garlaicīgi, garlaicīgi! – uz baumām kārais grāfs de Gramons paziņoja lēdijai Kāslmeinai viņas greznajos apartamentos. Visi klausījās karaļa stāstu, ko bija dzirdējuši tik bieži, ka jau zināja no galvas; Čārlzs vēstīja par savu bēgšanu pēc Vusteras kaujas. – Vai mūsu jaunā izklaide būs bērnu pasakas? Atdodiet man senos izlaidīgos laikus!
Barbara iesmējās. – Ak, grāf, jūs tikai dusmojaties, jo mēs vairs nepaspēlējam jums savu naudu pie kāršu galda.
Grāfs de Gramons pārtika no bagātnieku aptīrīšanas visās iespējamās kāršu spēlēs, un neviena no tām nebija saistīta ar piļu celšanu.
Viņš pieliecās, lai varētu čukstēt Barbarai ausī. – Kādi ir Viņa Majestātes patiesie nolūki, kas slēpjas aiz šīm bērnišķajām izklaidēm? Jums, kundze, šis jautājums droši vien šķiet pat svarīgāks nekā pārējiem.
– Grāf, grāf, nedomāju, ka man jābaidās no šāda bērna, – Barbara nevērīgi pasmaidīja. – Kautras jaunavas nav karaļa gaumē. Ja viņš piedurtu meičai pirkstu, viņa sāktu kliegt par izvarošanu un brēkdama mestos pie karalienes vai, vēl sliktāk, pie Karalienes Mātes. Esmu pārliecināta, ka man nekas nedraud.
Gramons savilka plānās lūpas murskulī un piešķieba galvu, līdzinādamies ziņkāram kakadu. – Vai arī jūs reiz nebijāt kautra jaunava?
– Ne jau tad, kad satiku Viņa Majestāti. Viņam patīk nobriedušāki augļi nekā šī meitene.
– Tomēr jauns, stingrs ābols sniedz brīnišķīgu baudu, kad var tajā iekosties pirmo reizi, vai ne?
– Ko jūs mēģināt pateikt, grāf? – Barbara samiedza vijolīšu krāsas acis.
– Iesaku jums sadraudzēties ar šo jauno, bērnišķo dāmu. Ja karalis patiesi vēlas būt pirmais, kas iekožas šajā ābolā, jums vajadzētu būt tai, kas viņam piedāvā gardo augli. Pateicības jūtas mēdz būt tikpat spēcīgas kā mīlestība. Un ilgstošākas. Arlabunakti, kundze. – Grāfs zemu paklanījās.
Barbara vēroja, kā viņš pirms aiziešanas apmainās baumām ar citiem galminiekiem, un prātoja par saņemto padomu.
4. NODAĻA
Visu vēso pavasari Frānsisa pavadīja Londonā, iepazīdama katru Vaitholas pils nostūri un nišu, kā arī apgūdama visus pienākumus, kas jāpilda karalienes galma dāmai.
Lēdija Safolka, dusmodamās uz Keriju, kuras domas reti šķita pievērstas darbam, sapulcēja dāmas, lai atgādinātu viņām par pienākumiem. – Jūs palīdzēsiet karalienei apģērbties, rūpēsieties, lai viņas drēbes būtu gatavas nākamajai dienai; jūs sakārtosiet viņai matus, pārliecināsieties, ka viņas rīcībā ir viss nepieciešamais, piemēram, lūpu pomāde, matu cirtojamie stienīši un pārējie sīkumi. Dažreiz jums vajadzēs pavadīt Majestāti iznācienos sabiedrībā un ceļā uz kapelu, kaut gan patiesībā šīs tiesības pieder vecākām, pieredzējušākām dāmām. – Lēdija Safolka ielūkojās acīs Kerijai. – Tieši par šiem pakalpojumiem, ja atceraties, jums tiek piešķirts galma uzturs, dzīvošana šeit, maize, alus, vīns, sveces, malka un sešdesmit mārciņu alga. Vai kādai ir jautājumi?
– Vai mēs nesaņemam naudu tērpu uzturēšanai? – Kerija painteresējās, it kā nemaz nenojauzdama, ka šī runa domāta viņai.
– Nē, Freizeres kundze, nesaņemat. Tomēr, ja kaut ko iegādāsieties no audumu tirgotājiem, jūs droši vien drīkstēsiet maksāt mazāk, jo esat karalienes dāmas. – Lēdija Safolka nopētīja Kerijas ķiršsarkano zīda tērpu, kas bija apšūts ar sīciņām pērlēm. – Kaut gan izskatās, ka tas jums sarežģījumus nesagādā. Karalienes drānas ir tikai nedaudz labākas par jūsējām.
Kerija nosarka un aizvēra muti, baidīdamās, ka viņu apsūdzēs greznības likuma pārkāpšanā. Viņa bija vienkārša galma dāma, un patiesībā tik krāšņas drānas vilkt drīkstēja tikai augstākas kārtas parstāvji.
Frānsisa drīz uzzināja, ka Vaithola vairāk līdzinās ciematam, nevis pilij, un tajā mājo ne tikai karalis un ministri, bet arī neskaitāmi galminieki, kapelāni, dāmas un kungi, un vairāki tūkstoši kalpotāju, kas strādāja šo augstmaņu labā.
Britānijas liktenis tika izlemts Padomes kambarī un Akmens galerijā, no kuras Kromvela valdīšanas laikā tika izvāktas visas skaistās gleznas. Dažas no tām karalis bija atradis un piekāris atpakaļ pie sienas. Šeit mūžam uzturējās cerību pilnu lūdzēju pūlis, un visi alka iespēju runāt ar karali. Katru reizi, kad tika pavērti Padomes kambara samta aizkari, visi metās ceļos un vēroja karali, kurš mundrā gaitā devās garām. Tikai daži saņēma atbildi uz savu lūgumu, it īpaši, ja tas bija saistīts ar naudu, jo karaļa mantnīca bija tikpat tukša kā ubaga tarba. Bet daudziem tika veltīti no sirds teikti vārdi: – Lai Dievs jūs svētī! Lai Dievs jūs svētī!
Atšķirībā no sava brālēna Luija, Saules karaļa, kurš ikvienu savu nomoda mirkli pavadīja sarežģītos rituālos, Čārlzs valdīja pār galmu, kas dažiem šķita satriecoši brīvs. Monarham svarīgs bija arī laiks, ko veltīt sev, lai arī tādēļ nācās mosties rītausmā un veikt savus “rīta vingrojumus” jeb tenisa spēli, vai arī nozagt dažas stundas, lai ar koka veseri izdzītu nelielu bumbu caur dzelzs loku; dažreiz, kad darbs (vai vismaz pieņemama daļa no tā) bija pabeigts, karalis kopā ar savu brāli devās uz Batersiju, Patniju vai Bārnelmsu, lai saulrietā peldētos Temzā.
Un pēc tam viņš ēda kopā ar savu sievu vai arī – tikpat bieži – ar Barbaru Kāslmeinu lēdijai piešķirtajos apartamentos blakus Ķegļu laukumam. Tie bija krāšņi pasākumi, kad pievilcīgākie galminieki vairāku simtu sveču gaismā ieturējās pie grāfienes izcilā galda, bet vēlāk viesus izklaidēja spēles, mūzika un dejas.
Pēc vienām šādām dzīrēm, kuru laikā Čārlzs atkal bija smējies un jokojis kopā ar Frānsisu, Barbara apsēdās meitenei blakus. Sastingusi Frānsisa gaidīja kādu saltu brīdinājumu, ko jau reiz bija saņēmusi, bet Barbara nezin kāpēc gluži vienkārši pasmaidīja.
– Es vēroju jūs, kad esat kopā ar Majestāti, – Barbara klusi iesāka, pieliekdamās meitenei tuvāk. – Tikai jūs protat atraisīt viņā maigumu. Tas nāk par labu gan viņam, gan mums visiem. Karaļa plecus nospiež daudzas nastas, un viņš vēlas iepriecināt visus, kaut gan zina, ka tas neizdosies. Neviens valdnieks nevar izpildīt visu to prasības, kas ņēma rokā ieročus, lai viņu aizstāvētu, vienlaikus nesadusmojot tos prasmīgos cilvēkus, kas viņam pretojās. Un karalis vēlas panākt kaut nelielu reliģisko iecietību! Protams, viņš neuzklausa nevienu, kas atgādina, ka ļaudis to uztvers kā pakļaušanos katoļiem. Ar mani karalis nerunā par savām sāpēm, bet rievas abpus viņa mutei kļūst arvien dziļākas. Tikai kopā ar jums viņš smejas un varbūt piemirst visas rūpes.
Frānsisa izbrīnīta lūkojās uz sievieti. Jau kopš ierašanās Londonā neviens nebija runājis ar viņu tik atklāti un izturējies kā pret saprātīgu būtni. Māte viņā saskatīja tikai bandinieku, ko izmantot savas godkāres apmierināšanai. Mollai piemita tik nesagraujama pārliecība par savām zināšanām visās jomās, ka viņa mēdza domāt arī Frānsisas vietā. Toties karaļa mīļākā likās patiesi interesējamies par meiteni. Tomēr Frānsisa bija pietiekami gudra, lai Barbaras tuvošanās mēģinājumu uztvertu ar veselīgu piesardzību.
– Priecājos,
