dzīvajiem; kopš tēva nāves Gaspārs ir ģimenes galva. Konetablam viņš ir ļoti mīļš. – Karalis uzlūkoja mani. – Šis jauneklis var būt labs draugs. Monmoransī ir viens no maniem uzticamākajiem vīriem, turklāt nāk no ļoti senas ģimenes. Viņa māsasdēlam piemīt visas šīs īpašības, un galmā, Ma petite, nav nekā svarīgāka par izcelsmi.
Tātad Gaspārs de Koliņī bija bārenis, tāpat kā es. Vai tāpēc mani pārņēma tik savādas radniecības jūtas?
Arī pārējie augstmaņi sekoja Monmoransī māsasdēlu priekšzīmei, steigdamies apliecināt karalim, ka viņi ciena Majestātes jauno vedeklu. Pēc divdesmitā ēdiena un četrdesmitās iepazīšanās es vairs necerēju, ka iegaumēšu visus vārdus un titulus. Jutos pateicīga, kad karalis piecēlās un paziņoja, ka es droši vien esmu nogurusi. Viņš aizveda mani pie pretējā paaugstinājuma, kur visu vakaru bija pavadījusi karaliene Eleanora, salti klusēdama.
Man bija žēl šīs sievietes. Eleanora līdzīgi man bija izmantota karaliskajā precību tirgū un acīmredzot negribēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Biju dzirdējusi, ka spāņi vienmēr kvēli cenšas sargāt savu tautisko apziņu, un es zināju, ka nebūtu prātīgi sekot Eleanoras priekšzīmei. Lai kas notiktu, man jāiedzīvojas šajā vietā, jāsaplūst ar galmu, jo tās bija manas jaunās mājas. Iedama garām konetablam, es uzlūkoju viņa māsasdēlu. Gaspārs pielieca galvu; es velti cerēju notvert viņa skatienu.
Valuā zilajā un baltajā krāsā tērpušies pāži atvēra durvis. Fransuā atstāja mani dāmu uzraudzībā; es klusēju, kamēr viņas atbrīvoja mani no tērpa, un apgūlos svešajā gultā, juzdama, ka Lukrēcija mani vēro.
Palikusi viena, es nespēju iemigt un nospriedu, ka krustmāte Klarisa maldījusies.
Varbūt es nemaz neesmu tik nozīmīga.
6. nodaļa
Nākamajā rītā, kad es pamodos, dāmas stāvēja ap manu gultu. Jau nedēļu nebiju labi izgulējusies, tāpēc paslēpu galvu zem spilvena. Lukrēcija uzdrošinājās mani sapurināt aiz pleca. – Kundze, jūs gaida Viņa Majestāte un galms. Ceremonija paredzēta jau šodien.
Es ievaidējos un pacēlu spilvenu. Varēju saost sakarsēto lavandu vara toverī, ko dāmas bija ienesušas istabā un piepildījušas ar siltu ūdeni, un redzēju kuplo kāzu tērpu, glīti izkārtotu uz galda. – Vai viņš ir šeit? – es jautāju.
Anna Marija noskumusi papurināja galvu, un mani pārņēma pazemojums. – Ja viņš nav ieradies, ar ko man šodien vajadzētu precēties? – es asi noskaldīju.
– Viņa Majestāte solīja, ka nepieciešamības gadījumā tiks iecelts vietnieks, – Lukrēcija atbildēja.
To dzirdot, Anna Marija sāka skaļi raudāt. Viņa iešņukstējās pēc katra vārda un teica, ka es esot nelaimīgākā princese visā kristīgajā pasaulē.
– Tas man nav zināms, – es noteicu, mēģinādama kaut nedaudz uzlabot nepatīkamos apstākļus, kādos biju nokļuvusi. – Bet noteikti ir kāda, kas jūtas laimīgāka. – Es ļāvos dāmu saudzīgajām rokām un pēc divām stundām jau biju ietērpta savā debeszilajā samtā. Piedurkņu atloki ar rombveida rakstu atgādināja stikla lauskas man pie plaukstu locītavām.
Kaut gan valdīja neciešams karstums, pagalmā pulcējās cilvēki. Es apstājos. Dievs ir mans liecinieks, es negribēju turpināt, negribēju precēties ar zēnu, kurš pat nepapūlas ierasties uz savām kāzām. Bet Fransuā iznāca no savu galminieku ieloka, paklanījās un pacēla manu roku pie lūpām, šķelmīgi pasmaidīdams. – Jūs teicāt, ka labprātāk vēlētos apprecēties ar mani. Tagad jums dota iespēja.
Es nespēju apvaldīt atbildes smaidu. Šis novecojušais satīrs nelīdzinājās nevienam līdz šim sastaptam vīrietim.
Katedrālē galminieku, augstmaņu un sīko ierēdņu jūra pārvērtās par okeānu. Neskaitāmi acu pāri, kas mirdzēja kā plēsīga putna redzokļi virs pūderētiem vaigiem, pievērsās man, kad izkāpu no karietes un apvaldīju vēlmi izvilkt piesvīdušā apakštērpa ieloces no spraugas starp dibena vaigiem. Fransuā pieveda mani pie altāra, it kā es savās kuplajās drānās būtu pārvērtusies par galjonu. Līgavainis nekur nebija manāms.
Karalis nostājās man blakus. Šķita, ka bīskaps vēlas, kaut zeme atvērtos un viņu aprītu. – Ko mēs gaidām? – Fransuā asi uzrēja nabaga garīdzniekam. – Līgava ir klāt, un es būšu vietnieks. Uz priekšu, sāksim!
Es prātoju, vai šādi noritējušas arī viņa kāzas ar karalieni Eleanoru. Vai gan varētu būt citādi? Politiskās laulības pašas par sevi nebija radītas, lai iedvesmotu sonetu rakstītājus. Tomēr pat saltākajās aprēķina laulībās līgava un līgavainis parasti piedalījās, lai dotu zvērestu.
Bīskaps satraukts šķirstīja lūgšanu grāmatu, meklēdams īsto vietu, kaut gan noteikti bija ilgi gatavojies ceremonijai. Man gribējās iespurgties. Pasākums man šķita smieklīgs, gluži kā teātra izrāde par laulību, kas balstīta uz meliem.
Piepeši klusumu pārtrauca piešu šķindoņa pret marmora grīdas plāksnēm. Visi kā viens spēji pagriezās. Es ieraudzīju gara auguma jaunekli, kurš tuvojās mums, noraudams ādas pirkstaiņus un aizbāzdams tos aiz jostas. Viņam sekoja vairāki vīrieši saburzītā apģērbā. Fransuā sastinga. Bija skaidrs, ka beidzot ieradies mans līgavainis.
Pirmo reizi skatīdama vaigā Orleānas Anrī, es jutos atvieglota. Viņš vismaz nebija atbaidošs. Četrpadsmit gadus vecs, viņš bija stalts kā dzimis jātnieks, kurš labprātāk dzīvotu zirga mugurā, un droši vien maz domāja par jebko, kas nav valdāms ar grožiem un pātagu. Anrī bija mantojis Valuā izcilno degunu, šaurās acis un kraukļmelnos matus, bet viņa seja šķita drūma, it kā viss prieks būtu sarūdzis kā piens. Viņš nebija pārģērbies un nostājās pie altāra jāšanas tērpā. Uz kamzoļa bija manāmi sakaltuši asiņu traipi, ko droši vien atstājis kāds nogalināts zvērs. Aiz mana līgavaiņa stāvēja garš, kalsns, rapierim līdzīgs vīrietis, apmēram divdesmit gadus vecs. Viņam bija šaura seja un smails zods, un viņš lūkojās uz mani, lūpas sakniebis, it kā es būtu kaut kas netīrs, kur viņš nupat iekāpis. Vēlāk es uzzināju, ka šis jauneklis ir Fransuā de Gīzs, Anrī labākais draugs. Viņš bija vecākais dēls ģimenē, kas apveltīta ar nesalīdzināmu godkāri un dedzīgi aizstāvēja katoļticību. Fransuā bija piešķīris Gīziem hercoga titulu, un tagad viņiem piederēja milzīgi zemes īpašumi Francijas ziemeļaustrumos.
Es atmetu galvu. Mans līgavainis neteica ne vārda.
– Nepateicīgais! – Fransuā nošņāca.
Anrī pat nepapūlējās palūkoties uz tēva pusi. Es sastingu. Šīs kāzas strauji izvērtās par traģēdiju, un es jutos spiesta iejaukties. Galu galā biju Mediči pēctece un pāvesta radiniece. Turklāt – un daudz svarīgāk – biju mantojusi no savas krustmātes visu, kas vien svarīgs.
Es pievērsos bīskapam. – Lūdzu, turpiniet! – Un Fransuā atkāpās, dodot vietu savam dēlam. Anrī oda vēl sliktāk, nekā izskatījās, un es stingi lūkojos uz priekšu, atkārtodama vārdus, kas mani padarīja par Orleānas Anrī sievu.
Pēc kāzām mums nācās pārciest vēl vienas dzīres.
Šoreiz man blakus uz paaugstinājuma sēdēja
