Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa страница 25
Sergejs satikās ar brāli un brāļadēlu, kā arī ar Iļju un vienu no saviem uzticamākajiem brigadieriem. Bērni šļakstījās pa baseinu, kur tos pieskatīja modras sievietes, citi viesi sēdēja pie gariem, ar ēdienu nokrautiem piknika galdiem. Atspirdzinoši dzērieni dzesējās platos nerūsējošā tērauda spainīšos ar ledu. Zālienā daži vecākie bērni spēlēja bumbu ritmiskas mūzikas pavadībā.
Gandrīz nekas tā neiepriecināja Sergeju kā skaļas, ģimenes un draugu kupli apmeklētas viesības. Ģērbies kokvilnas kreklā un biksēs un apsējis koši sarkanu priekšautu ar uzdrukātu aicinājumu visiem noskūpstīt pavāru, viņš gādāja par milzīgu grilu, kuru vecākā meita ar znotu bija uzdāvinājuši viņam dzimšanas dienā, kā novērtējot šo amerikāņu tradīciju. Zelta Rolex un kaklā iekārtais krucifikss atstaroja spilgto vasaras sauli.
No grila pacēlās dūmi, kad viņš apgrieza otrādi biezos burgerus, gaļas šķēles un iesmus ar dārzeņiem, kurus bija turējis savā slepenajā marinādē.
– Meitenes māte strādā slimnīcā, – klāstīja Sergeja brāļadēls Miša. – Tur viņa pavada daudzas stundas, bieži arī naktis. Aptuveni reizi nedēļā viņa pusdieno ar vīrieti, ar kuru guļ. Četras reizes nedēļā viņa dodas uz smalku sporta zāli ar personisko treneri. Tad viņa apmeklē skaistumkopšanas salonu, lai safrizētu matus, uztaisītu manikīru. Viņa dzīvo tā, it kā viņai nebūtu meitas.
Sergejs tikai pamāja, pārvilkdams dārzeņus uz paplātes.
– Es pārmeklēju viņas māju, – brigadieris turpināja. – Pārbaudīju telefonu. Tur ir zvani draugam, ārstiem, uz frizētavu. Ne miņas no policijas, maršaliem, FIB.
– Viņa noteikti satiekas ar meiteni, – Mihails uzstāja. Viņš bija druknāks par brāli, ar iesirmiem matiem. – Viņa taču ir māte. – Viņš pavērās pāri uz baseinu, kur paša sieva priecīga sēdēja blakus meitai, kamēr mazbērni šļakstinājās pa baseinu.
– Manuprāt, viņām nav tuvu attiecību. – Iļja iedzēra alu. – Māte ir māte, – Mihails neatlaidās. – Viņai jāzina, kur atrodas meita.
– Varam viņu savākt, – Miša ieteica. – Pa ceļam uz slimnīcu. Varam… piespiest viņu pateikt, kur ir meita.
– Ja māte ir kārtīga māte, tad neko neteiks. – Sergejs salika burgerus uz otras paplātes. – Drīzāk mirs. Savukārt, ja viņa nav nekāda māte – un mani informatori vēsta, ka nav –, pilnīgi iespējams, ka viņa neko nezina. Ja saņemsim māti, meiteni aizvedīs uz citu vietu, palielinās sargu skaitu. Tāpēc mēs novērosim māti, kura nav diez kāda māte.
– Mājā, – brigadieris turpināja, – nekur nav meitas mantu, tikai guļamistabā. Arī tur to nav daudz. Viss salikts kastēs. Kā noliktavā.
– Tātad skaidrs. – Sergejs atmeta ar roku. – Man ir cits risinājums, kas izbeigs šo lietu, un pret mums vairs nebūs pierādījumu. Miša, pasaki Jakovam, lai vēl mazliet paciešas. Nākamajā ballītē svinēsim viņa atgriešanos. Bet pagaidām… – Viņš pacēla ar burgeriem un hotdogiem pilno paplāti. – Pagaidām ķersimies pie maltītes.
Vasara lēnām turpinājās, un Elizabete sev atgādināja, ka mājās viņa būtu padevusies – ļoti iespējams – un viņai nāktos pacietīgi apgūt slimnīcā vasaras programmu. Citādi viņas dzīve īpaši neatšķirtos no tās, kas viņai bija tagad.
Mācības, lasīšana. Taču tagad viņa klausījās mūziku, skatījās filmas DVD vai televīzijā. Vasarā TV atkārtoja seriālu “Bafija pret vampīriem”, un Elizabete ar tā palīdzību sāka apgūt moderno žargonu.
Kad radīsies iespēja atgriezties koledžā, viņa spēs labāk iejusties vienaudžu vidū.
Lai apgūtu aizsardzības metodes, viņa trenējās šautuvē. Viņa iemācījās cīņas paņēmienus un pokera spēli.
Nekas nespēja atsaukt dzīvē Džūliju, un viss, kas patlaban notika, bija it kā bezjēdzīgs process. Tomēr tas palīdzēja novērtēt ar šīs vasaras ieslodzījumu saistītās priekšrocības.
Viņa nekad nekļūs par ķirurģi.
Kaut kad viņa iegūs jaunu identitāti, jaunu dzīvi, atradīs veidu, kā to vislabāk izmantot. Un studēs to, kas viņu interesē. Nojauta teica, ka viņa FIB vairs neder, bet viņa neko nejautāja. Pat ja tas šķita muļķīgi, atlika mazs cerību stariņš – kamēr vien viņa noteikti nebija noraidīta.
Iekļāvusies jaunajā ikdienas kārtībā, viņa bija pie tās pieradusi un jutās diezgan ērti.
Dzimšanas diena nemainīja ierasto ritmu. Tā nozīmēja tikai to, ka viņai paliek septiņpadsmit gadu. Viņa nedz jutās, nedz izskatījās citādi. Šogad nebūs svētku maltītes – ribiņu ar ceptiem dārzeņiem un burkānu tortes saldajā – vai automašīnas, kuru māte bija solījusi. Tas, protams, būtu atkarīgs no Elizabetes panākumiem mācībās un uzvedības. Tā bija tikai kārtējā diena, kas tuvināja tiesas procesam un tam, ko Elizabete uztvēra kā brīvību.
Tā kā ne Terija, ne Džons nepieminēja viņas dzimšanas dienu, Elizabete pieņēma, ka tā ir aizmirsta. Galu galā – kāpēc pievērst tai uzmanību? Pati viņa sev uzdāvināja no mācībām brīvu laiku, nolēmusi par godu savai jubilejai pagatavot īpašu maltīti – ne jau ribiņas.
Ārā lija, gāza kā no spaiņiem, un dārdināja pērkons. Elizabete sev teica, ka tas tikai rada mājīgumu virtuvē. Ideju par tortes cepšanu viņa noraidīja. Pagaidām viņai vēl nebija atbilstošas prasmes. Spageti un frikadeles no pārpalikušās gaļas jau bija pietiekami nopietns uzdevums.
– Jēziņ, cik labi smaržo! – Dziļi ievilkusi nāsīs gaisu, Terija apstājās virtuves vidū. – Tavā iespaidā man arī gandrīz gribas iemācīties pagatavot kaut ko vairāk par makaroniem ar sieru.
– Man patīk gatavot, it īpaši kaut ko jaunu. Frikadeles iepriekš nebiju vārījusi. Interesanti.
– Mums katram ir savi prieciņi.
– Ielikšu mērci un frikadeles kastītēs jums uz mājām. Paši pievienojiet pastu. Man sanāca daudz.
– Linda zvanīja, ka savārgusi, tāpēc šovakar pie tevis atbrauks Bills un Stīvs Kīgans. Saderēsim, ka viņi visu noēdīs.
– Žēl gan, ka Linda saslimusi, – Elizabete atzina un domās piebilda: “Ikdienas rutīna.” Viņai vienmēr bija nepatīkami, ja kaut kas mainījās. – Vai pazīstat maršalu Kīganu?
– Ne īpaši. Džons gan nedaudz. Viņš jau piecus gadus strādā pie mums, Liza. Neuztraucies.
– Nē. Es neuztraukšos. Man tikai vajag nedaudz laika, lai pierastu pie jauniem cilvēkiem. Bet tas nav svarīgi. Pēc vakariņām palasīšu un iešu agrāk gulēt.
– Vai savā dzimšanas dienā?
– Ak! – Elizabete viegli pietvīka. – Nebiju pārliecināta,