Bointone noskaitīja rindas no senā, visiem zināmā pantiņa:
Ērglis imperatoram,
Medību piekūns karalim,
Lielais piekūns princim,
Stepes piekūns bruņiniekam,
Purva piekūns dāmai,
Vistu vanags jomenam,
Zvirbuļvanags priesterim,
Lauku piekūns kalpam.
Katrīna iesmējās. – Karalienei nav paredzēts nekas? Tādā gadījumā es ņemšu dāmas purva piekūnu. Kas ir tas putns? – Viņa norādīja uz apbrīnojamu radījumu ar baltu apspalvojumu un neparastiem pelēkiem rakstiem uz tā. Putna galvu sedza neliela kapuce ar spalvu pušķi, bet kājas bija sasietas ar divām ādas loksnēm, ko iespējams cieši savilkt, lai putns nepamestu ādas cimda sargāto dresētāja roku. Pie katras kājas bija piesiets misiņa zvans, kas džinkstēja, kad putns lēkāja.
– Tas pieder karalim, Majestāte. Viņam to dāvāja Krievijas caristes sūtnis. Karalis pavēlēja, lai atnesu putnu un pasniedzu… – Vanagu dresētājs piepeši saminstinājās un apklusa.
Karaliene iztaisnoja šauro muguru. – Un pasniedzat Stjuartes kundzei?
Uzraugs paklanījās, noņēma piekūnam kapuci un sniedza putnu nosarkušajai Frānsisai.
– Nabaga radība! Tai aizšūtas acis! – viņa iesaucās.
– Tas tiek darīts vienmēr, kundze, – dresētājs paskaidroja. – Mēs aizšujam putniem acis, lai varētu tos labāk apmācīt.
– Vai tas patiesi ir nepieciešams? – Frānsisa jautāja.
– Jūs esat pārāk mīkstsirdīga, Stjuartes kundze, – karaliene noteica, pavērsusi zirga galvu pret lauku. – Medībās valda tādi paši likumi kā galmā; žēlastība netiek ne dāvāta, ne prasīta. Man nācās apgūt šo mācību, un arī jūs to izdarīsiet, ja vēlaties šeit izdzīvot. – Un karaliene aizjāja, bet dāmas smīnēdamas viņai sekoja.
– Mazajai karalienei ir asa mēle, – Frānsisai aiz muguras atskanēja sulīga, dobja balss.
Meitene pagriezās un ieraudzīja Barbaru. – Vai jūs nejāsiet medībās, kundze?
Barbara iesmējusies papliķēja brokāta slēpto vēderu. – Tā kā man zem sirds ir karaļa bērns, negribu apdraudēt Anglijas nākotni.
– Jums nav jābaidās, – Frānsisa atcirta, – jo šis bērns būtu dzimis ārlaulībā.
Nolēmusi neapvainoties, Barbara pasmaidīja. – Labāk dzimt ārpus laulības saitēm nekā nedzimt vispār. Runā, ka mūsu karaliene gatavojas gremdēties dziedējošos ūdeņos cerībā ieņemt karaļa bērnu.
Frānsisai piepeši sažņaudzās sirds, iedomājoties, cik grūti karalienei ir paciest Barbaras nepārtraukto auglību, vienlaikus apzinoties savu nespēju dāvāt valstij mantinieku. – Cerēsim, ka ūdeņi viņu izārstēs un karaliene kļūs grūta.
Barbara tikai pasmaidīja, pārliecināta par savu pārbagāto raženumu.
Vērodama, kā savam medījumam strauji tuvojas karalienes izvēlētais putns, Frānsisa prātoja, cik dīvaina ir pasaule, kurā veselas tautas liktenis atkarīgs no vienas sievietes klēpja. Ja karaliene Katrīna nespēs laist pasaulē mantinieku, troni saņems karaļa brālis Jorkas hercogs, un bija aizdomas, ka viņš ir katolis. Biedējošais reliģijas jautājums, kas reiz jau izraisījis tik daudz nāves un ciešanu, atkal samilza pie Anglijas debesīm.
– Lieliski! Gudrs putns! Viņa nogalināja savu medījumu.
– Karaliene veltīja Barbarai uzvaras prieka pilnu skatienu.
Piepeši galminiekus pārsteidza brāzmains vējš, skaidrajās debesīs savilkās melni mākoņi; diena pārvērtās par nakti. Sākās spēcīga lietusgāze, un ūdens kapāja zemi tā, ka strūklas atgādināja cietuma restes. Pat putnu spalvas noslīga lejup un pie knābjiem turējās lietus lāses.
– Pasteidzieties! – Barbara uzsauca Frānsisai. – Jūs esat prasmīga jātniece. Atgriezīsimies Vaitholā pāri laukiem. Tā būs ātrāk, nekā jājot pa ceļu.
Frānsisa paklausīja un līksma metās piedzīvojumā. Cilvēku pūļa netraucētas, viņas aizauļoja šķērsām pār līdzenumu, un vienīgie šķēršļi bija mūra sienas un dažas sētas, līdz viņas sasniedza vārtus, pie kuriem vajadzēja maksāt.
– Būtu muļķīgi palēnināt gaitu pēc tik aizraujošiem auļiem, un lietus varētu mūs panākt. Steidzieties! – Barbara pamudināja zirgu un pārlēca pāri vārtiem. Frānsisa paliecās uz priekšu savos seglos, iesmējās un sekoja Barbarai, tomēr veltīja mirkli, lai pasviestu sauju monētu apstulbušajam vārtsargam, ar uzviju samaksājot par ceļa šķērsošanu. Ja grūtā Barbara spēja pārlēkt pāri vārtiem, to spēja arī viņa.
– Frānsisa Stjuarte, – Barbara uzrunāja meiteni, kad abas bija sasniegušas Vaitholas staļļus un nokāpa saviem no zirgiem. – Kāpēc jūs samaksājāt? Vai man nekad neizdosies jūs pārvērst par pārgalvīgu izpriecu meklētāju, kas nevilcinādamās pārkāpj noteikumus?
Meitene papurināja galvu. – Manas skotu asinis ir pārāk spēcīgas. Mēs esam saprātīga tauta.
Viņa papliķēja zirgam pa sānu un pasmaidīja, sajuzdama ķēves purnu pie kakla; meitene domāja par vīrieti, kurš zirgu atsūtījis. Barbara klusi sarunājās ar Čifinča kungu, karaļa ģērbtuves uzraugu, Viņa Majestātes guļamistabas un sētas kāpņu pāžu, tas ir, karaļa uzticamāko padomdevēju. Neviens, īpaši jau dāmas, nevarēja iekļūt karaļa noslēgtajās istabās, nepaejot garām Tomasam Čifinčam.
Bija acīm redzams, ka abi ar Barbaru kaut ko plāno.
Barbara izpurināja savu samirkušo trēnu, un ūdens nolija uz Frānsisas kājām. – Atvainojiet! Kad gaidu bērnu, esmu ļoti neveikla… visur, izņemot gultu!
Frānsisa pamanīja, ka pie Barbaras ģērbtuves durvīm stāv Kerija Freizere; meitene gaidīja iespēju nodot Frānsisai ziņu no lēdijas Safolkas.
– Kāpēc jūs uz mani skatāties tik nosodoši, Freizeres kundze? – Barbara uzklupa Kerijai. – Lords Ročesters man teica, ka brīžos, kad vīrietis nespēj jūs apmierināt, jūs ķeraties pie dildo!
Kerija pietvīka vēl sarkanāka par brokātu, kas sedza Barbaras milzīgo gultu. – Tie ir meli! Jūs taču zināt, ka lordam Ročesteram ir asa mēle…
– Un viņš to mēdzot izmantot, lai nobaudītu jūsu vāveri!
Brīdi šķita, ka Freizeres kundze iespļaus Barbarai sejā.
– Nevienam nav noslēpums, ka lords Ročesters šajos jautājumos apveltīts ar atbaidošu iztēli.
– Tieši tāpēc viņš ir lielisks gultasbiedrs, vismaz tā man stāstīts.
– Lai aizpildītu tik bieži lietotu caurumu, viņam droši vien vajadzīgi trīs dildo, – Kerija tik tikko dzirdami novilka.
– Ko
