protu krievu valodu, lai gan tekoši nerunāju. Viņi teica… es pārtulkošu. Vai tas jums noderēs?
– Jā.
Ievilkusi elpu, Elizabete atstāstīja sarunu.
– Tad es aizbēgu. Jau paredzēju, ka viņi sāks mani meklēt un, ja atradīs, nogalinās, jo es visu redzēju. Apstājos vienīgi tādēļ, lai piezvanītu uz deviņi, viens, viens.
– Tas bija pareizi. Tu rīkojies ļoti pareizi, Elizabete. Mēs viņus arestēsim. Iespējams, ka tev būs nepieciešams viņus vēlreiz identificēt personiski, rindā ar citiem cilvēkiem. Bet viņi tevi neredzēs.
– Jā, es saprotu.
– Tava liecība palīdzēs ielikt aiz restēm bīstamus noziedzniekus. Savienoto Valstu prokuratūra tev ir ļoti pateicīga.
– Vienmēr laipni.
Prokurors viņai uzsmaidīja.
– Vēlāk aprunāsimies atkal. Nākamo nedēļu laikā mēs vēl bieži tiksimies. Ja tev kaut ko vajag, Elizabete, vienalga, ko, kāds no maršaliem tev to piegādās, vai arī sazinies ar mani. Mēs gribam tev radīt pēc iespējas ērtākus apstākļus.
– Paldies!
Tikai tad, kad prokurors ar saviem vīriem aizgāja, beidzot izzuda spriedze, kuru Elizabete pat nebija apzinājusies. Tāpat kā to iepriekš bija darījusi Terija, tagad Grifita apsēdās uz Elizabetes krēsla paroceņa.
– Viņš runāja ar tevi stingri, jo turpmāk tev neklāsies viegli. Aizstāvība darīs visu iespējamo, lai diskreditētu tavu liecību. Ir sagaidāms grūtību pilns ceļš.
– Saprotu. Vai jūs piedalīsieties izmeklēšanā?
– Railijam un man uzdeva strādāt kopā ar federāļiem. Noziegums ir jāizmeklē viņiem, bet arī mēs uzstāsimies tiesā. Kā tu jūties?
– Normāli. Visi izturas pret mani ļoti iejūtīgi. Paldies, ka atnesāt manas mantas.
– Ņem par labu. Vai tev vēl kaut kas nepieciešams?
– Es gribētu dabūt savu klēpjdatoru. Man vajadzēja to palūgt jau iepriekš, bet prāts skaidri nedarbojās.
– Tu nevarēsi nevienam rakstīt elektroniskās vēstules, piedalīties čatā, ievietot savus sūtījumus.
– Ne jau tāpēc man tas vajadzīgs. Es gribu mācīties un veikt pētījumus. Ja jūs atgādātu manu datoru un dažas grāmatas…
– Es noskaidrošu, vai tas ir iespējams.
Ar to jau bija pietiekami.
Vakarā viņa tika iesēdināta automašīnā – kopā ar Džonu un Teriju. Grifita un Railijs brauca no aizmugures, bet pa priekšu vēl citi maršali.
Traucoties pa ātrgaitas šoseju, Elizabete iedomājās, ka tikai pirms divdesmit četrām stundām viņa bija saposusies jaunajā sarkanajā kleitā un lepnajās augstpapēžu kurpēs.
Un Džūlija ar mirdzošām acīm, satraukumā drebošu balsi bija sēdējusi viņai blakus taksometrā. Tad viņa bija dzīva.
Tagad viss bija gluži citādi.
Pa lielu, plašu pagalmu viņi iebrauca tieši parastas divstāvu mājas garāžā. Tajā bija tikai automašīna, nekādu instrumentu vai saimniecības piederumu; tā bija pavisam tukša.
Uz iekštelpām aizbultētās durvis atvēra džinsos un polo kreklā ģērbies vīrietis ar tumšbrūniem matiem, kas pie deniņiem jau sirmoja. Gandrīz Džona augumā, tomēr druknāks, muskuļains, ar ieroci makstī pie sāna.
Viņš atkāpās, lai palaistu atbraukušos virtuvē – lielākā nekā iepriekšējā mājā. Iekārta bija moderna, un grīdu klāja krāsainas flīzes.
– Liza, iepazīsties, maršala palīgs Kosgrovs.
– Bills. – Ar uzmundrinošu smaidu sejā viņš pastiepa Elizabetei roku. – Sveicināta mājās! Mūsu darbiniece Linda Peskija pārbauda apkārtni. Šonakt tu būsi drošībā.
– Ak… bet…
– Rīt mēs atkal atbrauksim, – Džons solīja. – Bet tagad, pirms dodamies prom, mēs tev palīdzēsim iekārtoties.
– Nāc, uzvedīšu tevi augšā un parādīšu istabu, – Terija aicināja, lai Elizabete nepagūtu atvērt muti piekrišanai vai iebildumiem, un ar viņas somu rokā devās pie kāpnēm.
– Izskatās jaunāka nekā domāju, – Bills atzīmēja.
– Viņa ir ļoti nogurusi un pagaidām nav vēl īsti atjēgusies. Bet stipra meitene. Bez kādas aizķeršanās izturēja divas stundas ar Pomeroju. Tiesneši par viņu būs sajūsmā.
– Pusaudze sagraus Volkovu bandu? – Bills nogrozīja galvu. – Kaut kas neiedomājams.
Sergejs Volkovs bija vīrietis labākajos gados, no nožēlojamas nabadzības iedzīvojies bagātībā. Desmit gadu vecumā viņš jau bija zaglis, kas Maskavas graustos pazina ikvienu kaktu un žurku alu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi nogalināja cilvēku – ar amerikāņu kaujas nazi, kuru bija nozadzis citam puikam. Tam, sešpadsmitgadīgajam blēdim, viņš salauza roku.
Nazi viņš bija saglabājis līdz šai dienai.
Maskavas bratvas rindās Sergejs kļuva par brigadieri, kad viņam bija astoņpadsmit.
Godkāre dzina tālāk, līdz kopā ar brāli Mihailu viņš asiņaini nežēlīgā triecienā pārņēma bratvu. Un tad sabruka Padomju Savienība. Pēc Sergeja domām, tā bija pārmaiņu iespēja.
Viņš apņēma glītu sievu, kurai bija laba gaume. Sieva laida pasaulē divas meitas, un Sergejs dziļi iemīlēja bērnus jau no viņu pirmā elpas vilciena. Pirmo reizi turot katru no meitām rokās, viņš raudāja, apbrīnas, prieka un lepnuma pārpilns.
Kad beidzot piedzima dēls, asarām nebija vietas. Tas prieks, apbrīna un lepnums pārspēja jebkādas asaras.
Bērni, Sergeja mīlestība un cerības, lika viņam emigrēt uz Ameriku, lai tiktu pie lielākas bagātības un varētu sagādāt viņiem dzīvē iespējas.
Un viņam izdevās iecerēto sasniegt.
Vecākā meita apprecējās ar advokātu, un Sergejs turēja rokās pirmo mazbērnu. Un raudāja. Jaunākajai meitai – māksliniecei, sapņotājai – viņš iekārtoja personisko galeriju.
Bet dēls – jā, dēls, biznesmenis ar Čikāgas universitātes diplomu – bija viņa īstenais mantinieks. Viņa puika bija gudrs, spēcīgs, ar skaidru galvu, vēsu prātu.
Visus no Maskavas graustiem nākušā zēna sapņus un ilgas Sergejs bija realizējis dēlā.
Ģērbies platos šortos, ar mulču un zemi notraipītiem ceļgaliem,
