ka reiz iepirkšanās dzīrēm tiks pielikts punkts.
Tomēr pagaidām pilsoņi, gluži kā prātu zaudējuši, šķieda naudu. Kromvela laikos trūka jebkādas greznības, tāpēc tagad priekšroka tika dota izšķērdībai. Un atšķirībā no Parīzes, kur nabadzīgie un bagātie dzīvoja šķirti, šeit visi atradās cits citam blakus kā siļķes mucā. Nezinošs gājējs, iedams pa neticami šaurajām ielām, varētu attapties gan pauninieku pilnā dzertuvē, gan bagāta tirgoņa namā.
Frānsisai šo Londonas jauno skatu un smaržu iespaidā. reiba galva. Šķita ka pilsētai gan trūkst elegances, toties ir pārpārēm aizrautības.
– Rīt mēs viesosimies Vaitholā un tiksimies ar pārējām dāmām, kuras kalpos karalienei, – Molla pavēstīja.
Vaitholas pils! Naktī Frānsisa jutās tik satraukta, ka pat nespēja iemigt lielajā gultā, kas piederēja viņai vienai. Viņa bija pieradusi gulēt kopā ar māsu, tāpēc sākumā šķita dīvaini būt vienai, bet pēc tam meitene sāka priecāties par smalkajiem palagiem, ar zeltītām auklām sasietiem brokāta aizkariem un mīksto samta pārklāju. Vēl nesen viņa to uzlūkotu un domās redzētu tērpu, ko iespējams uzšūt no šī auduma. Tagad viņai bija pietiekami daudz drēbju, un Molla, kurai vajadzēja rūpēties tikai par mazās Mērijas apģērbu, labprāt papildināja draudzenes arvien pieaugošo tērpu klāstu.
Nākamajā dienā laiks bija patīkams, un Frānsisa nosprieda, ka varētu niecīgo attālumu līdz Vaitholai veikt kājām.
– Kājām! – Molla smējās par meitenes naivumu. – Jau pēc diviem soļiem tavs tērps būtu netīrs. Tavas kājas sapītos mēslos, ko kanāla ūdeņi izmet ielas vidū; tevi nogrūstu zemē kāds no tiem brašuļiem, kas virzās gar sienu, baidoties no atkritumiem, ko ļaudis met ārā pa logiem un kas varētu notraipīt viņu sudrabotās mežģīnes. Turklāt arī tavu naudu kāds noteikti nozagtu! Londonā mēs sēžamies ratos vai laivā.
Kaut gan Mollas zināšanas bija iespaidīgas, Frānsisa nosprieda, ka divām dāmām, kurām mugurā ir satīna tērpi, apakšsvārki un mantija, bet rokā vēdeklis, kāpšana iekšā un ārā no ūdens slacītās laivas, kas biedējoši šūpojas pavasarīgā vējā, un braukšana pa upi sagādā tikpat daudz iespēju notraipīties kā iešana pa ceļu.
Molla savu ietērpu bija papildinājusi ar melnu zīda masku, kas sedza pusi sejas. Sieviete tajā izskatījās biedējoša, gluži kā baisa likteņa vēstnese. Viņa paskaidroja, ka maska paredzēta, lai izvairītos no kaitīgajiem saules stariem, un ieteica Frānsisai sekot šādai priekšzīmei. Meitene iesmējās un noteica, ka iztiks bez maskas.
Laiva ātri slīdēja uz priekšu, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņas bija sasniegušas Vaitholu.
– Nu, dāmas, kur piestāt? Pie Vaitholas vai Slepenajām kāpnēm? – jautāja laivinieks, tuvojoties dubļainajam krastam.
– Un kā tev šķiet, nelga? – Molla izsmējīgi vaicāja.
Vaitholas kāpnes bija pieejamas visiem, bet Slepenās kāpnes veda uz pili, tās izmantoja tikai dižciltīgie.
Laivinieks nopētīja abas dāmas un paklausīgi airēja uz Slepeno kāpņu pusi. Viņas uzmanīgi izkāpa un apgāja apkārt stabam, pie kura bija piesietas vairākas nelielas laivas. Virs dubļiem kā artrīta izkropļots pirksts stiepās ļodzīgs dēļu tiltiņš. Ūdens līmenis bija zems, un puse upes pārvērtusies par dubļainu klajumu līdz pat Lambetas pilij. Kāpnes veda uz nelielu molu, un tur jau pletās Vaitholas pils.
Pieradusi pie Luvras un Tilerī pilīm, to elegantajiem lokiem un četrstūriem, Frānsisa tagad satriekta uzlūkoja plašo namu un ēku kopumu, kas veidoja Vaitholu. – Tā vairāk līdzinās ciematam, nevis pilij! – viņa iesaucās.
Vaitholas labirints, kurā iekļauti vairāki simti nelielu istabiņu un lielu apartamentu, aizstiepās četru akru platībā garām Ķegļu laukumam, Slepenajam dārzam, karaļa tenisa laukumam, pils jātnieku sardzes parādes laukumam un Banketu namam gandrīz līdz Sentdžeimsa parkam.
– Mana māte to mēdza dēvēt par māju–kalnu. – Molla veltīja pilij mīlas pilnu skatienu. – Pusotrs tūkstotis istabu, kurās iespējams satilpināt sešus simtus galminieku. Lielākā un neglītākā pils Eiropā. Vai zināji, ka es uzaugu Jorkpleisā, kuru karalis pēc tam pievienoja savai pilij? Tādējādi es tagad dzīvoju galmā, bet vienlaikus esmu mājās.
Frānsisa notrīsēja gaidās, prātodama, vai izdosies ieraudzīt karali un vai viņš atcerēsies abu iepriekšējo tikšanos.
– Vai karalis ir šeit?
– Šajā laikā? – Molla pasmējās par meitenes nezināšanu. – Karalis uzturas Ņūmārketā. Šeit viņš viesojas pavasarī un rudenī. – Galma dāma sadrūma. – Un ņem līdzi To Dāmu. – Kaut gan pievienojusies galmam pavisam nesen, Frānsisa jau daudz zināja par bēdīgi slaveno Barbaru Kāslmeinu, dzimušu Viljersu. Šī sieviete, viena no daudzajām Mollas radiniecēm, satrieca visu valsti, pavadīdama karaļa skavās viņa pirmo nakti Londonā. Kāslmeina bija precējusies, tomēr tas viņu itin nemaz neaizkavēja. Karalis savukārt centās pielabināties nelaimīgajam Rodžeram Pālmeram, padarīdams viņu par Kāslmeinas grāfu, un Barbara kļuva par grāfieni.
Tomēr visi galminieki viņu dēvēja tikai par To Dāmu.
– Barbara drīz dzemdēs karaļa bastardu, – Molla turpināja. – Baumo, ka pirmais bērns vairāk līdzinās lordam Česterfīldam, dāmas iepriekšējam mīļākajam, nevis Viņa Majestātei.
Frānsisa iekoda lūpā, brīnīdamās, ka Molla tik brīvi runā par savu radinieci.
– Ak, es vēl pret viņu izturos iecietīgi! – Molla smiedamās paskaidroja. – Daudzi spriež krietni vien skarbāk. Kanclers Haids dāmu ienīst tik kvēli, ka nav ar mieru apstiprināt jebkādu naudas vai tiesību piešķiršanu viņai. Vēlēdamies padarīt viņas vīru Rodžeru par grāfu, karalis bija spiests ķerties pie īru tituliem, lai kancleram nevajadzētu rīkojumam uzspiest savu zīmogu!
– Vai karalis nevar rīkoties, kā pats vēlas?
– Frānsisa, vai tu visus šos gadus pavadīji miegā? Karalis nedrīkst pārkāpt robežu un radīt iespaidu, ka seko sava tēva pēdās. Kaut gan jāatzīst, ka manas asinis vārās, kad par to domāju.
Abas bija sasniegušas pili, un livrejā tērpts kalpotājs aizveda viņas uz apartamentiem, kas tika gatavoti karalienei.
– Vai ar nepacietību gaidi jauno kundzi, kas pārņems saimniecību savā ziņā? – Molla jautāja puisim.
Kalpotājs pamāja. – Protams, kundze.
– Viņam droši vien ir sajūta, ka jaunā kundze jau ieradusies, – Molla klusi sacīja Frānsisai. Abas sekoja puisim caur gaiteņu labirintu, līdz sasniedza plašus apartamentus, kuros sienas bija apšūtas ar angļu ozolkoka paneļiem. Tie bija smalki izgrebti un rotāti ar pilastriem, apzeltīti un izdaiļoti ar heraldiskām lilijām.
– Karalienes istabas! – jauneklis paziņoja un paklanījās.
No blakusistabas piepeši atskanēja čivināšana, it kā tur būtu sapulcējušies strazdi, meklēdami vietu ligzdošanai.
