teiktu, ja es atklātu, ka Francija paudusi lūgumu pēc tevis? – Viņš runāja rāmi, atsaukdams man atmiņā dienas, kad es biju maza meitene un viņš bija mans mīļotais tēvocis, tomēr viņam neizdevās mani piemānīt; es zināju, ka pāvestam kaut kas ir padomā. – Nu? – viņš asi painteresējās. – Vai tu klusēsi?
– Jūtos ļoti pagodināta, – es atbildēju.
Pāvests skaļi iesmējās. – Mediči cienīgi vārdi! – Man radās sajūta, ka viņš nupat atņirdzis ilkņus, un mani ceļgali saļodzījās. Klementa skatiens pievērsās man. – Tu esi apguvusi, cik vērtīga ir atbilde, ar kuru nekas netiek pateikts. Šāda prasme padarīs tavu laulību paciešamāku.
Man asinis sastinga dzīslās. Es nospriedu, ka esmu pārklausījusies.
– Tev pienācis laiks ieņemt savu vietu pasaulē, – tēvocis turpināja, košļādams apelsīnu un šķiezdams bālganu sulu uz piedurknes. – Viss jau gandrīz norunāts. Daļa no tava pūra būs Milānas hercogiste, ko Francija saņems tūlīt pēc kāzām. – Viņš pacēla skatienu. – Varbūt reiz tu būsi Francijas karaliene.
Es jutu, ka ausīs sāk šalkt asinis. Lūk, pāvesta ilgi gatavotā atriebība! Šādi viņš iegrūda dunci Kārlim mugurā, noslēdzot savienību ar imperatora ienaidnieku Fransuā Pirmo un izmantojot mani kā bandinieku. Manas kāzas ar Franciju liegtu Kārlim valdīt Itālijā un piešķirtu Fransuā tiesības uz sen kāroto Milānas hercogisti, kas šobrīd piederēja impērijai.
– Karalis Fransuā jau ir precējies, – es izstomīju. – Ar imperatora māsu.
– Jā. Bet viņa otrais dēls Orleānas hercogs Anrī ir brīvs un reiz varētu mantot troni. Uzticami avoti vēsta, ka Fransuā vecākais dēls daudz slimo. – Pāvests sāka mizot citu apelsīnu, stingri to turēdams garos, zirnekļa kājām līdzīgos pirkstos. – Ceru, ka tava klusēšana neliecina par iebildumiem, – viņš noteica. – Esmu iztērējis daudz naudas un pūļu, lai tev sagādātu šo iespēju. Pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs, ir iespītējusies līgava.
Ko gan es varēju teikt? Tēvocim bija tiesības mani sūtīt visur, kur vien viņš vēlas. Neviens mans solis, izņemot pašnāvību, nevarētu mani atbrīvot, un šī saltā apziņa lika man atbildēt skarbā balsī: – Ja tāda ir jūsu griba, es esmu apmierināta. Vai drīkstu lūgt kādu pakalpojumu? Es labprāt atgrieztos Florencē. Tās ir manas mājas, un es… – Man aizlūza balss. – Es vēlos atvadīties.
Tēvocis ledaini uzlūkoja mani. – Labi, – viņš noteica. – Ja Roma tev vairs nav tīkama, es piešķiršu pavadoņus. – Viņš pastiepa savu gredzeniem rotāto plaukstu. Kad es to skūpstīju, viņš klusi noteica: – Mīlestība ir nodevīga. Tava dzīve būs labāka bez tās. Tāpat kā visiem Mediči.
Es kāpos atpakaļ uz durvju pusi, un viņš mizoja nākamo apelsīnu, bezrūpīgi savilcis lūpas smaidā.
Kad es atgriezos Florencē, tajā valdīja smaržīga vasara, un man sekoja sargi kopā ar dāmām, kuru vidū bija arī Lukrēcija un mana jaunā pavadone, pundure Anna Marija – sīciņa, četrpadsmit gadus veca meitene ar gariem, skaistiem, zeltainiem matiem, interesantu seju un jauku smaidu. Man viņa patika no pirmā acu uzmetiena; pāvests Klements pārmeklēja visu Itāliju, lai viņu atrastu, jo uzstāja, ka man nepieciešams pašai savs nerrs Francijas galmā. Es nolēmu, ka nepazemošu meiteni, liekot viņai nēsāt zvaniņus. Viņai tika dots cits uzdevums – rūpēties par manu apakšveļu un ieņemt daudzu kārotu vietu manās istabās.
Ģimenes pilī nekas daudz nebija mainījies. Florencei vēl joprojām bija rētas, kuru sadziedēšanai būs nepieciešami gadi, bet mūsu nams bija neskarts un kluss kā greznas kapenes. Es iekārtojos savas mīļotās nelaiķes krustmātes istabās, kur palagi vēl joprojām smaržoja pēc viņas un uz galda ar alabastra rotājumiem atradās viņas rakstāmrīki, it kā viņa kuru katru mirkli varētu ienākt pa durvīm.
Tur es atvilktnē zem nepabeigtām vēstulēm atradu savu sudraba un ziloņkaula šķirstiņu. Es to izņēmu tik bijīgi, it kā lādīte varētu izgaist, un saudzīgi noglāstīju apskrambāto vāku. Krustmāte bija paslēpusi šķirstiņu savās mantās, zinādama, ka es to vēlēšos atgūt, un nojauzdama manu atgriešanos.
Kad atvēru šķirstiņu, atskanēja klikšķis; samta izklājumā bija slepens nodalījums, un tajā es atradu Rudžjēri flakonu, ap kuru kā čūska apvijusies ķēdīte. Es to apliku ap kaklu, turēju šķirstiņu rokās un ļāvos sērām.
Mani saderināšanās dokumenti tika parakstīti pavasarī. Pāvests Klements sagādāja man iespaidīgu pūru, lai es varētu dižoties ar savu Mediči dzimtas pārstāves bagātību, un nevilcinādamies izņēma dārglietas no savas mantnīcas, arī septiņas pelēkas pērles, kas reiz esot piederējušas Bizantijas imperatorei, bet tagad rotāja manu hercogienes kroni. Tēvocis arī nosūtīja manu portretu uz Franciju.
Fransuā savukārt atsūtīja man dēla gleznu. Tā bija ielikta skaistā, ar satīnu izdrapētā lādē; kad Lukrēcija no tās izcēla portretu, es pirmo reizi ieraudzīju savu nākamo vīru – atturīgu seju, smagnējus plakstiņus, savilktas lūpas un garo Valuā degunu. Manī viņš neko neatmodināja, un es prātoju, vai arī viņam ir tādas pašas izjūtas. Kāda var būt laulība starp diviem svešiniekiem, kuriem nav nekā kopīga?
– Viņš ir izskatīgs, – Lukrēcija atvieglota paziņoja un palūkojās uz mani. Es sēdēju savā krēslā, stinga kā marmora statuja. – Neizskatās, ka trīs Spānijā pavadītie gadi atstājuši pēdas.
Anna Marija sarauca pieri. – Kāpēc viņš bija Spānijā?
– Tāpēc, ka viņš kopā ar savu brāli dofinu tika nosūtīts kā ķīlnieks pie imperatora Kārļa, kad karalis Fransuā zaudēja karu par Milānu, – es atbildēju. – Turklāt karalis bija spiests apprecēties ar Kārļa māsu Eleonoru. – Mani piepeši pārņēma apkaunojoša, bērnišķa vēlme piecirst kāju un aizsviest gleznu pāri visai istabai, sākt traci, beidzot paužot visu savu bezspēcību. Slāpēdama asaras, es pamāju ar roku. – Nolieciet gleznu un pametiet mani vienu.
Nakti es pavadīju nomodā, vērodama tveices pārņemto Florenci. Es ļāvu sev sērot par visu, ko biju zaudējusi, un tikai tad pieņēmu lēmumu. Mana dzīve Itālijā bija beigusies. Es gan nedabūju to, ko vēlējos, tomēr tāds bija mans liktenis. Tagad jālūkojas nākotnē un jāgatavojas tai.
Es galu galā biju Mediči.
2. daļa
1532. – 1547. gads
Kaila kā bērns
5. nodaļa
Pēc divām jūrā pavadītām nedēļām mans kuģis nolaida enkuru Marseļas līcī. Ceļojums bija biedējošs un vētrains, un es zvērēju nekad vairs nepamest sauszemi. Pirms tam es daudz prātoju par likteņa untumiem, kas aizveduši mani uz svešu valsti pie nepazīstama vīra, bet tagad to visu pārmāca atvieglojums, redzot kaut ko citu, ne tikai nemierīgos ūdeņus.
Lukrēcija un Anna Marija izņēma no ādas lādes vienu no maniem jaunajiem tērpiem, nogludināja saburzītās ieloces un ieģērba mani šajā brokātā, kas bija greznots ar tik daudziem dārgakmeņiem, ka es neticēju
