priecājos, kundze.
Frānsisu izbrīnīja franciskā titula īpašnieka spēcīgais skotu akcents; kalsnais, atturīgais kungs, kam bija īsi apcirpti rudi mati un caururbjošas zilas acis, pieliecās noskūpstīt meitenes roku. Bet nekas nespētu līdzināties pārsteigumam, ko viņa piedzīvoja, ieraudzījusi d’Obiņī biedru.
– Šis ir mans aizbilstamais un brāļadēls Čārlzs Stjuarts, kam piešķirts karaļa vārds, bet nav nekā no attiecīgajiem īpašumiem un greznības!
Garais rudmatis, kurš bija izglābis Frānsisu no kareivjiem, spēra soli uz priekšu un atturīgi noskūpstīja meitenes roku, ne ar vārdu nepieminēdams iepriekšējo tikšanos un neslēptās iekāres pilno skatienu, kas uzjundīja līdzīgas jūtas arī meitenē.
– Esiet sveicināta, kundze! Priecājos ar jums iepazīties.
– Vai dzīvojat šeit, Parīzē? – Frānsisa jautāja, cenzdamās savaldīties. Jauneklis tagad šķita pavisam citāds, nopietns un pieklājīgs. Nevarēja pat nojaust, ka zem šīs augstmaņa maskas slēpjas uguns, bet viņa bija to redzējusi pati savām acīm.
– Esmu apmeties pie sava tēvoča, tomēr, tiklīdz tas būs iespējams, grasos atgriezties Londonā.
– Vai tas nav bīstami?
– Esmu pārliecināts, ka jau pavisam drīz mūsu karalis atgūs troni, kas viņam pienākas.
– Ceru, ka jums ir taisnība.
Frānsisa pamanīja, ka Molla ar rokas mājienu norāda uz jaunekli un cieši aizvērtajām durvīm viņam blakus. Gribēdama pajokot, meitene izmantoja Mollas pamācības un koķeti nolaida skatienu, bet pēc tam palūkojās uz durvīm.
Čārlzs Stjuarts uzjautrināts viņu vēroja.
Papagailis pēkšņi pameta Frānsisas roku un nolaidās uz jaunā vīrieša pleca, ko sedza biezs vatējums. Viņš pacēla plaukstu, un putns paklausīgi uzlēca uz rādītājpirksta. – Labdien, Čārlz Stjuart, senjora d’Obiņī dēls! – papagailis pieklājīgi sveica jaunekli.
– Mans Dievs! – Molla izbrīnīta iesaucās. – Papagailis runā!
Piemirsusi Mollas pamācības saistībā ar vīriešu valdzināšanu, Frānsisa skaļi iesmējās. – Jūs esat pelnījis apsveikumu, – viņa sajūsmināta atzina. – Mums putns neteica ne vārda.
– Runā, ka es protu apieties ar Dieva radībām, – Čārlzs paskaidroja un piemiedza meitenei ar aci, atbrīvojies no svinīguma. – Jo nepievilcīgāki tie ir, jo labvēlīgāk mani uzlūko. – Papagailis sašutis ieķērcās. – Starp citu… – jauneklis iesāka un apklusa, šķelmīgi vērodams Frānsisu.
– Jā?
– Es labprāt atvērtu jums durvis; nevajag tik nepārprotami mirkšķināt acis. – Viņš pagriezās, slepus smaidīdams. Papagailis vēl joprojām turējās viņam pie pirksta, it kā piesiets ar dzelzs ķēdi, un Frānsisa saniknota nosprieda, ka Čārlzs Stjuarts ir pārāk labās domās par sevi.
Tomēr turpmāko dienu laikā meitenes domas bija pievērstas nevis svešinieka pašpārliecinātībai un tieksmei viņu ķircināt, bet gan plēsīgajam smaidam, kas uz brīdi uzplaiksnīja jaunekļa pelēkajās acīs. Frānsisa vairākas reizes prātā izdzīvoja savu glābšanu, un katru reizi tā beidzās citādi; Čārlzs Stjuarts pacēla meiteni uz rokām un aiznesa drošībā, ja tā varētu nosaukt to, ko Frānsisa iztēlojās notiekam savā istabā tālu prom no citu acīm.
Daļa no šīs aizliegtās jūsmas droši vien atspoguļojās meitenes sejā, jo Molla nemitīgi viņai par to atgādināja. – Tava māsa stāstīja, ka jauns svešinieks tevi, Nevainības jaunkundz, izglāba no laupītājiem kareivjiem. Kad pieminēji viņa rūsganos matus, man ienāca prātā, ka tas varētu būt Čārlzs, tomēr tam nenoticēju. Nevarēju viņu iedomāties glābēja lomā. Vai tiešām viņš spējis uzjundīt tevī kaislības? – Molla vērīgi uzlūkoja Frānsisu, tomēr viņas skatienā pavīdēja līdzjūtība. – Tādā gadījumā tev vajadzētu tās apvaldīt. Čārlzam nepieciešama bagāta sieva. Kopš ģimene kritusi negodā, Ludoviks Stjuarts nepaguris stāsta, ka viņam jāizturas priekšzīmīgi un jāpilda pienākums, noslēdzot izdevīgu laulību. Ludoviks pat atradis viņam sievu. – Molla atmaiga, redzot, cik satriekta izskatās Frānsisa. – Viņš ir saderināts ar Elizabeti Rodžersu, astoņpadsmit gadu vecu meiteni, kurai pūrā ir desmit tūkstoši mārciņu. Un nav svarīgi, vai Čārlzu tas iepriecina.
Frānsisu skumdināja šāda netaisnība. Viņas ģimene līdz ar daudziem citiem karaļa atbalstītājiem bija zaudējusi visu, un viņai nebija pūra, ko saņemt apprecoties. Domas par drūmo nākotni un kāzām ar vecāku vīru, kas būtu ar mieru pieņemt Frānsisu skaistuma, nevis naudas pēc, vai pat neapprecēšanos vispār un dzīvi kāda attāla radinieka namā, kur viņa būtu kalpone bez algas, bija tik smagas, ka Frānsisa pat piemirsa noskaidrot, kāds negods piemeklējis garlaicīgā, bet paklausīgā Čārlza Stjuarta, nākamā senjora d’Obiņī, ģimeni.
1. NODAĻA
Beidzot bija pienācis brīdis, kad Frānsisa, zem kapuces slēpdama matus no vēja, stāvēja uz “Londonas” klāja ceļā uz šajā pašā vārdā nosaukto pilsētu, un viņas sirds dziedāja līksmē un priekpilnās gaidās.
Laiks bija patīkams, kuģi sašūpoja pavisam neliela vēja brāzma, un pagāja tikai septiņas stundas, līdz tas sasniedza ilgoto Anglijas krastu. Valstī jau gandrīz divus gadus bija atjaunota monarhija, un princis Čārlzs beidzot sēdēja Anglijas tronī.
Kuģotāji devās uz Karalienei Mātei piešķirto mītni Samerseta namā, kur bija paredzēts apmesties uz mēnesi vai diviem – līdz brīdim, kad valstī ieradīsies karaļa līgava Bragansas Katrīna. Pēc tam Frānsisa gatavojās pārcelties uz Vaitholu un kalpot jaunajai karalienei.
Par visu bija jāpateicas Minetei, kura paziņoja, ka Frānsisa ir pārāk piemīlīga, lai aizvadītu mūžu kādā franču pilī. Viņai jādodas uz Londonu un jāuzmirdz kā briljantam atjaunotā galma ietvarā. Princese uzrakstīja brālim vēstuli, kurā paziņoja, ka Frānsisa ir skaistākā meitene pasaulē un lieliski papildinās galma spožumu. Apbruņojusies ar šo vēstuli, Frānsisa metās jaunajā dzīvē kopā ar Mollu un mazo Mēriju.
Vienīgais skumjais notikums, kas apēnoja līksmes pilno gatavošanos ceļam, bija Mollas vienpadsmit gadu vecā dēliņa Esmes nāve; viņu nogalināja vēdertīfs. Sēras par mīlīgā, kastaņbrūniem matiem apveltītā, mātei tik līdzīgā zēna nāvi Mollu satrieca tā, ka viņa divas nedēļas nevienu nepieņēma. Pati Karaliene Māte uzstāja, lai Molla seko Frānsisai uz Londonu, prom no vietas, kur noticis kaut kas tik baiss. Tikai mazā Mērija beidzot lika mātei izrauties no izmisuma važām.
– Cik savāda ir dzīve! – Molla uzrunāja Frānsisu, kad abas gatavojās kāpt uz kuģa. – Tagad, kad mans mīļais Esme ir zudis un nemantos tēva titulu, bet Mērija to nevar mantot, titulu saņems nākamais vīriešu kārtas pēcnācējs mūsu dzimtā.
– Kurš tas ir?
– Mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. Tavs glābējs būs Ričmondas hercogs.
Frānsisa
