kurās atspoguļojas ass prāts.
– Un jums ir arī atejas pārzines tituls! – izdvesa jauna, eleganta sieviete, kuras tērps bija daudz skaistāks un greznāks nekā pārējām.
– Klusē, Kerija Freizere! Tu nekad nemitējies izplatīt baumas.
– Godājamā kundze! – Molla nolaidās reveransā, izrādīdama cieņu radinieces augstākajam stāvoklim. – Lūdzu, iepazīstieties! Frānsisa Stjuartes kundze.
Meitene paklanījās un juta, ka viņai piekalti sešu jaunu sieviešu vērtējošie skatieni.
– Vai jau pieņemti visi lēmumi par karalienes galmu? – Molla jautāja.
– Nepavisam! – Safolkas grāfiene sapurināja savu smalko tērpu; tā satraukta vista sapurina spalvas. – Mēs pagaidām esam ļoti juceklīga ģimene. Karaliene būs klāt jau pēc mēneša, un pagaidām atrastas tikai ģērbējas. Lēdija Vuda, lēdija Skrūpa, Lagardes kundze. – Viņa norādīja uz jaunu, biklu sievieti. – Un arī Kerija Freizere. Ja vien viņa varēs veltīt mums laiku, ko atņems savam šuvējam. Izvēlētas arī jaunākās galma dāmas, proti, Velsas kundze, Praisas kundze, Vormestri kundze, Bointones kundze. – Visas dāmas cita pēc citas pamāja, izdzirdot savu vārdu. Frānsisa jau zināja, ka uzruna “kundze” tiek piešķirta arī neprecētajām, jo uzruna “jaunkundze” apzīmē sievieti, kas tiek uzturēta. – Un arī Stjuartes kundze. – Meitene vēlreiz nolaidās reveransā, pateikdamās par izrādīto godu. Šīs vietas bija ļoti iekārotas, un ģimenes sparīgi cīnījās, pat atklāti uzpirka atbildīgos, lai meitas varētu nokļūt galmā. Dāmas pavadīja daudz laika kopā ar karalieni, tādējādi gūdamas lielu ietekmi.
– Kuras dāmas kalpos guļamistabā?
Šī loma bija visietekmīgākā, un daudzas pēc tās tiecās, jo nekas cits nenodrošināja tādu tuvību karalienei. Līdz ar to bija iespējams panākt, lai karaliene uzklausa kādu lūgumu, un vienlaikus saņemt par to atalgojumu.
Grāfiene pieklusināja balsi. – Pagaidām nav nosaukts neviens vārds. Tas ir noslēpums.
– Kāpēc?
Safolkas grāfiene pameta skatienu pār plecu. – Mums šķiet, ka tas varētu būt saistīts ar To Dāmu.
Frānsisa nekad vēl nebija redzējusi Mollu tik satriektu. – Viņa neuzdrošinātos! Karaļa mīļākā cer uz karalienes guļamistabas dāmas vietu? Pat viņa nav tik bezkaunīga!
Paraustījusi plecus, grāfiene ar galvas mājienu norādīja, lai Molla seko viņai uz attālāku istabas stūri, kur abas turpināja sačukstēties.
– Stjuartes kundze… – Trīs dāmas sapulcējās meitenei apkārt. Kerija Freizere, būdama drosmīgāka nekā pārējās, pieskārās Frānsisas tērpam. – Pastāstiet mums, kā darinātas šīs piedurknes! – Viņa norādīja uz zilo satīna piedurkni, ko Frānsisa bija sasējusi ar lentēm, atklājot skatienam apakškreklu.
– Tā ir neliela viltība, ko mēdz izmantot dāmas Parīzē.
– Vai tiešām? – Kerija pārjautāja. – Pārāk sarežģīta mums, nabaga anglietēm?
Frānsisa noprata, ka viņas centieni izrādīt pieticību ir uztverti kā dižošanās.
– Jūs atklājat ļoti daudz no sava apakškrekla, piemēroti buduāram, nevis sabiedrībai, – noteica Džeina Lagarde, pataustījusi mīksto audumu, ko Frānsisa valkāja zem tērpa. – Vai tiešām neviens nav paudis sašutumu, redzot jūsu apakšveļu?
– Francijā tā dara visas. – Frānsisa paraustīja plecus.
– Un jūsu matu krāsa! – iesaucās Ketrīna Bointone. – Šeit es neko tādu neesmu redzējusi. Kādu toni tam piešķīra jūsu matu meistars?
To dzirdot, Frānsisa atmeta galvu, apjautusi, ka šī nav draudzīga iztaujāšana. – Dabas toni, kundze. Es jau piedzimu ar šādas krāsas matiem.
– Lieliski, Frānsisa! – Molla atzinīgi noteica. – Beidziet šo izprašņāšanu, dāmas. Parīzē Stjuartes kundze ir izslavēta ar savu nesamāksloto skaistumu.
Dāmas apslāpēti iespurdzās, un Frānsisa kaismīgi vēlējās, kaut Molla nebūtu iejaukusies.
– Šajā galmā mēs tik tiešām neko nezinām par nesamākslotību! – Mērija Skrūpa pajokoja.
– Man jūsu mati ļoti patīk, – steidzīgi ieminējās Džeina Lagarde. – Vai parādīsiet man, kā tos sakārtot šādā bizē, no kuras pār plecu slīgst dažas cirtas?
Frānsisa aizrautīgi pasmaidīja. – Protams! Franču dāmām es gan šķitu neaptēsta kā lauciniece salīdzinājumā ar viņu izkopto daili.
– Tā kā mēs neesam tik elegantas kā jūs, mēs acīmredzot esam derīgas tikai nabagu būdām, nevis karalienes guļamistabai. – Ketrīnas Bointones balss bija kā etiķī mērcēta.
– Dāmas, dāmas! – Molla bija pabeigusi kluso sarunu ar radinieci. – Kalpojot karalienei, mēs pavadīsim kopā daudz laika, tāpēc mums jābūt draudzenēm.
Šie vārdi atgādināja Frānsisai, kā vecā aukle mēdza lūgties, lai viņas ar māsu nestrīdas. Viņu piepeši pārņēma spējas ilgas pēc māsas un Palērojālas istabām. Tomēr viņas jaunās mājas bija Anglijā, un viņa grasījās tajās justies laimīga, par spīti naidīgajām dāmām.
– Kad ieradīsies karaliene Katrīna, kundze? – Džeina jautāja Safolkas grāfienei.
– Maija beigās. Pēc tam karaļpāris dosies uz Hemptonkortu, kur pavadīs medusmēnesi.
– Vai taisnība, ka lēdija Kāslmeina grasās tur laist pasaulē karaļa bastardu? – painteresējās Ketrīna Bointone.
– Ja viņa to uzdrošināsies, tad no manis saņems bargu rājienu, nemaz nerunājot par brēcošu bērnu, kas būs pašai jāaprūpē, – lēdija Safolka atcirta. Arī viņa bija Barbaras radiniece.
– Kaut nu tā būtu taisnība un grāfiene patiesi ar rājienu vien varētu padzīt lēdiju Kāslmeinu no galma! – Molla nočukstēja, kad viņas devās uz upes pusi, atvadījušās no dāmām. – Bet, tiklīdz runa ir par manu māsīcu Barbaru, karalis šķiet akls kā nupat dzimis kucēns.
– Kas viņai dod tādu varu pār karali? – Frānsisa apvaicājās. Karalis bija labsirdīgs un iecietīgs cilvēks, krietns vīrs un valdnieks, kas pelnījis apbrīnu, un meitene nesaprata, kāpēc Tā Dāma prot viņu apvārdot. – Vai skaistums?
– Jā, Barbara Kāslmeina ir skaista sieviete. Viņa līdzinās nobriedušam persikam brīdī, kad tas ir vissulīgākais un jau svārstās uz sabojāšanās robežas. Tomēr viņas spēcīgākā puse ir kas cits.
– Kas?
– Apetīte. Barbaras iekāre deg tikpat kvēli kā vīriešu kaislības. Bērnībā viņa mēdza sev pieskarties apakšā, visiem redzot, it kā tas nebūtu nekas apkaunojošs.
