gan. – Barbara izgrūda savus dobjos smieklus, kas atsauca atmiņā rubīnsarkanu portvīnu un mīkstu sieru. – Norfolkas virskonstebls to atrada kāda zemnieka šķūnī un nosprieda, ka glezna labāk izskatīsies manās istabās, ja vien viņš pats to drīkstēs man nogādāt. Vakar tas tika izdarīts, un šorīt viņš aizgāja, ļoti apmierināts ar noslēgto darījumu. – Lēdija Kāslmeina pievērsa uzjautrinājumā dzirkstošo acu skatienu Frānsisai. – Kāpēc esat tik satriekta, Stjuartes kundze? Esmu dāvājusi savu gultu arī ne tik vērtīgu iemeslu dēļ!
– Vai karalis jūs neapciemo?
– Es atkal gaidu bērnu, un karalis baidās to izkustināt ar savu mietu. – Barbara aizrautīgi smējās, bet Frānsisa iekoda lūpā, dzirdot tik atklātu atsaukšanos uz karalisko locekli. – Vīrieši, pat karaļi, ir īsti tumsoņas! Jebkura vecmāte varētu paskaidrot, ka tās ir muļķības, bet es neizklīdinu šos maldus. Turklāt… – vņa uzlūkoja Frānsisu, piešķiebusi galvu, – …man šķiet, ka Majestāte sācis interesēties par kādu citu.
Frānsisa nešaubīdamās saprata, par ko ir runa, un atmeta galvu. – Ja tā ir taisnība, es šo dāmu lieliski pazīstu un domāju, ka Majestātei nav nekādu cerību iedragāt viņas tikumību.
– Varbūt dāma vēl nenojauš, cik pārliecinošs spēj būt karalis.
Valdnieka centieni savaldzināt Frānsisu Stjuarti patiesi bija smalki un patīkami. Katru dienu notika jauna izklaide, kas radīta īpaši viņas priekam. Izrādes, kāršu spēles, dejas, gājieni aplūkot mehānisko strūklaku Pavasara dārzā pretī Vaitholas pilij un uz teātri. Frānsisa saņēma nelielas dāvanas; tās bija nevis vērtīgas dārglietas un zīds, ko savai piegulētājai sūtītu mīļākais, bet gan labi pārdomātas veltes. Koka lakta papagailim, rotāta ar grezniem rokturiem, kas putnam uzreiz iepatikās; teļādā iesieta dzejas grāmata; jaunas kārtis, lai Frānsisa varētu būvēt pilis; no Krievijas caristes atsūtīts vanags, ko viņai apmācīt; skaista stikla lādīte, kas spēlēja meldiņu.
Nedēļas ritēja. Laiks vēl joprojām bija vēss, bet Barbara un Frānsisa sēdēja ar samtu iztapsētajā karietē, kur bija silts, un apmierinātas brauca pa Haidparka Apli.
– Lūk, vēl viena ekipāža apstājusies, lai mūs sveicinātu! – Barbara norādīja uz karieti, saraukusi pieri. – Varbūt jums vajadzētu aiziet un paskatīties, ko viņi vēlas.
Frānsisa sapīkusi uzlūkoja biedreni, jo ārā bija auksts un karietē patīkami, bet Barbara neatkāpās. Meitenei uz brīdi ienāca prātā doma, ka tā varētu būt viltība – otrā ekipāžā sēž karalis, un viņa tiks aizvesta nezināmā virzienā. Bailes pieņēmās spēkā, kad Frānsisa tuvojās karietei, jo visi ādas aizkari bija ciet, slēpjot skatienam tajā sēdošos. Viņa jau grasījās doties atpakaļ, bet viens no aizkariem pacēlās. Pa logu izliecās Frānsisas māsa.
– Sofija! – Frānsisa iesaucās, un visas šaubas pazuda kā nebijušas. Pacēlās arī pārējie aizkari, un aiz tiem slēpās viņas tēvs un jaunākais brālis Volters. – Kā tas iespējams? Man nebija ne jausmas, ka jūs braucat uz Londonu!
– Mēs paliksim šeit, Frānsis! – Sofija līksmoja. – Dzīvosim Samerseta namā, un es kalpošu Karalienei Mātei! Tēvs būs viņas ārsts. Karalis visu nokārtoja.
To dzirdot, Frānsisa palūkojās uz lēdiju Kāslmeinu, kura pasmaidīja un kā iecietīga krustmāte pielieca galvu, kad Sofija izlēca no karietes. Acīmredzot Barbara bija zinājusi par šo gaidāmo pārsteigumu.
– Sofij, tu esi ļoti mainījusies! – Frānsisa turēja māsu izstieptas rokas attālumā un viņu nopētīja. – Kad aizbraucu no Parīzes, tu vēl biji bērns, bet tagad esi dāma! Kā sauc šo matu sakārtojumu?
Māsas mati iemiesoja Parīzes eleganci; tie bija sasukāti daudz vaļīgākās cirtās, nekā pierasts nēsāt angļu galmā.
– Tas ir hurluberlu! – Sofija papurināja galvu, lai Frānsisa varētu labāk redzēt cirtas. Frānsisa nopētīja arī māsas tērpu ar iežņaugto vidukli un vairākām pušķos sasietu lenšu rindām, kā arī palūdza, lai Sofija pagriežas un parāda garo auduma gabalu, kas vilkās viņai līdzi. – Tagad, kad esmu galma dāma, man atļauts nēsāt trēnu. Tā vismaz ir franču galmā, bet nezinu, vai šis noteikums attiecas uz Angliju.
– Tu esi tik gara!
Iesmējusies Sofija nedaudz pacēla tērpa malu, parādīdama savas brokāta kurpes ar augstajiem sarkanajiem papēžiem. – Ne tik gara kā tu, kaut gan valkāju šos!
– Jaunās dāmas, vai tiešām jārunā tikai par drēbēm, kamēr mēs ar Volteru sēžam saltā karietē un jūtamies nepamanīti?
Tēvs atvēra durvis un nolēca zemē.
– Es ļoti priecājos, jūs visus redzot! – Frānsisa jūsmoja. – Pamazām cenšos pierast pie dzīves angļu galmā, bet jūsu man neizsakāmi pietrūka!
Dzēlīgi nopētīdams karieti un Barbaru, tēvs sarauca uzacīs. – Šķiet, esi ieguvusi dažus ietekmīgus draugus. Karalis Luijs nelabprāt atteicās no Sofijas, kad jau bija zaudējis tevi, un arī manas niecīgās prasmes viņš vērtē augstu, bet karalis Čārlzs neatkāpās. Acīmredzot tu esi viņa galma spožākais briljants.
Frānsisa pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja tēvu. Viņš atšķirībā no neslēpti godkārās mātes izrādīja tikai mīlas pilnas rūpes par meitu.
Pretrunīgu izjūtu plosīta, Frānsisa pameta skatienu atpakaļ. Karaļa sirsnīgās veltes dēļ viņa bija glaimota, turklāt priecājās, ka ģimene turpmāk būs Londonā, tomēr mulsums neatstājās. Karalis bija patīkams cilvēks, un Frānsisa augstu vērtēja viņa draudzību, tomēr Mollai bija taisnība – parasti valdnieks piedāvāja ko citu, nevis draudzību, vai ne?
Tēvs, laikam izpratis meitas domas, pastiepa rokas. – Mēs esam ieradušies, bērns, un centīsimies iejusties. Nesatraucies! Vai gan varētu slikti beigties kaut kas tāds, kas mums sagādā daudz prieka? Karaliene Māte mūs mīl, un mēs beidzot varēsim tikties ar tevi. Patiesībā… – Viņš iesmējies uzlūkoja Sofiju, kas ar skaudības un apbrīna pilnām acīm vēroja smalkos ļaudis karietēs, – mums nāksies vairāk pieskatīt tavu māsu, nevis tevi. Diemžēl Londona varētu viņu apreibināt daudz straujāk nekā jebkura stiprā dzira. Vai Sofija tev jau pateica, ka mums pievienojās arī aukle? Viņa tev palīdzēs noturēties uz zemes neatkarīgi no karaļa. Vai jau dzirdi viņas vārdus? – Tēvs ierunājās vecišķā, drebelīgā balsī: – “Par velti ir tikai siers peļu slazdā!”
Salto gaisu satricināja Frānsisas dzidrie, burzguļojošie smiekli. – Ak, tēvs, es tā priecājos, ka jūs visi esat šeit!
Kad Barbara painteresējās, kas meiteni tā uzjautrinājis, Frānsisa tikai papurināja galvu un noteica, ka tas esot ģimenes joks.
– Labi, ka esat tik apmierināta. – Barbara sniedza meitenei roku, palīdzēdama viņai iekāpt karietē. – Esmu nolēmusi, ka mums nepieciešama izklaide, kas atsvaidzinātu šīs aukstās, drūmās dienas, tāpēc izdomāju nelielu uzvedumu.
– Protams! – Frānsisa dievināja baletus un izrādes. – Par ko tas vēsta?
– Gan
