vienpadsmit stundas. Pamodusies es atklāju, ka man blakus uz soliņa sēž Lukrēcija. – Jūs esat daudz cietusi, – viņa noteica. – Bet tagad jums jābūt kā zvēram, kas dzīvo tikai vienu dienu.
– Kā? – es klusi jautāju. – Man atšķirībā no zvēra ir zināms, ko var nest nākamā diena.
– Tādā gadījumā jums nāksies šo mākslu apgūt. Nav svarīgi, vai mums tas patīk vai nē, bet šodiena ir viss, kas mums ir. – Lukrēcija izņēma saburzīto vēstuli man no rokas. – Es to paglabāšu, – viņa solīja un ieveda istabā pārējās sievietes, kas gādīgi ielenca mani. Tikai dažu soļu attālumā Roma mirka asinīs, bet šajās četrās sienās es pirmo reizi kopš ilga laika jutos drošībā.
Un tāpēc es atveseļojos pirms pāvesta Klementa ierašanās.
Apbružātajā kroņlukturī ielikto sveču nespodrās gaismas apspīdēta, es tuvojos pāvesta tronim un noslīgu ceļos. Tēvocis Klements ar rokas mājienu lika man piecelties. Viņu vērodama, es centos atcerēties, kā viņš izskatījās iepriekš, un gribēju saskatīt pārmaiņas. Pāvests bija spiests pamest Romu un no tālienes vērot, kā imperatora armija izposta viņa pilsētu, bet šķita, ka viņš nupat atgriezies no atpūtas laukos. Kalsnie vaigi bija sārti, ap pilnīgajām lūpām auga bārda, kurā vizēja sudraboti pavedieni. Uz greznā ziloņkaula krāsas talāra nebija neviena traipa; palūkojusies uz viņa kājām, es ieraudzīju ar zelta diegiem izšūtas samta kurpes. Trimdas pēdas bija manāmas tikai pāvesta samiegtajās, mirdzošajās zili zaļajās, asajās un vērtējošajās acīs. Es apjautu, ka nemaz nepazīstu šo cilvēku. Viņš droši vien jutās tāpat, jo vēroja mani kā svešinieci un apskāva tikai uz mirkli, it kā nedarītu to pēc savas gribas.
– Viņi samaksās, – pāvests nočukstēja. – Visi. Svētās Lūcijas klostera mūķenes, Florences dumpinieki, tas nodevējs Kārlis. Viņi samaksās par nodarīto.
Bija skaidrs, ka tēvocis nerunā ar mani. Vēlreiz nolaidusies reveransā, es kāpos atpakaļ, jo redzēju, ka stūros sapulcējušies kardināli mani vēro ar ērgļa skatienu.
Man pār muguru pārskrēja trīsas. Es nezināju, kas viņiem padomā, bet nojautu, ka tas nav nekas labs.
Turpmāko mēnešu laikā pāvests mani neaicināja pie sevis un ļāva par mani rūpēties sievietēm. Pagāja vairākas nedēļas, līdz es spēju gulēt visu nakti, neredzot murgos baiso klostera ieslodzījumā pavadīto laiku. Mani priecēja vēsts, ka Savonarolas māsām uzlikts milzīgs naudassods un klosteris ir slēgts; ne tik patīkama bija ziņa, ka tēvocis Klements atteicies atjaunot Florencē republiku un nodevis pilsētu kāda sava atbalstītāja ziņā. Lukrēcija neslēpa no manis savas domas: – Viņš paturēs Florenci savās rokās un parūpēsies, lai arī imperators Kārlis saņem tikpat sāpīgu triecienu.
Es zināju, ka viņai ir taisnība. Tomēr vēl biju pietiekami jauna, tāpēc mani apmierināja iespēja turēties nostāk no visiem pārējiem, pastaigāties pa dārzu, lasīt un pasūtīt jaunus tērpus, ēdot un guļot tik, cik man gribējās.
Lukrēcija man stāstīja par pāvesta galmu, kurā uzmutuļoja dzīvība, kad no mūriem vēl nebija notīrīti sodrēji un netīrumi. Neilgi pirms manas trīspadsmitās dzimšanas dienas viņa pavēstīja, ka Francijas karalis Fransuā Pirmais atsūtījis uz Romu jaunu pārstāvi, un pāvests Klements pieprasījis, lai es viņu izklaidēju.
To dzirdot, es pārsteigta uzlūkoju Lukrēciju. – Ko man vajadzētu darīt? Pasniegt sūtnim vīnu?
– Nē, protams! – Lukrēcija uzjautrināta iesmējās. – Jūs viņa priekšā izpildīsiet franču basdansu; Viņa Svētība jau nolīdzis jums skolotāju. Mums jāgatavojas rītdienai, un jūsu sievišķās mākas diemžēl ir pamestas novārtā. Pienācis laiks jūs pārvērst par īstu galma dāmu.
– Bet man jābūt kā zvēram, – es neapmierināta noteicu. Man nepavisam nepatika šādas izredzes, tomēr nebija citas iespējas, tāpēc dažu nākamo nedēļu laikā mani nežēlīgi mocīja švītīgs, pārlieku sasmaržināts vīriņš, kurš bārstīja pavēles un bikstīja mani ar baltu zizli, paziņodams, ka ķēvei gurnos ir vairāk grācijas nekā man visā ķermenī. Man riebās dejas. Neskaitāmie, muļķīgie reveransi, roku vicināšana un koķetie skatieni mani neizsakāmi kaitināja.
Tomēr es apguvu deju pietiekami, lai uzstātos franču pārstāvju priekšā. Tēvocis izlaidies sēdēja savā tronī, baudīdams vīnu, bet sūtnis vēroja mani un noslēpumaini smaidīja, it kā es būtu piedāvāta izsolē.
Pēc dažām dienām es pirmo reizi asiņoju. Kamēr es mocījos krampjos un vaidēju, Lukrēcija paziņoja, ka man noteikti būs daudz veselīgu bērnu. Par spīti sāpēm, es aizrautīgi gaidīju tik tikko manāmās pārmaiņas, kas notika manā augumā; krūtis kļuva smagākas un zīdainākas, gurni bija nedaudz platāki, un mana āda šķita sārtāka. Un tas viss notika gandrīz vienas nakts laikā.
– Vai es būšu skaista? – es jautāju Lukrēcijai, kad viņa sukāja manus matus, kas bija atauguši vēl kuplāki un cirtaināki nekā iepriekš un kurus viņai patika rotāt ar pērļu cepurītēm un savītām lentēm.
Lukrēcija pārliecās man pār plecu un uzlūkoja mani spogulī. – Jūs jau esat skaista, – viņa noteica. – Šīs lielās, melnās acis spētu savaldzināt jebkuru vīrieti, un jūsu lūpas ir tik pilnīgas, ka varētu iekārdināt pat bīskapu… kaut gan tas nepavisam nav grūti! – viņa piebilda, piemiegdama man ar aci.
Es iesmējos. Kaut gan Lukrēcija bija galvenā dāma, kam vajadzēja pārraudzīt manu saimi un palīdzēt man, patiesībā viņa bija kā māsa, un es ik dienu jutos pateicīga par viņas klātbūtni. Ar Lukrēcijas palīdzību es biju atbrīvojusies no savu pārdzīvojumu atstātajām rētām un sapratu, ka atkal nepacietīgi gaidu nākotni.
Drīz vien es uzzināju, ko tā sola. Lukrēcija ieradās pateikt, ka mani aicina pāvests Klements. Viņa nezināja, kāpēc tēvocis grib ar mani runāt divatā, un mēs abas devāmies uz viņa apartamentiem pa gaiteņiem, kas noklāti ar izturīgu audeklu un pilni strādniekiem, kuri cenšas atjaunot iebrukuma laikā iznīcinātās freskas.
Kad tuvojāmies apartamentu apzeltītajām durvīm, manī pamodās sen aizmirstā spēja. Šoreiz es neiegrimu citā pasaulē kā iepriekš Florencē; mani pārņēma tik tikko manāma, klusa briesmu nojausma, un es satraukta pievērsos Lukrēcijai. Viņa pasmaidīja, mani iedrošinādama. – Lai ko pāvests teiktu, jūs viņam esat nozīmīgāka nekā viņš jums.
Es iegāju plašajā, apzeltītajā istabā un nometos ceļos. Tēvocis sēdēja pie sava milzīgā galda un mizoja apelsīnus; saldi skābenā smarža izplatījās gaisā, pārmācot vecu parfīmu un dūmakaina vaska aromātu. Viņš pamāja, un es noskūpstīju viņa roku, ko rotāja gredzens ar Svētā Pētera zīmogu. Tēvocim mugurā bija baltais pāvesta tērps, bet ap kaklu aplikts smaragdiem un rubīniem nosēts krucifikss.
– Man teica, ka esi kļuvusi par sievieti. – Viņš nopūtās. – Kā skrien laiks! – Viņš sūkāja apelsīna daivu un norādīja uz soliņu. – Apsēdies. Mēs sen neesam pavadījuši laiku kopā.
– Vēl tikai pirms mēneša es šeit viesojos, kad tikāties ar franču sūtni, – es atgādināju un, brīdi klusējusi, ieminējos: – Ja Jūsu Svētība neiebilst, es labprāt pastāvētu. Tērps ir jauns, un tajā nav īpaši ērti.
– Tev
