kad es svinēju savu divdesmit trešo dzimšanas dienu un astoto gadu kopš savas ierašanās Francijā, karalis pārcēlās uz Ambuāzas muižu. Tā atradās uz zemesraga, no kura bija pārskatāma Luāra. Muižu rotāja plaši dārzi un smalki metāla režģu vijumi. Fransuā šī vieta patika, un viņš bija veltījis vairākus gadus tās uzlabošanai. Šeit viņš paziņoja jauno plānu, ko bija izdomājis, lai izrautu Milānu no Kārļa Piektā rokām.
– Konetabls uzskata, ka man vajadzētu piedāvāt imperatora mantiniekam, Spānijas Filipam, apprecēties ar Navarras karaļa un manas māsas Margaritas divpadsmit gadus veco meitu Žannu d’Albrē, – Fransuā atklāja, kad pastaigājāmies pa dārzu. No tālākās malas skanēja apslāpēti rēcieni, un mēs saodām spēcīgo smārdu, kas plūda no trim krātiņos ieslodzītajiem lauvām. Tos bija atsūtījis turku sultāns, un Fransuā īsti nezināja, ko ar šo dāvanu darīt. – Kārlis savukārt varētu man piešķirt Milānu, bet Žanna nodos Navarru Filipam, kad būs to mantojusi, – karalis turpināja. – Tādu izdevību Kārlis nepalaidīs garām; viņš uzskata, ka šī valsts pieder Hābsburgiem, bet d’Albrē dzimta esot sagrābusi varu savās rokās. Mana māsa Margarita ir Navarras karaļa atraitne; viņu nepriecēs doma, ka jānodod meita Spānijas rokās, bet es negrasos ļaut Kārlim paturēt Navarru. Viņam tikai jātic, ka es to vēlos, un tad es dabūšu Milānu. – Fransuā man piebikstīja. – Ko teiksiet, Ma petite? Vai mēs spēsim apmuļķot Hābsburgu čūsku?
– Nav neviena iemesla, lai mēs to nevarētu, – es atbildēju. – Plāns ir lielisks, un esmu pārliecināta, ka jūsu māsa neiebildīs.
Fransuā nopūtās. – Jūs nepazīstat Margaritu. Reiz mēs bijām tuvi draugi, bet viņa mainījās pēc savām kāzām un pārcelšanās uz Navarru. Viņas nelaiķis vīrs atbalstīja hugenotus, un arī mana māsa iesaistījusies viņu tā dēvētajā cīņā. – Karalis saviebās; šī bija pirmā reize, kad viņš sarunā ar mani pieminēja kaitinošos protestantus. – Margarita kļuva par antikrista Kalvina aizgādni, un klīst baumas, ka viņa pat uzaudzinājusi savu meitu hugenotu ticībā. Lai Dievs mums palīdz! – Brīdi klusējis, Fransuā turpināja: – Domāju, ka jūs varēsiet man palīdzēt, Ma petite. Es aicināju Žannu viesos; varbūt jūs spēsiet viņu pārliecināt, ka jāpieņem katoļticība. Galu galā divpadsmit gadus vecai meitenei nevajadzētu saskatīt nekādu atšķirību starp abām.
– Jutīšos pagodināta, – es apliecināju, nospriedusi, ka tā būs izdevība pierādīt savu noderīgumu.
Pēc mēneša galmā ieradās Žanna. Viņa bija maza auguma, kalsna meitene ar Valuā raksturīgo garo degunu un zaļām mandeļveida acīm. Tikai rudie mati un vasarraibumi uz sejas liecināja, ka viņa kaut ko mantojusi arī no tēva. No galvas līdz kājām ģērbusies neglītās, melnās drānās, Žanna nostājās uz manas istabas sliekšņa, izslējusi smailo zodu.
– Nāciet iekšā, bērns! – Es tuvojos viņai. – Mēs ļoti priecājamies, jūs redzot.
Žanna piekala skatienu manam lūgšanu soliņam. – Nevaru, – viņa spalgā balsī atbildēja un ar pirkstu norādīja uz statueti, kas rotāja manu nelielo altāri. – Tā ir elkdievība.
Es iesmējos. – Tā Dievu pielūdz visi Romas katoļi, arī es. – Toties es piederu pie reformētās ticības, un mums ir aizliegts uzlūkot elkus.
– Tas nav nekāds elks, – es iebildu, redzot, ka mana svaine Margarita saspringst. – Šis ir Asīzes Madonnas tēls. Viņa tiek godināta par savu laipnību pret kropļiem un citiem, kuri sirgst ar nepilnībām.
– Tā ir tikai statuja. Kalvins apgalvo, ka svēto kults un statuju pielūgšana jāiznīdē no pasaules, jo Pestītājs nav to sludinājis.
Šī meitene patiesi bija dedzīga ķecere. Es vēlreiz iesmējos, cenzdamās slēpt apjukumu, kas vairāk bija saistīts ar viņas pārliecību, nevis vārdiem, kurus jau biju gaidījusi. Ko gan karaliene Margarita iemācījusi savai meitai? Un kā man pārvarēt šo šķērsli?
– Jēzus māte bija sieviete ar miesu un asinīm, tāpat kā jebkura cita, – Žanna turpināja. – Viņas kults radies no senām pagānu tradīcijām.
Margarita pielēca kājās. – Kā tu uzdrošinies tā runāt?
Žanna uzmeta lūpu, bet es satraukta iesmējos. – Meitene tikai atkārto, kas viņai mācīts. Viņa nesaprot ne pusi no tā.
– Saprotu gan! – Žanna samiedza acis. – Un es zinu, kāpēc esmu šeit. Mani grib izprecināt katoļticīgam spānietim, bet es labprātāk mirtu. Esmu Dieva bērns, bet jūs esat muļķi, kas loka ceļus krusta priekšā.
Visas manas dāmas vienlaikus ievilka elpu, un es satvēru meitenes kalsno plecu. – Pietiek! Vairs nerunāsim par reliģiju, labi? – Es pievilku Žannu sev tuvāk un liku viņai apsēsties uz krēsla man blakus. Sievietes atrāvās nostāk, it kā baidīdamās ar kaut ko aplipināties. Margarita veltīja man svelošu skatienu un strauji pameta istabu.
Nebiju domājusi, ka mana svaine ir tik dievbijīga. Bet Margaritai nebija ne mazākā nodoma izrādīt kaut nedaudz iecietības pret kalvinistiem, un tas nekad nenotika. Mani Žannas iecirtība tā nekaitināja, jo es nopratu, ka meiteni sajūsmina iespaids, kādu šīs runas atstāj uz pārējiem. Tomēr, cenzdamās piespiest Žannu pielāgoties pārējiem, es guvu vērtīgas atziņas par jauno reliģiju, kas biedēja vairākumu katoļu un izraisīja viņos riebumu.
Kad biju aptvērusi, kādas izmaiņas tajā ieviestas, es pārsteigta nospriedu, ka hugenotu ticība nemaz daudz neatšķiras no manējās. Tomēr Žanna jebkurā izdevīgā mirklī kaismīgi aizstāvēja savu reliģiju, un man neizdevās viņu no tās novērst. Tam gan nebija nekādas nozīmes; uzklausījis sava sūtņa vēstījumu par šo meiteni, Kārlis Piektais atteicās pat apdomāt sava dēla precības ar Žannu.
Fransuā saniknots aizsūtīja māsasmeitu atpakaļ uz Navarru, un sākās drūms laiks; karali aizkaitināja visi un jebkas. Es jutu, ka tīkls ap mani pamazām savelkas arvien ciešāk. Cik ilgs laiks paies, līdz kāds viltīgs galminieks ierosinās, ka Milānu varētu iegūt, sameklējot Anrī jaunu sievu?
Mana atelpa pirms soda izpildes tuvojās beigām. Biju spiesta noslēgt līgumu ar savas elles galveno dēmonu.
Es nokārtoju tikšanos nakts vidū savās istabās. Mani māca bažas, ka Diāna atteiksies vai arī ieradīsies, fanfarām skanot, tomēr viņa atnāca klusi un nemanāmi. Kamēr es soļiem mēroju istabu, prātā izmēģinādama vārdus, kas mutē garšoja pēc sodrējiem, durvis atvērās un viņa nostājās uz sliekšņa, ietinusies apmetnī ar kapuci. Viņa pacēla baltu roku, atmeta kapuci un atklāja manam skatienam savu stingo seju. Diānai mugurā bija tumši zils tērps, un alabastra krāsas kaklu rotāja dārgu, melnu pērļu virtene.
Viņa ierunājās pieredzējušas galminieces rāmajā balsī:
– Jūsu aicinājums mani izbrīnīja.
Es skarbi pasmaidīju. – Vai tiešām? Neticu, ka līdz šim mans vārds ne reizi nav pavīdējis jūsu domās.
Sieviete pielieca galvu. – Taisnība. Jūsu atklātība ir kā svaiga gaisa vēsma.
– Lieliski. Runāsim vēl atklātāk. Manuprāt, mums ir pienācis laiks iepazīt vienai otru labāk, jo esat tik tuva manam vīram.
Diānas
