neiebilstat, es vēlos redzēt jūsu licenci.
– Iebilstu gan. Kāpēc tas jāsaka, ja skaidri saprotams, ka cilvēkam ir iebildumi?
– Tukša pieklājība, kas tad vēl. – Viņa tonis bija laipns, pacietīgs. Spēja tā uzvesties bija talants un veids, kā panākt savu, Ebigeila to zināja. – Es vēlos redzēt licenci, lai gaisinātu jebkādas neskaidrības. Vai piekrītat, Ebigeila?
Ne vārda neteikusi, viņa pagriezās un izņēma atslēgas. Viņa juta, ka policijas priekšnieks seko uz verandu.
– Es iznesīšu ārā.
– Jūs liekat man brīnīties, kāpēc tik ļoti cenšaties neielaist mani mājā. Vai jums te ir narkotiku laboratorija, bordelis, tirgojat ieročus, sprāgstvielas?
– Nekā tamlīdzīga. – Līdz pleciem zeltaini brūnie mati noviļņojās, kad Ebigeila pagriezās. – Es jūs nepazīstu.
– Brūkss Glīsons, policijas priekšnieks.
“Jā,” Ebigeila secināja, “lai paustu sarkasmu ar tādu laipnu, stieptu intonāciju, vajadzīgas iemaņas.”
– Vārda un ieņemamā amata nosaukšana nenozīmē, ka esat man labi pazīstams.
– Sapratu. Jūsu lielais suns nikni blenž uz mani, jo sajūt jūsu uztraukumu, kam par iemeslu esmu es. Viņš sver kādas simt divdesmit mārciņas?
– Simts trīsdesmit trīs.
Brūkss kārtīgi nopētīja Bertu.
– Man ir apmēram trīsdesmit mārciņu vairāk, bet viņam asāki zobi. Un jums ir ierocis.
– Jums tāpat. – Ebigeila atvēra durvis un, kad Brūkss spēra soli pāri slieksnim, pacēla roku. – Pagaidiet šeit! Es viņam likšu jūs sargāt. Ja nepaliksiet uz vietas, viņš jūs aizturēs. Jums nav tiesību staigāt pa manu māju.
– Labi.
– Bert, gaidi!
– Paskaidrojiet, ko jūs gribat teikt ar to, ka viņš mani aizturēs?
Gandrīz zaudējusi pacietību – policijas priekšnieks atļāvās vairāk, nekā viņam pienācās, – Ebigeila apstājās un asi atcirta:
– Palieciet uz vietas, tad nenāksies to izmēģināt uz savas ādas.
– Skaidrs. – Brūkss nopūtās, kad namamāte nozuda augšstāvā. Abi ar suni viņi uzlūkoja viens otru. – Nu, Bert, kā tu šeit izklaidējies? Nekāda liela runāšana nesanāk, vai ne? Jauka vietiņa. – Viņš piesardzīgi stāvēja pavisam rāmi, tikai pagrozīja galvu. – Klusums un miers.
Un trīskāršas slēdzenes, bulta, logiem priekšā režģi, augstākā līmeņa drošības sistēma.
“Kas tā Ebigeila Louerija tāda ir un no kā – no kura – viņa baidās?”
Viņa nokāpa lejā un pasniedza Brūksam dokumentu.
– Gloka sistēmas deviņpadsmitais modelis? Nopietns ierocis.
– Visi ieroči ir nopietni.
– Jums taisnība. – Sniedzot atļauju atpakaļ, viņš ieskatījās Ebigeilai acīs. – Jums taisnība arī tajā ziņā, ka nepazīstat mani. Varu nosaukt sava iepriekšējā priekšnieka vārdu Litlrokā. Desmit gadu es kalpoju tur policijā, tad pārbraucu atkal mājās. Esmu labs policists, Ebigeila. Ja izstāstīsiet, kādas jums ir nepatikšanas, es palīdzēšu.
Ebigeila sev atgādināja, ka ne jau policijas priekšniekam Glīsonam vien piemīt dažādas prasmes. Viņas skatiens un balss palika nemainīgi nosvērti.
– Man nav nekādu nepatikšanu. Es tikai tā dzīvoju. Man jāstrādā, un jums noteikti tāpat. Es vēlos, lai jūs tagad ejat prom.
– Labi. Ja mainīsiet savas domas, – viņš pieteica, izņemot vizītkarti un noliekot to uz galda pie ārdurvīm, – te būs mans mobilā telefona numurs. Ja būs vajadzīga palīdzība, piezvaniet.
– Man nav vajadzīga palīdzība.
– Jums ārdurvīm ir trīs slēdzenes un bulta, logiem restes un mājā labāka signalizācija nekā manā bankā. Šaubos, vai tas viss paredzēts tam, lai suns netiek laukā. – Atvēris durvis, Brūkss vēl pagriezās un pajautāja: – Vai jums patīk risināt mīklas?
– Jā, tikai nesaprotu, kāda te sakarība.
– Man arī patīk. Tiksimies vēlāk, Bert. – Un viņš aizvēra durvis.
Ebigeila tās aizslēdza, tad, acis aizvērusi, noslīga uz grīdas un piespieda seju pie suņa spēcīgā kakla.
Astotā nodaļa
Boids Ficvoters sēdēja pie rakstāmgalda. Viņam bija sirmi mati un liels vēders. Kad Brūkss gāja garām, viņš pārtrauca bakstīt ar pirkstu datora taustiņus.
– Misija Krū bija ienākusi. Kā jau varēja gaidīt, pagājušās nakts zilā acs esot negadījums. Šoreiz viņa izcēlās ar izdomu. Esot paklupusi uz paklāja, un Tajs viņu mēģinājis noturēt.
– Vai viņa paklupa pret Taja dūri?
– Taisni tā viņa teica. Un Tajs, nedaudz iedzēris, mazliet pārrēķinājies, viņu uzķerot.
– Un kā ar to, ka viņu kaimiņš mūs izsauca, jo viņa bļaudama pusplika izskrēja no mājas?
– Ak tas? – Ar skopu smaidu sejā Boids pakratīja galvu. – Viņa ieraudzījusi peli. Esot pār mēru satraukusies, bet kaimiņam nevajadzējis mūs traucēt. Pirms tu jautā… iemesls, kāpēc Tajs viņai iekrāva, bijis viņas lielais apjukums. Tehniski viņš esot sitis, bet tikai tādēļ, lai pasargātu sievu no kritiena.
– Tu viņu atlaidi?
– Nekas cits neatlika.
– Jā, bet šīm nejēdzībām jāpieliek punkts. Nākamreiz, kad viņi zvanīs, aizbraukšu es. Vienalga, kurš tobrīd dežurēs. Pats gribu to nokārtot.
– Bet lūdzu! Es mēģināju, Brūks. Pat Alma ar viņu runāja, cerēdama, ka viņa uzklausīs sievieti.
– Nu, viņa manī neklausījās. – Alma Sloupa iznāca no atpūtas telpas. Viņas nagi todien bija nolakoti elektrozili, pieskaņojot lielām zilām krellēm ap kaklu, bet sprogainie, spilgti zeltainie mati sasprausti ar zilu zīda puķi.
Iemalkojusi kafiju, viņa atstāja skaidru sarkanu nospiedumu uz krūzes malas. Almas ārējā veidolā tikai gaiši zaļās acis bija bālas, bet to skatiens savukārt vērīgi pētošs. Pat brillēm kaķa acu formas rāmjos bija mākslīgi kristāliņi.
Sīkām krunciņām klātā seja pauda sašutumu, kad viņa uzlika roku uz izbalējušu džinsu apkļautā gurna.
Alma
