Viņa līganiem soļiem devās prom, un es paliku, niknuma un naida plosīta, tomēr arī savādi atvieglota.
– Dofina sieva gaida bērnu! – Jaunā vēsts pāršalca Fontenblo, liekot cienījamām matronām un atraitnēm pielēkt kājās daudzus gadus nepiedzīvotā veiklībā un čukstus paziņot dzirdēto savām meitām un vedeklām, kuras savukārt izsteidzās dārzā un nodeva ziņu vīriem un mīļākajiem. – Dofina sieva ir grūta! Mediči beidzot ieņēmusi bērnu!
Es vēroju viņus visus, stāvēdama pie loga. Galms nedēļām ilgi skaļi pauda savu prieku par Anrī iknakts viesošanos manās istabās; bet viņi nezināja, ka visu sarīkoja Diāna. Viņa pasūtīja īpašus uzlējumus, lai stiprinātu manas asinis un Anrī dedzīgumu, kā arī izsniedza mums sarakstu ar labākajām pozām bērna radīšanai. Es sēdos Anrī virsū un kustējos, līdz viņš sasniedza virsotni, vai arī gulēju uz muguras un pacēlu kājas gaisā, kamēr viņš ieslīdēja manī. Anrī ieguva mani no sāniem un četrrāpus; mēs īstenojām visu, ko reiz biju redzējusi aizliegtajā grāmatā no karaļa bibliotēkas, un es nozagu sev katru baudas kripatu, ko vien spēju, tēlodama palaistuvi sava vīra un tā mīļākās priekšā, jo Diāna apgalvoja, ka tikai mūsu kaisles spēks sagatavos manu klēpi bērnam.
Un katru reizi, kad Anrī ieslīga manī un es iekliedzos, mans skatiens gandrīz pret manu gribu aizslīdēja pie Diānas, kura stāvēja ēnā aiz gultas, mūs vērodama un vadīdama mūsu kustības ar asām, precīzām pirkstu kustībām…
Kad man radās aizdomas, ka viņas pūles vainagojušās panākumiem, es pagaidīju, līdz nozuda pirmais nelabums un savārgums, un tad nosūtīju ziņu. Diāna pieaicināja vecmāti, kura mani ilgi mocīja, līdz pavēstīja, ka esmu stāvoklī un vesela.
Karalis aizelsies atsteidzās pie manis un jautāja: – Vai tā ir taisnība, meit?
Slēpdama pretīgumu par to, ko biju spiesta izdarīt, lai pienāktu šis mirklis, es smaidīju. – Jā, es gaidu bērnu.
– Es jau zināju, ka jūs mani nepievilsiet! Jums nekā netrūks. Sakiet, ko vēlaties, un to saņemsiet.
Tiklīdz karalis aizgāja, istabā ienāca Anrī kopā ar Diānu. Es nenolaidu skatienu no viņas, kamēr vīrs mani neveikli noskūpstīja un atkāpās, atbrīvodams ceļu Diānai. Viņas ņieburu rotāja milzīgs, līdz šim neredzēts briljants.
– Mēs ļoti priecājamies, – viņa smaidīdama noteica un aplika man ap kaklu kaut ko vēsu.
Tā bija viņas melno pērļu virtene.
10. nodaļa
Laukus Fontenblo apkaimē stindzināja janvāra ledus un sniegs; manā istabā valdīja elles cienīgs karstums, jo visi pavardi un mazās ogļu krāsniņas koši kvēloja.
Pirmie sāpju viļņi parādījās pēcpusdienā, un mans dzemdību kambaris, smagiem gobelēniem izklāts, kļuva par nošķirtu pasauli, kurā valdīja sievietes. Es saliekusies tupēju uz sola, kurā bija izgriezts caurums, un locījos sāpēs, nejuzdama pati savu asiņu un urīna smaku.
– Spiediet, Jūsu Augstība! – Diāna šņāca man ausī. – Spiediet!
Es mēģināju runāt, pavēlēt viņai doties prom, bet sāpes bija tik spēcīgas, ka man šķita – es tūlīt pāršķelšos uz pusēm, tāpēc es tikai iegaudojos. Piepeši starp manām kājām izplūda biezs šķidrums, un kāda no sievietēm piegrūda man klāt trauku, kurā uztvēra placentu.
Sviedri aizmigloja acis. Es uzlūkoju Diānu, kas apspriedās ar vecmātēm. Istabā valdīja spriedzes pilns klusums. Es vārgi piecēlos kājās, cīnīdamās ar sāpēm. – Vai… mans bērns…
Diāna pagriezās, rokās turēdama kliedzošo zīdaini, kas jau bija ievīstīts baltā samta audumā. – Zēns, – viņa noteica un izgāja no istabas, pie krūtīm piespiedusi manu dēlu un Anrī mantinieku.
Es atkritu spilvenos. Biju drošībā. Beidzot biju laidusi pasaulē savu glābiņu.
Nākamie divi gadi bija pārbaudījumu pilni. Mēs cīnījāmies karā, kurā nevarējām uzvarēt, iztukšojām mantnīcu un saniknojām tautu. Pēc katra jaunā nodokļa, kas tika ieviests mūsu armiju aprīkošanai, sākās nemieri, un no visām pusēm pienāca ziņojumi par luterāņu sludinātājiem, kas ienākuši valstī no Nīderlandes un mudina cilvēkus meklēt mierinājumu protestantu ticībā. Zaudējis naudu un veselību, karalis
