palīgā.
– Es gribu šo to pārbaudīt. Drīz būšu atpakaļ. Paņemu līdzi rāciju, ja nu gadījumā kaut kas notiek. Pasaki Boidam, lai mēģina vest Misiju pie prāta, kad viņa raudādama apgalvos, ka Tajs viņai nav ne pirkstiņa piedūris. Nekas jau nelīdzēs, bet lai viņš pacenšas.
– Manuprāt, Brūks, viņai tas patīk.
– Eš, nevienam nepatīk, ka bliež ar dūri pa seju. Taču pie tā var pierast. Abas puses. Esmu ar rāciju, – viņš atkārtoja, iziedams no kabineta.
Ebigeila valdīja bailes, dusmas un gluži vienkārši aizkaitinājumu par to, ka viņai tik patīkamo nodarbošanos sabojā ziņkārs policijas priekšnieks, kuram nav svarīgāku pienākumu kā staigāt viņai pakaļ.
Uz šo skaisto nostūri Ozarka plato viņa bija pārcēlusies tieši tāpēc, ka negribēja ne kaimiņus, ne ļaudis, kas traucētu to ikdienu, kādu viņa sev izplānojusi.
Viņa brauca pa līkumaino privāto meža ceļu mājup. Nedēļām ilgā darbā viņai bija izdevies uzkonstruēt sensorus tā, lai tie neuztvertu katru zaķi vai vāveri mājas tuvumā. Vēl vairāk laika prasīja gan sensoru, gan arī kameru ierīkošana un aprīkojuma pārbaude.
Ieguldījums bija tā vērts. Ebigeilai ļoti patika māja no raupji tēstajiem baļķiem, ar verandām apkārt. Tiklīdz viņa to pirmo reizi ieraudzīja, tā acumirklī uztvēra kā savas mājas.
Protams, tā bija kļūda, Ebigeila to zināja. Viņa nedrīkstēja pieķerties konkrētai vietai, bet šo ļoti iemīlēja. Tā bija tik brīnišķīgi klusa, ka varēja dzirdēt upes šalkoņu un putnu dziesmas. Pavisam privāta un nošķirta dziļi mežā. Tās bija drošas mājas.
Par drošību Ebigeila gādāja pati, neuzticoties nevienam. “Tikai Bertam,” viņa domās piemetināja, apturot mašīnu.
Lielais suns sēdēja divstāvu nama verandā pie ārdurvīm. Viņa augums bija sasprindzis, acis možas. Izkāpjot no automašīnas, Ebigeila deva viņam zīmi, ka var būt brīvs. Suns metās viņai pretim, un simt trīsdesmit mārciņu smagais ķermenis vibrēja priekā.
– Skat, kur mans labais zēns. Labākais suns pasaulē. Tik gudrs! Tik ļoti gudrs! – Ātri paglaudījusi suni, Ebigeila izcēla no automašīnas iepirkumu somu. – Tu neticēsi, kā man šorīt klājās.
Kopā ejot pa šauro akmens taku, viņa izņēma atslēgas.
– Mierīgi devos savās darīšanās, iepirku produktus, bet veikalā ieradās policijas priekšnieks un sāka mani pratināt. Ko teiksi?
Atslēgusi trīs slēdzenes, viņa iegāja iekšā un atvienoja drošības sistēmu ar kodu, kuru mainīja ik pēc trim vai piecām dienām.
– Es arī tā domāju. – Viņa aizslēdza ārdurvis un nostiprināja bultu. – Viņš uzvedās nepieklājīgi.
Dzīvojamo istabu Ebigeila bija iekārtojusi atpūtai. Cik patīkami bija atlaisties uz dīvāna pie kamīna, kurā sprakšķēdamas dega malkas pagales! Tur viņa lasīja vai skatījās filmas DVD. Un pietika vienīgi piespiest taustiņu, lai plakanajā ekrānā parādītos drošības kameru skati. Savukārt Berts iekārtojās saimniecei pie kājām.
Viņa iegāja virtuvē, kurā kā turpinājums bija telpa kabinetam, nevis ēdamistabai.
Kā ierasts, viņa pārbaudīja sētas puses durvju slēdzenes un signalizāciju pie logiem. Taču šajā mājā viņa nebaidījās. Un ticēja, ka beidzot atradusi vietu, kur nebaidīties. Tomēr modrību nedrīkstēja zaudēt.
Ieslēgusi virtuvē televizoru tā, ka tas sinhronizēja ar drošības kamerām, nu viņa varēja salikt produktus – tos, kurus paguva iegādāties, pirms tika iztraucēta, – un pārbaudīt māju pa perimetru. Tad pienāca kārta Bertam, kuru viņa pacienāja ar gardēža barību, ko glabāja atsevišķā kārbiņā. Ebigeila sev teica, ka suns noteikti atšķir to no parastajiem dzīvnieku cepumiem.
Berts bija viņas miesassargs un pelnījis visu to labāko.
– Tagad man vēl jāpastrādā. Jānopelna alga par Bosto rēķinu. Pēc tam iesim izskrieties. Ļauj man stundiņu…
Viņa aprāvās, kad Berts modri saspringa trauksmes stāvoklī un ieskanējās piebraucamā ceļa signalizācija.
– Šodien mēs negaidām nekādas piegādes. – Ebigeila pieskārās revolverim pie jostas. – Varbūt kāds ir nepareizi nogriezies. Vajadzētu ierīkot vārtus, bet mums pārāk bieži ved pasūtījumus.
Automašīnai tuvojoties, viņa sarauca pieri, piegāja pie datora un pietuvināja attēlu.
– Ak kungs! Ko viņam atkal vajag?
Ebigeilas tonis mudināja Bertu dobji ierūkties.
– Spilvens! – Šifrētais vārds ar nozīmi “brīvi” lika sunim atslābt, tomēr viņš turpināja vērot, vai saimniece nepaudīs signālu par briesmām. – Spilvens, – viņa atkārtoja, pamājot, lai suns iet viņai līdzi.
Bertam ļoti veiksmīgi izdevās iedvest bijību ciemiņos.
Atvienojusi signalizāciju, Ebigeila atslēdza ārdurvis un izgāja verandā tajā brīdī, kad policijas priekšnieks apturēja savu automašīnu aiz viņas SUV.
Ebigeila nervozi saspringa. Viņš nebija aizsprostojis ceļu. Ja nepieciešams, policijas automašīnu varēja apbraukt. Bet policista nodoms bija acīm redzams, un Ebigeilai tas nepatika.
– Mis Louerija!
– Policijas priekšniek Glīson, vai kaut kas atgadījies?
– Jocīgi, ka jūs tā apvaicājaties, jo es pirmais gribēju uzdot šo jautājumu. Taču pirms tam atļaujiet piebilst, ka tas ir tiešām liels suns.
– Jā, ir.
“Īkšķi priekšējās kabatās, ikdienišķa, nepiespiesta stāja, bet acis…” Ebigeila domās atzīmēja. “Acis ir modras, vērīgas. Pauž varu.”
– Vai viņš man ķersies pie rīkles, ja jums tuvošos?
– Tikai tad, ja likšu.
– Būšu ļoti pateicīgs, ja to nedarīsiet. Vai ieiesim mājā?
– Kāpēc?
– Tā būtu draudzīgāk. Bet varam palikt arī tepat. Jauka ainava apkārt. Ne tāda kā agrāk, cik atceros. – Viņš pamāja uz zemes gabalu, kuru Ebigeila bija nodalījusi un apklājusi ar melnu plēvi. – Stādīsiet puķes vai dārzeņus?
– Puķes. Ja atbraucāt šurp uzzināt, vai kaut kas noticis, tad varu pateikt, ka nekas. Te nav nekādu problēmu.
– Tad man ir nākamais jautājums. Kāpēc jūs nēsājat ieroci?
Ebigeila apzinājās, ka sejā atplaiksnījis pārsteigums, un viņa vēlējās, kaut būtu uzlikusi saulesbrilles.
– Es dzīvoju viena.
