Katrīna droši vien nepriecātos, ja es censtos ieņemt viņas vietu.
Istabu pāršalca nopūta, it kā līksmības dīķa ledū būtu iesprāgusi plaisa, kas draudētu visus iegrūst saltā dzelmē.
Visi, īpaši Barbara Kāslmeina, jutās neizsakāmi pārsteigti, kad karalis sāka smieties, vispirms klusi, bet pēc tam jau smiekli pārvērtās skaļos, līksmos rēcienos.
– Pie visiem velniem! – viņš beigu beigās iesaucās. – Stjuartes kundzei taisnība. Krietnie ļaudis, ir laiks visiem doties gultās. – Viņš vēlreiz iesmējās, it kā atcerējies meitenes vārdus. – Un parūpējieties, lai šīs gultas būtu jūsējās!
Frānsisa ilgi nekavējās un steidzās prom. Vakars bija nenoliedzami dīvains, tomēr karalis viņas aiziešanu uztvēra tikpat draudzīgi un jautri kā parasti. Tas noteikti vēstīja labu, vai ne?
5. NODAĻA
Nākamajā rītā visur, kur Frānsisa spēra kāju – karalienes apartamentos, Paklāju galerijā, Slepenajā dārzā un pat pa ceļam uz kapelu kopā ar karalieni, – viņai aiz muguras skanēja čuksti.
Sākumā meitenei šķita, ka viņa to iztēlojas, bet pie kapelas jau gaidīja Sofija un, satvērusi māsu aiz piedurknes, ievilka viņu lielās zāles gaitenī. – Frānsis, pastāsti man visu! Kas vakar notika starp tevi un karali?
– Nekas. – Frānsisa piepeši saprata, ko nozīmē visi šie čuksti. – Lēdija Kāslmeina izdomāja jocīgu izrādi, un es to pārtraucu, tas arī viss. Nekas īpašs nenotika, un ceru, ka tu to paskaidrosi visiem, kas interesēsies.
– Tas nebūs nepieciešams. Vaitholu aplidojusi vēsts, ka Stjuartes kundze noraidījusi karali. – Sofija iespurdzās. – Turklāt brīdī, kad viņš jau sācis izģērbties!
Frānsisa nobālēja un izmisīgi vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne šajā milzīgajā baumu krāsnī, kurā liesmu uzpūta katrs sīkums.
Pēc dievkalpojuma sekodama karalienei atpakaļ uz istabām, Frānsisa lūkojās tikai uz priekšu. Un notika vēl kaut kas dīvains. Kad meitene paklanījās, atvadīdamās no kundzes, karaliene pastiepa roku un palīdzēja viņai piecelties. Abu skatieni nesastapās, bet Frānsisa saprata, ka jaunākās baumas dzirdējusi arī karaliene, ne tikai galma dāmas.
Pateikusies karalienei, Frānsisa izmantoja pirmo izdevību, lai aizbēgtu uz Slepeno dārzu un pavadītu dažus mirkļus vienatnē, pirms stāties visiem pretī pie pusdienu galda un paciest izsmējīgos skatienus, kas tiks veltīti galma dāmām. Viņai aiz muguras atskanēja klusi soļi, un Frānsisa pagriezusies ieraudzīja Mollu.
– Nu, nu, Makjavelli kundze! Nezināju, ka esi tik izcila karotāja. – Mollas balss bija pieklusināta un dzēlīga. – Vēlos pievienoties pārējiem galminiekiem un tevi apsveikt. Visur tiek atkārtoti tavi vārdi. Visi tevi uzskatīja par glītu, bērnišķīgu muļķīti. Tagad domas mainījušās. “No saldākā vīna veidojas skābākais etiķis.” Lūk, kas tiek teikts par Frānsisu Stjuarti.
Meitene saniknota apcirtās, nokļūdama aci pret aci ar draudzeni. – Kā jūs uzdrošināties par mani tā domāt! Es neesmu ne viltīga intrigu pinēja, ne naiva muļķe, kaut gan daudzi mani par tādu uzskata. Jā, arī es esmu vainojama notikušajā, tāpat kā valdnieks, jo ļāvos, lai mani iesaista tik nepiedienīgā izrādē. Sākumā man šķita, ka būs jautri tēlot Barbaras līgavu, bet es nolēmu pielikt visam punktu, kad viņas vietu ieņēma karalis. Es negribēju, lai visi smejas par karali, un no sirds vēlos, kaut viņi tā nedarītu.
– Nav svarīgi, vai tāds bija tavs nodoms, bet turpmāk pret tevi izturēsies ar daudz lielāku cieņu. Neesmu dzirdējusi, ka jebkura cita dāma būtu noraidījusi karali, visiem redzot. – Molla sāji pasmaidīja. – Līdz šim viņam nav nācies savām acīm skatīt tikumību.
– Nevajag, Molla! – Frānsisa centās panākt, lai vismaz Molla viņu saprot. – Es neatraidīju karali savas tikumības dēļ. Es viņu atraidīju, jo nevēlos karaļa mīļākās dzīvi! Zinu, ka dažas sievietes pēc tās ilgojas, bet es ne. – Molla nekad vēl nebija dzirdējusi Frānsisu runājam tik kaismīgi. – Es vēlos savas mājas, vīru, kamīnu, bērnus. Ja gulšos blakus karalim un pēc tam atradīšu vīru, viņš kļūs par tādu pašu ragnesi kā Rodžers Pālmers; visi viņu izsmies un žēlos. Man patīk karalis, es augstu vērtēju viņa sabiedrību. Viņš ir labsirdīgs, jauks cilvēks. Daudzi saskata viņā trūkumus, bet es patiesi ticu, ka viņš dara visu iespējamo, lai palīdzētu savai tautai. – Frānsisa izslējās pilnā augumā, izstarodama neparastu pārliecību. – Es neizmantoju savu nevainību viņa pievilināšanai kā medu mušas noķeršanai. Viss ir pavisam vienkārši. Es vēlos būt karaļa draugs, nevis mīļākā.
Molla dziļi ievilka elpu un iesvilpās. – Redzu, ka tu runā nopietni. Tomēr var saprast arī karali, kurš bija citās domās, jo tu galu galā ienāci guļamistabā, iztukšoji kausu ar kāzu dzērienu un noskatījies, kā tiek aizsviesta zeķe. Pēc tam varēja sekot tikai guldīšanas ceremonija. Dieva dēļ, kāpēc tu iepinies šajā tīklā?
Frānsisa tik tikko manāmi saguma. – Vainojama mana patmīla. Mani priecē iespējas tēlot vai dejot, kad visu uzmanība pievērsta man. Pārāk vēlu sapratu, kā varētu beigties šī izrāde.
– Tev vēl daudz jāmācās, Frānsisa Stjuarte. – Molla iepleta rokas.
Kaut gan gadu ziņā Molla vairāk līdzinājās mātei, viņa tomēr vienmēr bija pildījusi padomdevējas un draudzenes lomu, būdama vienlaikus pieredzējusi un jauna sirdī, tāpēc Frānsisa viņu uztvēra kā daudz vecāku māsu. – Jā, jums taisnība. Jums nāksies mani mācīt. Tomēr, kad karalis sāka smieties, es nospriedu, ka viss būs labi. Man neienāca prātā, ka notikušo uzzinās visi.
– Un tagad visi uzskata tevi par kluso, dziļo ūdeni. Nu labi, šajā galmā sliktāk būt tikumīgam nekā viltīgam, tātad iespējams, ka nekas bīstams tiešām nav noticis. – Molla sirsnīgi apskāva draudzeni. – Nekas, nevajag satraukties. Rīt jau viss būs aizmirsts. Galmā nekas netiek ilgi paturēts atmiņā. Kāda dāma uzliks ragus savam vīram vai arī karalim iepatiksies jauna aktrise. Frānsisa Stjuarte pārvērtīsies par vakardienas baumām.
Meitene nopūtās. – Žēl, ka es nevaru kaut kur paslēpties. Kādā vietā, kur nekam nebūtu nozīmes un es varētu aizmirst gan galmu, gan tā intrigas.
– Mums abām tas nav lemts. – Molla iesmējās, bet viņas balsī ieskanējās sarūgtinājums. – Es galmā dzīvoju gandrīz visu mūžu. Pat piedzimu šeit.
– Reiz taču jūs dzīvojāt Kobemholā, vai ne? Kopā ar savu vīru Džeimsu un bērniem?
Mollas acis satumsa sāpēs, jo prātā atausa viss zaudētais, un viņa spēji novērsās. – Tā ir sena pagātne. Tomēr jā, tur es jutos apmierināta. Vecie, sarkanie ķieģeļu mūri spēj aizsargāt iemītniekus no nežēlīgās ārpasaules. – Viņa attapās un atmeta galvu. – Tas bija tikai gaistošs sapnis. Nekas nebija tik drošs, kā šķita. Un tagad tur dzīvo tavs Čārlzs Stjuarts, kļuvis par Ričmondas hercogu. Jā, šī pasaule ir dīvaina. Iesim, Frānsisa! Drīz tiks pasniegtas pusdienas, un sāksies runas, ja mēs neparādīsimies.
Frānsisas domas, gluži kā mēle, kas nekļūdīgi
