kuri cerēja sagaidīt otru dēlu, bet es līksmoju un uzstāju, ka pirmajos meitas dzīves mēnešos pati par viņu rūpēšos.
Elizabetei bija Valuā gludā āda un melnās acis. Es pavadīju daudzas stundas, dūdodama viņai mīļvārdiņus un solīdama meitai visu, ko pati nebiju iepazinusi: drošību, ērtības, vecākus, kas par viņu vienmēr rūpēsies. Šādos sapņos es radu patvērumu no ārpasaules kaislībām.
Neparasti spēcīgi puteņi bija ierakuši ciematus sniegā, un augonis, kas mocīja Fransuā jau kopš Madlēnas kāzām, parādījās atkal. Viņš neizkāpa no gultas, un es tikmēr izveidoju mājīgu nostūri savās istabās, kur atvedu arī bērnus.
Šī bija pirmā reize, kad es varēju pavadīt laiku kopā ar savu divus gadus veco dēlu. Mazais Fransuā bieži slimoja ar drausmīgām ausu kaitēm un kliedza dienām ilgi, līdz ārsti viņam iedeva miega zāles. Diāna izmantoja viņa vārgo veselību kā ieganstu, lai pārņemtu zēnu savā uzraudzībā, bet ziemā viņa vienmēr devās uz Anē, negribēdama pakļaut ādu vēja vai sala iedarbībai, un es cerēju šajā laikā piesaistīt dēlu sev. Tomēr manu sākotnējo prieku par viņa kastaņbrūnajām matu cirtām un grāciju izgaisināja apjausma, ka zēns nezina, kas es esmu. Viņš mani uzlūkoja tik savādi, it kā būtu pieļauta kļūda, un sarāvās, kad es satvēru viņa zodu plaukstā un sacīju: – Mamma, es esmu tava mamma. – Norādījusi uz Elizabeti, ko rokās turēja Lukrēcija, es piebildu: – Tā ir tava māsa Elizabete.
Fransuā saviebās. – Diānu! Gribu Diānu!
Es izlikos to nedzirdam, pacietu viņa dusmu lēkmes, jo viņš bija mans bērns, mans dēls.
Kādā aukstā vakarā, kad es rotaļājos ar Elizabeti un vēroju mazo Fransuā izjaucam kādu no manām lautām, tika saņemta vēsts, ka mani vēlas redzēt karalis. Es devos uz viņa apartamentiem un ieraudzīju, ka uguns lielajā pavardā ir gandrīz izdzisusi, bet uz galda salikti daudzi šķīvji ar ēdienu un vīna kausi. Bija noticis kaut kas nelāgs; Fransuā nekad necieta kalpotāju nevīžību.
Es saodu nelabu smaku.
Karalis sēdēja pie loga, ģērbies melnā samtā, kas uzsvēra viņa kalsnumu. Rokā turēdams pergamenta rulli, viņš pagriezās pret mani. Nograbēja zīmogi. – Henrijs Tjūdors ir miris. – Viņš nometa pergamentu uz grīdas. – Pirms trim dienām viņu nogalināja čūla uz kājas. Henrijs bija milzīgs kā zilonis, viņš atlaida savus ministrus un nogalināja tuvus draugus, ne mirkli nevilcinādamies. Viņa pēdējā sieva, sestā pēc skaita… tai sievietei ir laimējies, viņu pārdzīvojot. – Fransuā lūpas savilkās rūgtā smaidā. – Henrija desmit gadus vecais dēls ir kronēts un būs karalis Edvards Sestais. Gaidāmi grūti laiki; dzirdēju, ka Edvarda tēvoči no mātes puses jau cīnās par tiesībām valdīt viņa vārdā.
Izrādīdama cieņu pret mirušo valdnieku, es pārmetu krustu, kaut gan uzskatīju, ka pasaule kļūs labāka, ja tajā vairs nebūs Henrija Astotā, kura neķītrais dzīvesveids jau vairāk nekā desmit gadus lika mums visiem šausmināties.
– Viņam bija piecdesmit pieci gadi, – Fransuā turpināja. – Tikai par trim vairāk nekā man. Es atceros mūsu pirmo tikšanos pirms daudziem gadiem. Viņš bija gara auguma, zeltmatains, bagāts kā Krēzs; viņa valdzinājums spētu apburt pat elles dēmonus. – Karalis iesmējās. – Vecais kūmiņš Kārlis ir gudrāks nekā mēs visi. Viņš nevēlas beigt dzīvi tāpat kā mēs, sapūstot tronī. Apgalvo, ka brīdī, kad slimības dēļ vairs nespēs valdīt, viņš iestāsies klosterī un sadalīs impēriju starp savu brāli Ferdinandu un dēlu Filipu. Ferdinands saņems Austriju un Vācijas hercogistes, bet Spānija, Jaunā pasaule un Nīderlande piederēs Filipam. Lielisks plāns, kas radīts, lai sagādātu man daudz raižu… bet viņš noteikti zina, ka arī es ilgi nedzīvošu.
– Nerunājiet tā! – Es piegāju karalim soli tuvāk. – Jums tikai nepieciešams atpūsties un atgūt spēku.
Fransuā pacēla roku. – Jūs nekad man neesat melojusi. Kāpēc to darīt tagad? Es mirstu, un mēs abi to zinām.
Biju spiesta novērsties. Jo vairāk tuvojos karalim, jo spēcīgāks likās aromāts; tas bija baiss atgādinājums, ko es nevēlējos atzīt. Kā man dzīvot pasaulē, kurā vairs nav Fransuā?
– Kāpēc jūs neskatāties uz mani, meit? – viņš klusi jautāja.
– Jo… jo es nespēju klausīties šādās runās. – Man aizlūza balss. – Jūs nemirsiet.
– Miršu gan, turklāt drīz. – Viņš noklakšķināja mēli. – Neraudiet vairs. Es vēlos jums kaut ko teikt. – Kad es noslaucīju acis un apsēdos Fransuā blakus, viņš sacīja: – Anrī kļūs par karali. Un jūs būsiet karaliene. Tāds ir dzīves loks, saule noriet un parādās mēness. Un tomēr… cik nelāgu mēnesi es atstāju mantojumā Francijai! Grūti noticēt, ka man bija tik daudz dēlu, bet troni saņems tas, kurš vismazāk līdzinās man un kuru es nekad neesmu izpratis.
– Esmu pārliecināta, ka Anrī jūs mīl, – es piebildu. – Jūs esat viņa tēvs. Viņš nemaz nevar jūs nemīlēt.
Karalis nopūtās. – Uzticīgā Katrīna! Vai vienmēr viņu aizstāvēsiet? Jā, tas ir jūsu sievas pienākums. Bet man nav jātēlo kaut kas tāds, ko es nejūtu. – Brīdi klusējis, viņš turpināja: – Varbūt Anrī iemācīsies kļūt par labu karali, ja viņam blakus būsiet jūs. Šo pēdējo gadu laikā esmu jūs vērojis, un jūs nekad neatzīstat sakāvi. Jums ir valdnieka sirds, Katrīna Mediči, un mani pārņem kauns, kad atceros, ka reiz gandrīz paklausīju padomes ieteikumam sūtīt jūs prom.
– Jūsu Majestāte rīkojās, kā uzskatīja par pareizu, – es klusi noteicu, domādama par savu pietuvošanos nelaimei un baisajiem soļiem, kurus spēru, lai no tās izvairītos. – Es nebūtu iebildusi.
– Zinu. Un tagad arī zinu, ka mans dēls nav pelnījis jūsu uzticību. Cerams, reiz viņš pierādīs, ka ir tās vērts. – Fransuā cieši uzlūkoja mani. – Nepieļaujiet, lai šī uzticība jūs padara aklu. Uzmanieties no senešala atraitnes! Viņa piesavināsies visu, ja to pieļausiet, un liks jums tēlot vaislas ķēves lomu, kamēr pati valdīs pār Anrī un galmu. – Šī bija pirmā reize, kad Fransuā pieminēja Diānu. Karaļa lūpās viņas vārds skanēja kā lāsts. – Un piesargieties arī no Anrī draugiem Gīziem. Viņi gribēs izmantot Anrī, lai paši gūtu varu. Viņiem ir augsti mērķi; es nebrīnītos, ja reiz viņi censtos valdīt visā Francijā. – Karalis paņēma no galda papīru un ielika to man rokās. Es to atritināju, izlasīju un neticīgi uzlūkoju Fransuā. – Pirms daudziem gadiem es to atņēmu kādam parādniekam, – valdnieks sacīja. – Pat neatceros tā nelaimīgā vārdu. Man nebija laika to atjaunot, kaut gan vieta ir ļoti skaista. Šenonso muiža atrodas netālu no Šēras upes, tai ir liels dārzs un vecs vīnogu lauks. Tagad tā pieder jums, un varat ar manu dāvanu darīt visu, kas vien jums padomā.
Pašai sava muiža, ko man dāvinājis vīrietis, kuru es biju iemīlējusi kā tēvu… Piepeši viss kļuva baismīgi skaidrs. Tuvojās Fransuā nāve. Drīz viņš aizies, un es nekad vairs viņu neredzēšu, mēs nesmiesimies kopā, es nejāšu medībās viņam blakus, nedalīšos viņa patikā pret gleznām, mūziku un arhitektūru. Viņš nomirs, un es būšu viena, zaudējusi viņa sniegto aizsardzību.
Sāpes bija tik asas, ka man aizrāvās elpa. – Es neesmu tā vērta… – man izdevās nočukstēt.
Karalis
