atspieda muguru pret krāšņo, sarkano karietes sēdekli un noslēpumaini pasmaidīja. – Nē, nē. Jūs esat tā, kuras vaigos zied jaunības nevainība. Ja es tēlotu līgavu, visi svilpu un dēvētu manu līgavaini par nabaga ragnesi!
Frānsisa bija spiesta atzīt, ka tā ir taisnība. – Labi, es būšu līgava. Kad notiks šis uzvedums? Tā kā mana māsa un tēvs tagad ir Londonā, es labprāt viņus uzaicinātu to apmeklēt. – Tā kā Barbara neatbildēja un piepeši šķita savādi izvairīga, Frānsisa pajautāja: – Izrāde notiks Vaitholas pilī, vai ne?
– Jā. Bet tā būs paredzēta šaurai sabiedrībai, nevis visu acīm.
To dzirdot, Frānsisa sajutās neomulīgi. – Cik šaura tā sabiedrība būs?
Barbara strauji atguvās no sastinguma, kļuva mundra un apņēmīga. – Pagaidiet un tad jau redzēsiet. Spēle būs lieliska, ticiet man. Rīt sameklēsim tērpus.
Pēc vakariņām Frānsisa atgriezās savā istabā un nostājās pie loga, vērodama tumšo, mutuļojošo upi. Nakts izvērtās vētraina, un ap Vestminsteru gaudoja vējš.
Papagailis noskumis tupēja blakus logam, bužinādams spalvas. Nospriedusi, ka putnu nemierīgu padara auka, Frānsisa izstiepa roku un gribēja mīluli noglāstīt, bet papagailis ieknāba viņai pirkstā.
– Au! – Frānsisa iekliedzās un nolaizīja asiņu tērcīti, kas sūcās no ādas.
– Gudrs putns, – papagailis sadrūmis noteica. – Atceries Čārliju Stjuartu!
– Jā! – Frānsisa tik tikko savaldījās, lai nepiecirstu kāju. – Kur ir tavs dievinātais Čārlijs Stjuarts? Precējies ar Elizabeti Rodžersu un laimīgs dzīvo Kobemholā, kamēr man jācīnās ar nezināmām briesmām galmā!
Papagailis dzeltenām acīm viltīgi uzlūkoja Frānsisu. – Tikumība ir zelta vērta, – viņš klīrīgi paziņoja.
– Tikai ne šajā galmā, dumjais putns. Šeit tikumībai nav nekādas vērtības.
– Frānsisa, jums jāizvēlas prīmulu krāsas satīns ar šķīsti baltu apakškreklu; tas ir lielisks savienojums jūsu gaišajai sejas un matu krāsai.
Meitene stāvēja pie augstā spoguļa Barbaras ģērbistabā, kamēr kalpone kārtoja viņas skaistā tērpa ieloces.
– Ko vilksiet jūs, mans mīļotais vīrs?
Barbara iesmējās. – Es būšu galma džentlmenis, tikpat iedomīgs kā jebkurš spalvām rotājies švīts. – Viņa zemu paklanījās un nocēla iedomātu cepuri.
No blakusistabas atplūda mūzika; violas un lautas spēlēja vecmodīgu, jautru melodiju, kas parasti skanēja kāzās, un skaista, eņģeļa cienīga balss sāka dziedāt madrigālu.
– Aizved Stjuartes kundzi uz otru kambari, kamēr es pārģērbšos, – Barbara pavēlēja kalponei, – un pasniedz viņai medalus kausu. Medalus ir kāzu dzēriens. Tas palīdzēs jums nomierināties. Ejiet!
Palikusi viena, Frānsisa malkoja medalu un apsvēra notiekošo. Viņa nojauta, ka paredzēts kaut kas īpašs, un apņēmās nezaudēt veselo saprātu, paturot atmiņā Mollas vārdus, ka valdnieks nemūžam nepaņemtu iekāroto ar varu.
Lai gūtu papildu drosmi, viņa izdzēra visu medalu; citronu un medus garša stiprināja apņēmību. Viņa nebija glīta auša, par kādu viņu uzskatīja citi. Frānsisai patika dziedāt un dejot, un viņa bija gatava izbaudīt šo izklaidi, vienlaikus turot acis vaļā.
Tiklīdz Frānsisa izgāja pieņemšanas istabā, viņai aizrāvās elpa. Telpa atgādināja Drūrija ielas teātri; Barbara bija darījusi visu iespējamo, lai izveidotu elegantu skatuvi, ar ko varētu lepoties ikviens teātris. Istabu rotāja sveces un ziedi. Galerijā pulcējās muzikanti, kas spēlēja un dziedāja. Vecs, cienījams vīrs, ģērbies mācītāja tērpā, turēja rokā Bībeli. Viņam blakus gaidīja trīs galminieki, un viens grozīja pirkstos zelta stīpu. Otrs bija uz ceļiem nometies pāžs ar zelta paplāti, uz kuras bija divi kausi, un trešais bija maza auguma melnādains puisis ar apzeltītu galvassegu; viņš šķita satraucies un žņaudzīja rokā zeķi.
Pašā istabas vidū stāvēja Barbara Kāslmeina, apbrīnojami krāšņa savā bagātīgi izšūtajā kamzolī un biksēs, zīda zeķēs un sarkani baltām rozēm greznotās kurpēs; kastaņbrūnos matus slēpa melnas parūkas garās cirtas.
Frānsisa strauji ievilka elpu. Šaurās, smalkās ūsiņas, ko Barbara bija uzzīmējusi uz augšlūpas, padarīja viņu ļoti līdzīgu karalim.
– Mācītāj! – Barbara zemā, glāsmainā balsī ierunājās. – Sāciet laulību ceremoniju!
Jau nākamajā mirklī Frānsisu pārņēma vēlme pagriezties un bēgt. Šī nebija parasta izrāde, kādās viņa reiz piedalījusies Parīzē.
Tā dēvētais mācītājs spēra soli uz priekšu. – Kurš izdod šo dāmu pie vīra?
– Man piešķirts šis gods. – Viens no galminiekiem paklanījās, satvēra Frānsisas roku un pieveda meiteni pie mācītāja.
– Kur ir liecinieki?
Vēl divi vīrieši paklanījās un pievienojās pārējiem.
– Mīļie draugi un viesi! – mācītāja lomas tēlotājs iesāka, it kā patiešām notiktu kāzas. – Esam sapulcējušies Dieva priekšā, lai savienotu šo vīrieti un sievieti. – Viņš pamāja Barbarai un Frānsisai.
Domādama par dīvainībām, kas piesātināja šo savādo vakaru, Frānsisa piepeši apjauta vēl kaut ko. Nekur nebija redzams karalis. Iespējams, to vajadzēja uztvert ar atvieglojumu, bet tas nozīmēja, ka izsmalcinātais priekšnesums ir vēl dīvaināks, jo tam nav skatītāju.
Pēc brīža Barbara uzvilka meitenei pirkstā zelta stīpu. Visi klātesošie aplaudēja.
– Nāciet! – Barbara zemu paklanījās un noskūpstīja Frānsisas roku. – Saskaņā ar tradīcijām mums jānobauda kāzu dzēriens.
Pāžs pasniedza abām sievietēm kausus, un viesi atzinīgi klaigāja, sitot kājas pret grīdu.
– Spēlējiet, muzikanti! Mēs dosimies uz blakusistabu, kur notiks guldīšanas ceremonija!
Īstās kāzās šis rituāls bija simbolisks, to rīkoja tikai ģimenes uzjautrināšanai. Frānsisa sev iegalvoja, ka nekas īpašs nevarētu notikt istabā, kas pilna ar cilvēkiem. Tomēr viņa jutās nelāgi, sekojot, Barbarai, un turēja galvu augstu paceltu, paslepus meklēdama atkāpšanās ceļu. – Kur ir zeķe? – Barbara sauca.
Melnādainais zēns ieskrēja istabā un aizmeta zeķi sev pār galvu, kā bija pierasts rīkoties kāzās.
Vispārējai jautrībai pievienojās dobjāki, laiskāki smiekli, un Frānsisa pagriezusies ieraudzīja valdnieku, kas piepeši parādījās, tērpies visā karaliskajā krāšņumā.
– Mana brīnišķīgā Frānsisa! – viņš smaidīdams iesaucās, alkaini
