bija daudz zālienu. Tos ieskāva taisnas grantētas takas un trīs koku avēnijas, aiz kurām bija izbūvētas lielas akmens kāpnes, kas veda uz zemāku dārzu pie upes. Aiz slēgtiem dzelzs vārtiem bija saskatāma savāda laiva, un Molla paskaidroja, ka tā veidota līdzīga Venēcijā redzamajām gondolām.
– Es labprāt tajā pavizinātos, – Mērija ieminējās.
– Es arī, – Frānsisa piebalsoja.
– Ne šodien, mīļumiņ.
Mērija izskatījās tik apbēdināta, ka Frānsisa pūlējās viņu uzmundrināt, dzīdamās meitenei pakaļ pa zālienu, slēpdamās aiz Tritona statujas un spēji izlēkdama no aizsega, saucot: – Bū!
Kad viņas atgriezās namā, tur bija ieradies kāds drukns kungs ar sarkanu seju, toties lieliski ģērbies – melnā samta mētelī, ko rotāja vairāki duči misiņa pogu, un viņa galvu sedza gaiša parūka.
– Vai esat kareivis? – Mērija painteresējās.
– Nē, vismaz šobrīd ne, un arī turpmāk tas nenotiks, ja vien viņam izdosies panākt savu, – Molla smiedamās paskaidroja meitai. – Šis ir mans brālis Džordžs Viljerss, negantais Bakingemas hercogs. Mērij, sasveicinies ar savu tēvoci!
– Vai jūs tiešām esat mans tēvocis? – meitene jautāja.
– Velns un elle, Molla, tu esi izvēlējusies savādu veidu, kā iepazīstināt mani ar šīm apburošajām būtnēm! – Viņš nometās uz ceļgala, bet sava smagnējā auguma dēļ izskatījās smieklīgs, nevis romantisks. – Esmu gan, jaunā dāma.
– Es esmu Mērija, lēdija Stjuarte, – bērns svinīgi paziņoja. – Tomēr es nebūšu Ričmondas hercogiene, kaut gan mans brālis nomira; es esmu meitene.
Frānsisa slepus uzlūkoja Mollu, bīdamās, ka atgādinājums par Esmi viņu sāpinās, bet Molla tikai pasmaidīja.
– Patiesi! Par Ričmondas hercogu kļuvis mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. – Un Molla savukārt veltīja uzjautrinājuma pilnu skatienu Frānsisai, kas izlikās to nemanām.
– Nāc, Mērij, skriesim augšā pa kāpnēm un apsteigsim tavu māti un tēvoci!
To dzirdot, Mērija satvēra svārkus un metās prom, un Frānsisa viņai sekoja.
– Nu, Taurenīt, kā tev patīk atgriešanās angļu galmā? – hercogs jautāja māsai. Frānsisa nesaklausīja draudzenes atbildi, bet bija spiesta apstāties kāpņu augšā aiz Nereīdas statujas atrisušas kurpju saites dēļ. Viņa pieliecās, lai to aizsietu, bet nākamie sadzirdētie vārdi lika viņai sastingt.
– Lieliski, māsa! – hercogs klusi uzslavēja Mollu. – Viņa ir izcili piemērota. Cik nevainīgs skaistums un nesamākslots valdzinājums! Nebūtu iespējams atrast labāku pretstatu Barbaras pārmērīgajam briedumam un vēlamāku atbildi mūsu lūgšanām. Kā gan karalis varētu atteikties no tik kārdinoša kumosa?
Frānsisa gaidīja Mollas sašutumu par tik noniecinošu spriedumu, bet draudzenes atbilde bija pārāk baisa, un meitene šausmās notrīsēja.
– Domāju, ka tev taisnība, Džordž. Viņa līdzinās ledus gabaliņam, kas atsvaidzinās karaļa mēli pēc tik ilgas barošanās ar pārbagātu ēdienu.
– Gudrais Taurenītis! Kā tev veicas ar savas skandalozās dzejas sacerēšanu?
Frānsisa nekavējās, lai saklausītu turpinājumu, un metās skriet pakaļ mazajai Mērijai, sirdij strauji pukstot. Cik naiva muļķe viņa bijusi! Līdz šim šķita, ka Molla ir viņas draudzene, vienīgā šajā galmā, bet tagad bija skaidrs, ka arī Mollai nevar uzticēties, tāpat kā dzēlīgajām galma dāmām.
Kaut gan daudzi slavēja Frānsisas skaistumu, viņa pati tam nekad nebija īsti ticējusi un šobrīd kaismīgi vēlējās, kaut nebūtu saņēmusi šo velti. Droši vien nebija prātīgi tik akli uzticēties Mollai, kura galu galā visu mūžu pavadījusi galmā un iemācījusies izvērtēt, kas varētu būt noderīgs un kas ne. Frānsisa sevi uzskatīja par šīs galma dāmas draudzeni, gandrīz vai par meitu, jo viņas pašas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos. Tagad meitenes sirdī modās aizdomas, ka Molla vēsu prātu apsvērusi viņas valdzinājumu un nevainību kā iespējamu ieroci Viljersu interešu veicināšanai, nevis vienkārši kā meitenes rakstura īpašības.
Bija pienācis laiks izrauties no Mollas paspārnes un iegūt dažus draugus, kam varētu uzticēties.
Sasniegusi Samerseta nama elegantās arkas un portikus, Frānsisa atklāja, ka tur viņu jau gaida guļamistabas sulainis, turēdams sudraba paplāti, uz kuras bija uzlikts neliels ziedu pušķis.
– Cik skaistas puķes! – Mērija iesaucās. – Vai tās domātas man?
Vīrietis pasmaidīja, bērnišķās jūsmas uzjautrināts. – Jūs, jaunā dāma, vēl esat nedaudz par mazu, lai saņemtu pušķus. Šo Stjuartes kundzei sūta Lagardes kundze, – viņš svinīgi paziņoja un sniedza Frānsisai vēstuli. – Ziediem klāt bija pielikta šī zīmīte, un dāma arī atvainojās, ka nevarēja pasniegt puķes pati.
Frānsisa atplēsa vēstuli. Tā bija īsa, pilna ar pareizrakstības kļūdām un bagātīgi rotāta ar tintes traipiem; Džeina Lagarde atvainojās par nelaipno uzņemšanu, ko Frānsisai sagādāja galma dāmas.
Šķita, ka viņai Anglijā ir vismaz viena draudzene.
2. NODAĻA
Tuvojoties brīdim, kad Anglijā ieradīsies karaliene Katrīna, galmu pārņēma arvien pieaugošs līksmes pilns satraukums. Jauna karaliene nozīmēja, ka visus gaida jauns sākums. Un dažiem, iespējams, tās būs beigas.
Daudzi pareģoja šādu likteni Kāslmeinas grāfienei Barbarai. – Viņa nes zem sirds karaļa bastardu, tomēr viņai vajadzētu atcerēties karaļa doto solījumu, – Molla atgādināja. – Viņš teica, ka nekad nerīkosies līdzīgi savam brālēnam Luijam. Pēc kāzām viņš nebūs tik neaudzināts, lai aizvainotu savu sievu, vienlaikus uzturot mīļāko.
– Jā, bet toreiz viņš vēl nebija precējies, – lēdija Safolka skarbi piebilda.
Vai divdesmit četrus gadus vecā, bet klosterī audzinātā un bērnišķīgā Bragansas Katrīna, kura dzīvojusi klusi un nošķirti, spētu būt pietiekami vilinoša, lai karalis turētu doto solījumu?
Molla pavadīja dienas, rosīgi izkārtodama daudzās mantas, ko Katrīna bija atsūtījusi uz Angliju kā daļu no sava pūra: lielas porcelāna vāzes, pītas mēbeles, lakotus Austrumu skapjus un krāsotus kalikona aizkarus sienām; Anglijā nekas tāds vēl nebija redzēts. Viņai bija uzticēts arī piešķirt istabas portugāļu dāmām, kas pavadīja karalieni, un pieskatīt kalpotājus, kas izvēdināja gultas, lai Anglijai nevajadzētu kaunēties viešņu priekšā.
Lai arī aizņemta, Molla tomēr bija vērīga un drīz vien pamanīja, ka Frānsisa no viņas izvairās. Tāpēc vecākā galma dāma runāja tiešu valodu:
– Paklau, Frānsisa, kā man izdevies tevi tik ļoti aizvainot, ka tu novērsies ik reizi, kad tevi uzlūkoju,
