nospurcās un, galvu grozīdama, aizgāja pie nākamā galdiņa.
Brūkss piebēra kafijai nedaudz cukura, laiski izmaisīja, acis pievērsis pārtikas veikalam. “Aiziešu turp arī es,” Brūkss nosprieda. “Tāpat vien paslaistīšos gar letēm. Varbūt paņemšu pāris kokakolu uz iecirkni vai… gan jau kaut ko izdomāšu.”
Atliecies, lai izvilktu no kabatas maku, viņš izņēma dažas banknotes, piecēlās un izslīdēja no nodalījuma.
– Paldies, Kima! Tiksimies, Lindij.
Kafejnīcas īpašnieks – tievs un garš kā maikste, ar sirmu bizi, kas sniedzās līdz viduklim, – noburkšķēja sveicienu un pamāja ar virtuves lāpstiņu.
Brūkss izgāja laukā. Viņam bija no tēva mantots garš augums, turklāt tēvs pēc sirdslēkmes ievēroja stingru režīmu, tāpēc abi likās arī vienlīdz slaidi. Māte apgalvoja, ka ogļmelnie mati esot no algonkinu cilts drosmīgā indiāņa, kurš nolaupījis viņa vecvecmāmiņu vai pat vecvecvecmāmiņu un tā ieguvis sev sievu.
Tomēr viņa māte mūžam bija stiķu un niķu pilna, it īpaši tad, ja varēja kādu izjokot. Brūksa brūno acu krāsa spēja mainīties uz zaļganu līdz dzeltenīgai vai ietonēties zilga. Viņa deguns bija nedaudz greizs uz kreiso pusi – pēc neveiksmīgas piezemēšanās beisbola laukumā. Reizēm viņš sievietei stāstīja – ja viņa jautāja –, ka cietis dūru kaujā.
Reizēm viņš bija stiķu un niķu pilns kā māte.
Dārgo preču pārtikas veikalā pārdeva smalkus produktus par augstām cenām. Brūksam patika ieelpot svaigu garšaugu aromātu, papriecāties par krāsu bagātību, dažādu eļļu spīdumu pudelēs, pat par mirdzošajiem virtuves piederumiem, kuru izmantojumu viņš nespēja uzminēt.
Pēc viņa domām, cilvēkam pilnīgi pietika ar pāris nažiem, lāpstiņu un zupas kausu. Pārējais bija vienkārši izrādīšanās. Kad Brūksam bija jāiepērk produkti – darbs, ko viņš ienīda kā žurku indi, – viņš apmeklēja Piggly Wiggly lielveikalu. Ebigeilu bija viegli pamanīt, viņa tobrīd izvēlējās pudeli dārgas eļļas un vienu no tiem savādajiem etiķiem.
Un, kaut arī to nebija viegli ieraudzīt, Brūkss secināja, ka viņai zem jakas ar kapuci ir paslēpts revolveris.
Brūkss devās pie viņas.
– Mis Louerija?
Viņa pagrieza galvu, un pirmo reizi Brūkss pilnībā ieraudzīja viņas acis. Lielas un zaļas kā sūna ēnainā mežā.
– Jā.
– Mani sauc Brūkss Glīsons. Esmu Bikfordas policijas priekšnieks.
– Jā, zinu.
– Vai drīkstu palīdzēt jums panest grozu? Tas noteikti ir smags.
– Nē, paldies. Nevajag.
– Nekad neesmu sapratis, ko cilvēki dara ar tamlīdzīgām mantām. Aveņu etiķis, – viņš noteica, paplikšķinot pa grozā ielikto pudeli. – Tas nemaz neliekas saderīgs komplekts. – Atbildot uz viņas dzedro skatienu, Brūkss demonstrēja savu plato smaidu. – Avenes, etiķis. Pēc manas saprašanas, tie nav apvienojami. Kam var ienākt prātā kaut ko tamlīdzīgu darīt?
– Cilvēkiem, kuri gatavo ēst. Tagad atvainojiet, es…
– Nu, es neko vairāk neprotu kā uzmest steiku uz grila.
– Tad jums nav nekādas vajadzības pēc aveņu etiķa. Piedodiet! Man jāsamaksā par pirkumiem.
Parasti Brūksa smaids atbruņoja sievieti, tādēļ tagad viņš atteicās padoties. Viņš gluži vienkārši gāja līdzi Ebigeilai pie letes.
– Kā jums klājas vecā Skītera mājā?
– Ļoti labi, paldies. – Viņa attaisīja somas kabatiņas rāvējslēdzēju un izņēma plānu maku, bet pagrieza to tā, lai Brūkss nevarētu ieskatīties iekšā.
– Esmu te izaudzis, bet kādu laiku dzīvoju Litlrokā. Atgriezos apmēram sešus mēnešus pēc jūsu atbraukšanas uz šejieni. Kā jūs nokļuvāt Bikfordā?
– Ar mašīnu, – Ebigeila atcirta, un pārdevējs tik tikko apvaldīja smieklus.
“Ciets rieksts,” Brūkss nosprieda, bet viņš bija pārsitis arī cietākus.
– Turklāt ar labu mašīnu. Es gribēju jautāt, kāpēc jūs atbraucāt šurp, uz Ozarkiem?
Izņēmusi no maka skaidru naudu, Ebigeila sniedza to pārdevējam.
– Man patīk fotografēt. Patīk klusums.
– Vai nejūtaties vientuļa?
– Man patīk klusums, – viņa atkārtoja, saņemot izdoto atlikumu.
Brūkss atspiedās pret leti. Ebigeila nervozēja, viņš to ievēroja. Tas nebija redzams ne sejā, ne acīs, ne ķermeņa kustībās. Bet viņš to sajuta.
– Ar ko jūs tur nodarbojaties?
– Dzīvoju. Paldies, – Ebigeila pateicās pārdevējam, kurš pasniedza viņai iepirkumu somu.
– Nav par ko, mis Louerija. Līdz nākamajai reizei.
Viņa uzmeta somu plecā, uzlika saulesbrilles un, vairs ne vārda nebildusi, devās prom.
– Nav runīga, vai ne? – Brūkss piezīmēja. – Nav gan. Vienmēr pieklājīga, bet klusa.
– Vai viņa vienmēr maksā skaidrā?
– Hmm… jā, tā gan.
– Labi. Lai veicas!
Brūkss domīgs gāja uz automašīnu. Nerunīgumu varēja saprast, bet ierocis jau deva citu nokrāsu.
Daudziem bija ieroči, protams, bet ne tik daudzi tos slēpa zem jakas, iedami pirkt aveņu etiķi.
Šķiet, beidzot viņam bija attaisnojošs iemesls aizbraukt uz Ebigeilas Louerijas māju.
Vispirms viņš iegriezās iecirknī. Viņa vadībā maiņās strādāja trīs palīgi uz pilnu slodzi, divi uz pusslodzi un viens dispečers. Vasarai sākoties, kad iestāsies karstums kā peklē, pusslodzes darbinieki strādās pilnu darba dienu, lai palīdzētu savaldīt saniknotos, garlaicības māktos vandaļus un pieskatīt tūristus, ja viņi savu uzmanību vairāk veltīja ainavai nekā ceļam.
– Tajs man ir pamatīgi apnicis, – Ešs Haidermens, viņa jaunākais palīgs, sabozies sēdēja pie rakstāmgalda. Pa ziemu viņš ne visai veiksmīgi bija centies uzaudzēt ķīļbārdiņu, bet cerību vēl nezaudēja. Izskatījās, it kā viņš būtu notraipījis augšlūpu un zodu ar sviesta glazūru. – Aiznesu viņam brokastis, kā tu liki. Viņš smird pēc lētas ielenes.
– Kā tu zini, kā smird lēta ielene, Eš?
– Man
