tajā mani?
– Tas nav nekas īpašs. Viņš varētu izmantot arī Ketrīnu Bointoni vai Keriju Freizeri. Satraukties nav vērts.
Frānsisa piesardzīgi vēroja Mollu. – Kāpēc viņš jūs dēvēja par Taurenīti?
Molla iesmējās. – Kad vēl biju bērns, mūsu pašreizējā karaļa tēvs ieraudzīja mani sēžam kokā un nosprieda, ka esmu reti sastopams skaists taurenis, tāpēc sūtīja savus vīrus mani notvert. Kopš tās reizes brālis un daži galminieki uzrunā mani par Taurenīti.
– Hercogs pieminēja arī dzeju, ko rakstāt. Vai tā ir taisnība? Drosmīgā Molla, kuru parasti nekas nespēja iebiedēt, pietvīka koša kā tomāts. – Nedaudz izmēģinu roku. Kad pasaule mani tā sadusmo, ka vairs nespēju parunāt, es pierakstu savus vārdus.
– Vai drīkstu palasīt kādu dzejoli?
– Tie nav paredzēti sabiedrības acīm.
– Es neesmu sabiedrība, Molla.
– Varbūt kād reiz, kādā vājuma mirklī, es tev tos parādīšu.
Frānsisa pateicās draudzenei, tomēr apņēmās turpmāk piesardzīgāk izvērtēt visu, ko grasījās atklāt Mollai.
Maijs jau bija pusē, kad Bragansas Katrīna lorda Sendviča pavadībā beidzot ieradās Portsmutā ar to pašu kuģi – “Karalisko Čārlzu” –, kas pirms diviem gadiem atveda karali. Viņa bija pārcietusi nogurdinošu ceļojumu, vairākas vētras un milzīgus viļņus.
Frānsisa juta viņai līdzi, jo arī pati bija ieradusies svešā zemē (kaut gan tās bija viņas mājas), kur nācās iepazīt citu galma dzīvesveidu.
Kad Anglijā atgriezās Čārlzs, viņš metās ceļos un pateicās Dievam par to, ka ieradies neskarts; Katrīna pirmie vārdi jaunajā zemē bija lūgums pagatavot tasi tējas. Kaut gan kuģa tilpnē bija novietota ar tēju pilna lāde, kas bija daļa no jaunās karalienes pūra, kalpotājiem nebija iespēju pasniegt dzērienu uzreiz, tāpēc viņi piedāvāja karalienei kausu angļu alus, un pēc tā viņa nekavējoties atgriezās savā kajītē, lai atgultos.
– Nabaga kundze! – to dzirdot, iesaucās Džeina Lagarde. – Arī man negaršo alus. Ceru, ka tas bija atšķaidīts ar ūdeni.
Vēlāk karaliene pameta kuģi, lai tiktos ar savu līgavaini, un abi piedalījās steigšus sarīkotā slepenā katoļu kāzu ceremonijā pirms svinīgajām laulībām saskaņā ar protestantu paražām. Līdz galmam aizklīda runas, ka Viņa Majestāte esot apmierināts ar savu bērnišķīgo, piemīlīgo sievu.
Biedējošās portugālietes, kas pavadīja jauno karalieni, visas bija tērpušās milzīgos, platos ģērbos, kādi Anglijā netika redzēti kopš Elizabetes laikiem. Karali tas šķita vienīgi uzjautrinām. Viņš nezaudēja labo omu pat tad, kad šīs dāmas triumfa pilnā balsī paziņoja, ka Viņas Majestāte naktī nespēs pildīt savu sievas pienākumu, jo ceļojums ietekmējis viņas ķermeņa ritmu.
– Karalieni piemeklējuši mēness ziedi, tātad karalim jāķeras pie laistīšanas, – Čārlzs jokodams teica saviem guļamistabas kalpotājiem. – Atnesiet man labu Bordo vīnu. – Un, kamēr sulaiņi pildīja rīkojumu, karalis nožēlas pilns piebilda: – Turklāt tā droši vien ir labāk. Steigdamies šurp, es tā noguru, ka nevarētu pierādīt Anglijas varenību guļamistabā.
Jaunā karaliene bija pieticīga un labsirdīga sieviete, bet viņas svīta karaļa galminiekiem kļuva par nebeidzamu uzjautrinājuma avotu. Sešām neglītajām dāmām pievienojās vairāki biktstēvi, karalienes sagrabējusī aukle, ebreju tautības parfimērs un karalienes bārddzinis (par pēdējo karalis smējās visgardāk). Galmā paklīda runas, ka reiz karalis pajautājis sievai, kuru ķermeņa daļu viņa grasās noskūt. Par laimi, karaliene joku nesaprata.
Pārliecinājusies, ka Čārlzs ir glīts, labsirdīgs un nemaz nelīdzinās ļaunam neģēlim, karaliene šķita gatava iemīlēties savā jaunajā vīrā. Abi priecīgi devās uz Hemptonkortu, kur karalienes dāmas, to vidū arī Frānsisa, gaidīja iespēju iepazīties ar savu pavēlnieci.
Mazā karaliene apmierināta klaiņoja pa skaisto, kardināla Vulzija celto sarkano ķieģeļu pili, plūca rozes dārzā, pastaigājās pa krasta pļavu, smiedamās kopā ar karali, un priecīga devās uz sarkaniem un sudrabotiem pārklājiem segto kāzu gultu, ko Nīderlande reiz dāvāja karaļa nelaiķei māsai Mērijai.
Karalis paziņoja, ka gatavojas būt krietns un uzticīgs vīrs, un daži, tostarp Frānsisa, viņam pat noticēja.
– Vai jums nešķiet, ka tagad, kad viņam ir sieva un abi ir tik apmierināti viens ar otru, viss turpmāk mainīsies? – Frānsisa jautāja savām biedrenēm.
Kerija Freizere saskatījās ar Ketrīnu Bointoni. Lēdija Skrūpa paraustīja bagātīgi polsterētos plecus. Džeina Lagarde uzticīgi smaidīja.
– Vai pateiksim viņai patiesību? – Ketrīna vaicāja. – Lēdija Kāslmeina šonedēļ laida pasaulē dēlu un deva tam Čārlza vārdu.
Frānsisa spēji ievilka elpu.
– Karalis viņus apciemo katru dienu. Kāslmeinas vīrs viņu beidzot pametis, un karalis uzskata, ka ir atbildīgs par grāfienes nelaimi un viņa pienākums ir sabiedrības acīs atbalstīt savu mīļāko.
– Ko domās karaliene? – Frānsisa sašutusi jautāja. – Vai viņa zina par šo apvainojumu?
Sievietes brīdi klusēja un apdomājās.
– Drīz viņa to uzzinās, – Kerija nopūtusies pareģoja. – Karalis ir turējis solījumu iecelt grāfieni par guļamistabas dāmu.
– Viņš taču ir labs, krietns cilvēks! – Frānsisa iebilda, atcerējusies, cik norūpējies un dusmīgs bija karalis par tādiem niekiem kā viņas apsaldējuma tulznas. – Kāpēc viņš tā izturas?
Lēdija Skrūpa, vecāka un gudrāka nekā pārējās, paraustīja plecus. – Viņš ir vīrietis. Un karalis. Viņš drīkst rīkoties, kā vien vēlas.
– Tie neģēļi un dīkdieņi, ar kuriem Viņa Majestāte pavada laiku, – lords Ročesters, lords Dorsets un pārējie, kas sevi uzskata par dzejniekiem un asprāšiem… viņi karali sakūda, iestāstīdami, ka valdnieks dara, ko grib, un neieklausās sieviešu lūgumos, – Kerija sadrūmusi noteica. Viņa nesen bija aprakstīta kādā neķītrā anonīmā dzejolī, ko, pēc visu domām, bija sacerējis lords Ročesters, tāpēc viņai bija iemesls dusmām. – Asprāši! Ja runas par dildo un vāverēm, kas, kā man stāstīts, apzīmējot sieviešu ķermeņa daļu, ir asprātīgas, viņi noteikti ir asprātīgāki par visiem karaļa teātra aktieriem.
Frānsisa vēl nebija pieradusi pie galma dzīves, un viņu pārņēma pretējas izjūtas – izbrīns par to, ka augstdzimusi sieviete spēj runāt par kaut ko tik nepieklājīgu, un savāds, trauksmains prieks, jo viņai bija ļauts piedalīties šajās pļāpās.
– Tie nelieši lej indi karaļa ausīs, – Ketrīna Bointone piebalsoja. – Viņa vectēvs, karalis Džeimss, esot pats izvēlējies, ko ņemt savā gultā, un arī viņam esot tādas
