nedaudz kliboja un vainoja pie tā podagras uzliesmojumus, šim jauneklim piemita neparasta grācija, kas liecināja par pāvesta galmā pavadītu mūžu. Kalsnais stāvs bija ietērpts tumši sarkanā, piegulošā itāliešu stila kamzolī, smalkie, gaiši brūnie mati atglausti no stūrainās pieres, tādējādi pasvītrojot izliekto degunu un gudrās, tumšās acis.
– Madama, – viņš ierunājās balsī, kas radīta, lai čukstētu kādam ausī, – iesaku jums palikt šeit. Monmoransī gan ir konetabls un Viņa Majestātes galvenais ierēdnis, bet jūs esat Urbīno hercogiene un drīz būsiet arī Orleānas hercogiene. Lai Francija šoreiz izrāda cieņu Itālijai.
Tā bija gudra piezīme, ko izteica gudrs cilvēks, un es pasmaidīju. Man vismaz bija neliels gabaliņš Itālijas, kas par mani parūpēsies. Es pieliku roku pie krūtīm un zem ņiebura sataustīju vēl vienu Itālijas velti – Rudžjēri flakonu.
Dāmas sapulcējās ap mani, un franči uzkāpa uz galjonas klāja. Visi bija ģērbušies ļoti grezni, dārgakmeņi uz cepurēm un kamzoļiem mirdzēja saulē. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no viesiem, es čukstus jautāju Lukrēcijai: – Kurš ir konetabls?
– Tas vīrietis blakus Birago, – viņa atbildēja. – Līdzīgs barbaram, liels un ģērbies melnā.
Lukrēcijai bija taisnība. Monmoransī izskatījās pēc titāna, viņa pleci aizsedza sauli, un iestīvinātā, krokotā apkakle tik tikko aptvēra viņa buļļa kaklu. Birago man bija atklājis, ka Monmoransī ir gandrīz četrdesmit gadi un viņš ir izcils karotājs, kaismīgi cīnījies Fransuā karā par Milānu. Es biju gatava tam, ka Monmoransī nelolos patiku pret visu itālisko, jo galu galā bija mērcējis zobenu neskaitāmu manu tautiešu asinīs. Tomēr, kad viņš noliecās skūpstīt manu roku, es pamanīju, ka viņš izskatās labsirdīgs, par spīti vēja aprautajai ādai un bargajām, pelēcīgi zilajām acīm.
– Jūtos pagodināts, sveicot Jūsu Augstību mūsu karaļa, Viņa Majestātes Fransuā Pirmā vārdā, – viņš vienmuļā balsī noskaitīja. Es pieliecu galvu un franciski atbildēju: – Konetabla kungs, jūsu izjustais sveiciens rada iespaidu, ka pats karalis ir šeit un šī valsts ir manas mājas.
Krunciņas ap konetabla acīm kļuva dziļākas. Kaut gan viņš klusēja, vezdams mani uz baržu, stingrais rokas tvēriens apliecināja, ka esmu ieguvusi pirmo draugu Francijā.
Ceļojums caur Marseļu nav saglabājies man atmiņā. Kad sasniedzu pili, man bija dots tikai mirklis laika. Teju uzreiz es konetabla pavadībā iegāju zālē, kur rindā bija sastājušies vairāki simti augstmaņu, un aiz viņiem slējās ar tumši sarkanu audumu apklāts paaugstinājums.
Atskanēja aplausi, kas lika visiem apklust. – Eh, bon! Līgava ieradusies!
No paaugstinājuma ar kaķa cienīgu grāciju nokāpa vīrietis, viscaur ģērbies sudrabotā tērpā. Kastaņbrūnie mati sniedzās līdz pleciem, un rūpīgi kopta bārdiņa uzsvēra plānās lūpas un lielo vanaga degunu. Es sastingu. Nekad vēl nebiju redzējusi šādu seju. Šķita, ka miesā bez nožēlas iegravēts viss daudzkrāsainais dzīves saturs, pilns augstprātības, un katra rieva, katra stīga liecināja par dvēseli, kas neko necenšas apvaldīt. Jau sen pārsniedzis izslavētās jaunības slieksni, Francijas karalis Fransuā Pirmais vēl joprojām bija apbrīnojams, ietekmīgs un varens vīrietis, kurš izbaudījis visu, ko vien sniedz dzīve, izņemot iespēju kaut ko sev liegt.
Mēs vērojām viens otru. Karaļa pelēkās acis šķelmīgi iemirdzējās. Es pārbijusies aptvēru, ka esmu aizmirsusi paklanīties, un jau laidos reveransā, bet viņš pavicināja dārgiem gredzeniem rotāto plaukstu.
– Nē, nē, mana meita! – Karalis mani apskāva, skanot dedzīgiem aplausiem. – Esiet sveicināta Francijā, mana mazā Katrīna, – Fransuā iedvesa man ausī.
Viņš pieveda mani pie savas ģimenes. Es noskūpstīju imperatora māsas, karalienes Eleanoras roku. Spānijas princese stāvēja, stalti izslējusies, un viņu ielenca sievietes. Pēc tam es sasveicinājos ar karaļa vecāko dēlu, kurš dzimis laulībā ar nelaiķi karalieni Klodu. Fransuā jeb dofins bija gara auguma jauneklis ar maigām, brūnām acīm un nedziedināma slimnieka bālo seju. Karaļa meitas, princeses Margarita un Madlēna, bija tā satraukušās, ka laidās reveransā vienlaikus ar mani, un mēs gandrīz sasitāmies pierēm, bet sākām spurgt, un es sapratu, ka esam gandrīz viena vecuma. Varbūt mūs varētu vienot draudzība.
Es pagriezos pret karali. Viņš savilka lūpas greizā smaidā, un es nojautu, kas noticis. – Vai Viņa Augstība princis Anrī nav ieradies? – es jautāju.
Fransuā seja apmācās. – Mans rupjais dēls neprot uzvesties, – viņš norūca. – Un acīmredzot nav iegādājies laikrādi.
Tomēr nesatraucieties, kāzas notiks jau rīt, un zvēru pie Dieva, ka Anrī tajās parādīsies.
Šie vārdi vairāk līdzinājās draudiem nekā mierinājumam. Es atmetu galvu. – Kā viņš varētu to palaist garām? – es jautāju, parūpēdamās, lai visi mani dzird. – Ne jau katru dienu Francijai izdodas apprecēties ar Itāliju.
Fransuā sastinga. Viņš nolaida skatienu un nemanāmi satvēra manu roku. – Princeses cienīgi vārdi, – karalis klusi noteica un, pacēlis mūsu abu kopā saliktās plaukstas, iesaucās: – Dzīres ir sākušās!
Viņš ieveda mani banketu zālē, un es apsēdos uz paaugstinājuma viņam blakus. Galminieki drūzmējās ap galdiem zemāk; brīdī, kad ienāca kalpotāji, nesdami paplātes ar gārņiem medus glazūrā un ceptiem gulbjiem, karalis pielieca galvu un nočukstēja: – Mans dēls pagaidām neizrāda savu prieku par jauno līgavu, bet es, mazā Katrīna, jūtos savaldzināts. Ne mirkli nevilcinādamās, es atbildēju: – Tādā gadījumā, iespējams, man vajadzētu laulāties ar Jūsu Majestāti.
Karalis iesmējās. – Un jums netrūkst drosmes. Tā lieliski papildina šīs skaistās, melnās acis. – Brīdi klusējis, viņš pētīja manu seju. – Interesanti, vai mans dēls spēs jūs novērtēt, Katrīna Mediči.
Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan viņa vārdi lika šermuļiem pārskriet pār manu muguru. Vai biju mērojusi tik tālu ceļu, lai kļūtu par tāda prinča sievu, kurš nevēlas mani pat redzēt?
Kalpotāji novietoja man priekšā šķīvi pēc šķīvja, un Fransuā izdzēra vairākus kausus garšvielām bagātināta vīna, bet es sāku justies neredzama, līdz viņš pieskārās manai rokai un ierunājās: – Monmoransī māsasdēli vēlas jūs sveikt, bērns. Smaidiet. Tie ir viņa prieks un acuraugs, karsti mīļotās nelaiķes māsas atvases.
Es satrūkos. Man pretī stāvēja konetabls un trīs jaunekļi. Visi bija iedeguši un glīti, ģērbušies vienkāršos, baltos kamzoļos, un radīja iespaidu par neuzbāzīgu, ģimenisku vienotību.
– Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vecāko māsasdēlu, Gaspāru de Koliņī, Šatijonas senjoru? – Monmoransī jautāja.
Es paliecos uz priekšu. Gaspāram de Koliņī bija biezi, tumši zeltaini mati un bāli zilas, spožas acis. Stūrainajā sejā bija lasāmas skumjas. Šis pievilcīgais, bet atturīgais jauneklis līdzinājās kādam Milānas augstmanim. Man šķita, ka viņš ir nedaudz vecāks par divdesmit gadiem. Patiesībā viņam tobrīd bija sešpadsmit.
– Jūtos pagodināts, – viņš dobjā balsī sacīja. – Ceru,
