acīs un pateicos Dievam, ka sveces gaismā nav saskatāma mana seja.
Šoreiz es gandrīz iekliedzos, vienlaikus nokļuvusi sāpju un baudas varā, kad Anrī mani piepildīja. Visas manas domas un sajūtas bija pievērstas viņa kustībām, kas kļuva arvien straujākas. Viņš steidzīgi, klusi elpoja man sejā, bet es izliecu gurnus viņam pretī un glāstīju sava vīra krūšu ādu, ievīdama pirkstus raupjajos matiņos.
Anrī spēji notrīsēja. Es jutu viņa locekli izplešamies vēl vairāk un nočukstēju viņa vārdu. Viņš viss saspringa, it kā ar kaut ko cīnītos, tad iestenējās un triecās dziļāk, izliedams manī siltumu, kas aizvirpuļoja tūkstoš dažādos lokos, un arī es skaļi iesaucos, tverdamās pie Anrī un cieši apvīdama kājas viņam ap vidukli.
Mans vīrs elsodams nogūlās blakus, un es sasprindzināju muskuļus, lūgdamās, kaut viņa sēkla iesakņotos. Kad es drebēdama pagriezos pret viņu, Anrī piecēlās no gultas. Es dzirdēju, ka viņš savāc drēbes un apģērbjas tik steidzīgi, ka mani pārņēma kauns.
– Palieciet pie manis šonakt, – es nočukstēju.
Un viņš klusi atbildēja: – Nevaru.
– Kāpēc? – Es strauji pieslējos sēdus. – Vai es jums nevarēju izpatikt?
Anrī novērsās, slēpdams acis. – Varēji… un tu esi ļoti skaista. Bet mani gaida citur.
Man neizdevās apklusināt dusmas, kas ieskanējās manā balsī. – Jūs ejat pie tās sievietes, vai ne? Pametat mani viņas dēļ. Vai viņa jums ir tik nozīmīga, ka esat gatavs mani pazemot galminieku acīs?
– Viņa man ir viss. – Anrī lūkojās uz mani, un viņa sejā jautās kaut kas gandrīz skumjš. – Es nevēlos tevi sāpināt. Bet tev jāsamierinās ar to, ko es tev varu un ko nevaru sniegt. Kad tev būs bērns, tu pārdzīvosi mazāk. Savu mīlestību varēsi veltīt mūsu dēlam.
Es piespiedu rokas pie vēdera, it kā Anrī būtu man iesitis. Man gribējās kliegt, ka mani pārdzīvojumi nekad nepierims. Viņu mīlestību biju pelnījusi es, nevis statujai līdzīga sieviete, kas sapinusi viņu savas burvestības valgos. Tomēr es klusēju, jo tobrīd atskārtu kaut ko tādu, ko līdz šim slēpu pat no sevis. Biju maldīgi ticējusi, ka reiz spēšu iegūt Anrī sirdi.
Ja neparādītos Diāna, viņas vietu ieņemtu cita. Bet es – nekad.
– Labi. – Es novērsos. – Ejiet pie viņas.
Anrī aizgāja, neteicis ne vārda, un klusi aizvēra durvis.
Pēc trim mēnešiem mani pamodināja krampjveidīgas sāpes. Es izrāpoju no gultas un grīļodamās aizgāju līdz atejai. Mani māca bailes, ka atkal sākusies ikmēneša asiņošana. Pēdējā laikā man bija zvēra apetīte, un es jau klusībā cerēju, ka esmu ieņēmusi bērnu, jo iepriekšējā asiņošana bija vāja salīdzinājumā ar pārējām. Bet brīdī, kad istabā ieskrēja Lukrēcija, es jutu vēderu mokoši savelkamies, un zem tērpa izšļācās biezas asinis. Es sastingu, šausmās vērodama recekli sev pie kājām, līdz vairs nespēju izturēt, apslāpēju vaidu un nokritu uz ceļiem.
Lukrēcija novilka man asiņaino naktskreklu, aplika ap pleciem virsģērbu un aizveda mani pie krēsla. Es vaimanāju, šūpojos uz priekšu un atpakaļ, apskāvusi sevi ap vidukli. – Nē. Lūdzu, Dievs, nē. – Savā izmisumā es vēroju, kā Lukrēcija uzslauka asinis un iemet netīros auduma gabalus pavardā. Tikai pēc tam es nočukstēju: – Neviens nedrīkst to uzzināt. Citādi man vairs nebūs glābiņa.
Uzticamā Lukrēcija pamāja. – Es sadedzināšu visu, arī tērpu. Atpūtieties.
– Kā? – Viss mans augums nodrebēja. – Es nekad vairs nevarēšu atpūsties. Man bija viņa bērns, un es to zaudēju.
Ko lai tagad daru? Kā lai glābjos?
– Jums tas izdosies. – Lukrēcija cieši uzlūkoja mani. – Jūs esat jauna. Daudzas sievietes zaudē pirmo bērnu. Viņš atnāca pie jums un darīs to arī turpmāk. Dēls nepieciešams arī viņam, ne tikai jums.
Es jutu acīs sariešamies asaras un vēroju, kā Lukrēcija sabiksta ogles un piemet malku, lai iekurtu uguni, kas pārvērtīs mana klēpja neveiksmes augli par pelniem.
Pēc divām dienām nomira dofins.
9. nodaļa
Galminieki ietērpās baltajās sēru drānās.
Sēdēdama Sendenī bazilikas karaliskajā kapličā kopā ar abām princesēm, es vēroju, kā dofina šaurais zārks tiek nolaists kapu velvē. Karaļa vecākais dēls vienmēr bija slimīgs, tomēr viņam nebija pat divdesmit gadi, un Fransuā uztvēra viņa nāvi kā lielu triecienu. Bāls un novājējis, viņš metās ceļos un noskūpstīja grebumiem rotāto marmoru, zem kura atdusēsies viņa dēls. Tad karalis piecēlās kājās un devās prom, un viņam sekoja Anrī. Es uztvēru ašo, slēpto skatienu, ko man veltīja vīrs, un nopratu, ka viņu biedē piepešā nokļūšana troņmantnieka godā. Arī mani pārņēma šausmas, kad iedomājos, ka viss galms turpmāk vēl aizrautīgāk pētīs manu augumu, gaidot bērnu, kas man jālaiž pasaulē.
Princeses piecēlās kājās. Es jau gribēju atkāpties, dodot priekšroku Madlēnai, bet viņa nočukstēja: – Nē, tev jāiet pirmajai. Tu esi mūsu dofina sieva.
Es palūkojos uz Margaritu; viņa noskumusi pamāja. Pieliekusi galvu, es spēru soli uz priekšu baznīcas ejā.
Un dzirdēju galminiekus sačukstamies sev aiz muguras.
Četrdesmit sēru dienas šķita ilgstam mūžīgi. Vairs nenotika nekādas izklaides kopā ar karali, un nošķirtībā atgriezās visas manas bailes, tāpēc naktīs es gulēju ļoti maz, mocīdamās domās par savu gaidāmo trimdu. Anrī neviesojās manā gultā, un mēs abi sēdējām viens otram blakus stingi kā marmora tēli pirmajā ceremoniālajā pasākumā pēc sēru laika beigām, kad Skotijas karalis Džeimss Piektais ieradās Francijā, lai nostiprinātu abu valstu draudzību ar laulībām.
Viņam tika piedāvātas daudzas dāmas, bet neviens nevarēja paredzēt, ka Džeimsa sirdi iegūs kautrā Madlēna. Šī savienība bija lieliska, un man ienāca prātā, ka Fransuā pat dziļākajās sērās paguvis to ieplānot. Kareivīgais Anglijas valdnieks Henrijs Astotais noteikti ārdīsies dusmās, kad padzirdēs, ka viņa kaimiņa gultu Skotijā sildīs jauna franču karaliene.
Tikai dažas nedēļas pēc Džeimsa ierašanās mēs jau stāvējām Madlēnas istabās, kur rosījās dāmas, veikdamas dažus pēdējā mirkļa uzlabojumus viņas līgavas tērpam. Sakārtojusi krāšņo plīvuru, es uzlūkoju princesi spogulī, un viņa raudzījās man pretī. – Katrīna, es esmu ļoti bāla. Varbūt vajadzētu izmantot vaigu sārtumu, ko man pagatavoji?
– Ne šodien, – es atbildēju. – Līgavām jāizskatās bālām.
Madlēna satvēra manas rokas. – Cik dīvaina ir šī pasaule, kurā viss tik strauji mainās! Vēl nesen mēs abas sēdējām mācību istabā, bet tagad tu esi dofina sieva un es grasos kļūt par Skotijas karalieni. – Viņa atkal ielūkojās spogulī. – Ceru, ka būšu Džeimsam laba sieva. Ārsti apgalvo, ka man jau ir labāk. – Princese paberzēja
