grīdām un mozaīkām, gluži kā senajā Romā.
Drīz vien es atklāju, ka mums ar Anrī nav paredzēta kopīga saimniecība. Karaliskie pāri nedzīvo tāpat kā citi laulātie. Karaliene Eleanora nekad neuzturējās galmā, labprātāk dzīvodama namos, kas atvēlēti tikai viņai, un es šo soli uztvēru kā mājienu. Ļaudama Birago rūpēties par maniem līdzekļiem, es metos jaunajā dzīvē, kurā bija iekļautas arī mācības kopā ar princesēm Madlēnu un Margaritu.
Manas cerības piepildījās, un mēs sadraudzējāmies.
Trīspadsmit gadus vecā Madlēna bija trausla meitene ar porcelāna krāsas ādu un vārīgām plaušām. Viņai ļoti patika dzeja, ko viņa lasīja pat slimības laikā, un es pavadīju daudzas pēcpusdienas pie viņas gultas, skaļi skaitīdama vārsmas. Savukārt desmit gadus vecā Margarita bija gara auguma un veselīga tāpat kā tēvs; rudos matus un vasarraibumiem nosēto ādu papildināja spars, kas pārspēja visas mums uzspiestās robežas. Sākumā viņa pārbaudīja tikai manas zināšanas par Ciceronu un Platonu; kad mācību istaba kļuva pārāk šaura, Margarita veda mani pastaigās pa Fontenblo neuzkrītošākajām vietām. Mēs nekad nebijām vienas; dāmas sekoja mums un rājās, līdz Margarita skaļi iesmējās un satvēra manu roku, un es, strauji elpodama, kopā ar viņu bēgu no mūsu apjukušajām pavadonēm, kas satrauktas klaigāja, jo nespēja mūs panākt savos smagajos tērpos.
– Paskaties uz viņām! – Margarita spurgdama iesaucās, kad sasniedzām savu ceļa mērķi un es saliecos, mēģinādama elpot lēnāk. – Gluži kā vistas, kas prot tikai plivināt spārnus. Kad būšu tik pieaugusi, lai pati lemtu par savu dzīvi, es nelīdzināšos viņām. Es nekad nebūšu tik nejēdzīga sieviete.
– Protams, – es piekritu, neslēpdama savu apbrīnu. Man viņa jau šķita pieaugusi, un es ilgojos līdzināties Margaritai.
– Tu esi princese un vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Jā. – Viņas zaļās acis pievērsās man. – Es esmu princese. Tomēr pat princesēm nav lemts rīkoties tā, kā pašas vēlas, ja viņām nepietiek spēka cīnīties. Tevi galu galā bez ierunām izprecināja manam brālim.
Margarita negribēja mani aizvainot. Viņa tikai sacīja to, ko domāja. Bet man tik un tā iedzēla šis atgādinājums par Anrī. Es atcerējos, ko viņš teica mūsu kāzu naktī, un man bija aizdomas, ka arī citi šajā galmā mani uzskata par iedomīgu svešzemnieci, kurai ir maz labu īpašību.
– Man netrūkst gribas, – es iebildu. – Par manu roku cīnījās daudzi prinči. Tavs tēvs izteica labāko piedāvājumu, bet Anrī man neko nenozīmē.
Margaritas acis iemirdzējās. – Protams! Viņš ir tavs vīrs. Tiklīdz būsi dāvājusi viņam dēlus, varēsi pieņemt kādu mīļāko. Arī tētis bija spiests apprecēties ar imperatora māsu, bet laulība viņam neliedz meklēt baudas. Viņu izklaidē mazais dāmu pulciņš. Reiz arī mums būs kaut kas līdzīgs.
Es atcerējos rudmataino sievieti, ko biju redzējusi blakus karalim, un izlikos nedzirdam vārdus par bērnu radīšanu, kas šajā laulības posmā nešķita iespējama. – Dāmas? – es šķelmīgi painteresējos, un Margarita iespurdzās.
– Ir dažas sievietes, kuras dod priekšroku savam dzimumam. Bet man būs ducis vīriešu! Arī tēva māsa Margarita pirms laulībām ar Navarras karali bija tāda pati. Vīrieši kāri tvēra katru vārdu, kas nāca pār viņas lūpām, lasīja viņas dzejoļus un apliecināja savu mūžīgo mīlestību.
Jaunā princese patiesi bija pārgalvīga, un es nespēju pretoties viņas dzirkstošajam dzīvespriekam. Margarita pavēra man skatu uz līdz šim neiepazītu pasauli. Viņa nereti ņēma no karaļa bibliotēkas grāmatas, kurās attēlotas satriecošas miesaskāres ainas, un aizvilka mani uz paviljonu pie Fontenblo mākslīgā ezera, kur bieži tikās mīlētāji.
Paslēpušās aiz ērkšķogu krūmiem, mēs starp zariem vērojām, kā atdzīvojas grāmatās redzētais. Dāmas gulēja, kājas iepletušas, un vīrieši aizrautīgi kustējās virs viņām. Un es zināju, ka tam pašam vajadzēja notikt manā kāzu naktī, un mierināju sevi ar domu, ka reiz pildīšu Margaritas ieteikumu un pieņemšu mīļāko, kurš man ļaus izdzīvot noslēpumainās sirds ilgas.
Jautrību un rotaļas papildināja arī drūmākas domas. Kaut gan mani sajūsmināja neatkarība, kas dāvāja iespēju brīvi klaiņot un ļauties nesen rastajai interesei par mākslu un grāmatām, es apjautu, ka Francijas princeses dzīve ļoti līdzinās Mediči atvases liktenim: uz karaļa meitu pleciem nemitīgi gūlās viņu augstā stāvokļa prasību nasta. Reiz arī viņām nāksies apprecēties, doties uz tālīniem galmiem, kur viņas būs svešinieces, kas pārstāv savu tautu. Un mācību istabā meitenes gatavojās šai nākotnei. Katru dienu mēs pavadījām sešas stundas, apgūstot matemātiku, vēsturi, valodas un mūziku. Kādu rītu Madlēna atvēra savu piezīmju grāmatu un parādīja man to. – Vakar mēs apguvām mitoloģiju.
– Pie vecā Kašķrunča, – Margarita piebilda. – Bet šodien es viņam pateicu, ka jūtamies nelāgi. Tu jau zini, kā viņš baidās no slimībām, gandrīz tikpat ļoti kā no ziepēm un ūdens.
– Kašķruncis? – es pabrīnījos.
Margarita paskaidroja: – Mēs viņu tā dēvējam, jo viņš valkā putekļainu talāru un šķauda kā vecs kaķis.
– Bet viņš ir ļoti labsirdīgs, – Madlēna piebilda. – Vienmēr liek mums labas atzīmes.
– Kā gan citādi? – Margarita smiedamās jautāja. – Tēvs atveda viņu no Flandrijas, lai viņš mūs mācītu. Kašķruncis ir humānists, tāpat kā visi mūsu skolotāji. Tēvs uzskata, ka viņi ir labākie, jo atbrīvo prātu, neiekaļot važās garu.
– Vai arī brāļi apgūst zinības kopā ar jums? – es jautāju. Vairākas nedēļas nebiju redzējusi Anrī un sāku prātot, vai arī mums paredzēta tikpat nošķirta dzīve kā Fransuā un viņa karalienei. Neatļautie gājieni uz namiņu pie ezera bija pamodinājuši bažas par to, ka mūsu laulība nav tāda, kādai tai jābūt.
– Nē, mūsu brālim Fransuā ir pašam savs galms, un viņš pilda dofina pienākumus, – Margarita atbildēja. – Bet reizēm mūs apciemo.
Es neuzdrošinājos painteresēties par Anrī. Princeses droši vien uzskatīja, ka man viss ir zināms par viņa dzīvi, bet patiesībā es biju tikai noskaidrojusi, ka mans vīrs daudz laika pavada sava drauga de Gīza sabiedrībā un medī. Tomēr iespējams, ka es varētu pavaicāt par viņa mācībām, neradot liekas aizdomas…
Istabas durvis atsprāga vaļā. Princeses gavilēdamas steidzās pretī tēvam, un viņš priecīgs apskāva meitas. Man sirdī atkal iedzēla skumjas; kaut gan es Fransuā galmā biju pieņemta gluži kā viņa paša bērns, tagad es sapratu, kāda ir sajūta, ja tēvs ir dzīvs. Nekad nebiju jutusies kā bārene, līdz ieraudzīju karali kopā ar meitām, un es neveikli stāvēju malā, mocīdamās sava neiederīguma apziņā.
Fransuā aplika roku Margaritai ap vidukli un ieknieba Madlēnai vaigā, bet veltīja smaidu arī man. – Kāpēc šodien nenotiek mācības? – viņš tēloti bargi vaicāja.
– Mēs aizsūtījām Kašķrunci prom, – Margarita paskaidroja. – Gribējām
