nebiju apmeklējusi naktsklubu. Izlasīju dažus rakstus, kuros tiek paustas aizdomas, ka īpašnieki saistīti ar krievu mafiju. Bet man nenāca ne prātā, ka Iļja…
– Iļja? Vai Iļja Volkovs?
– Jā. Mēs ar viņiem dejojām, tad apsēdāmies pie atsevišķa galdiņa, un viņš mani noskūpstīja. Līdz šim neviens mani nebija skūpstījis. Es gribēju zināt, kā tas ir. Viņš tik jauki izturējās pret mani, un tad…
Elizabete apklusa, un viņas acīs uzplaiksnīja bailes, kad atvērās durvis.
– Tas ir mans pārinieks, detektīvs Railijs, – paskaidroja Grifita.
– Atnesu tev kokakolu. Mana meita no rītiem nevar bez tās iztikt.
– Paldies! Man to nevajadzētu dzert… – Elizabete aprauti iesmējās. – Muļķīgi, vai ne? Es dzēru alkoholu, līdz man kļuva nelabi. Es redzēju, kā noslepkavo divus cilvēkus. Bet es nevēlos pārkāpt mātes aizliegumu lietot gāzētos dzērienus. – Tomēr viņa to atvēra un ielēja plastmasas glāzē. – Paldies! – viņa atkārtoja.
– Elizabete. – Grifita pagaidīja, līdz Elizabete atkal pilnībā pievērš viņai uzmanību. – Vai tu, Džūlija, Gurevičs un Iļja Volkovs devāties no “Noliktavas 12” uz Gureviča māju?
– Nē. Mēs aizbraucām uz turieni trijatā. Iļjam bija kaut kādas darīšanas klubā. Viņš teica, ka ieradīsies, un to arī izdarīja, tikai vēlāk. Pēc tam.
– Vai Iļja Volkovs nogalināja Gureviču un Džūliju?
– Nē. Tas bija vīrietis, vārdā Jakovs Korotkijs. Varu viņu aprakstīt vai uzzīmēt, vai izstāstīt policijas māksliniekam. Es atceros viņa seju. Iegaumēju to ļoti labi. Man ir eidētiskā atmiņa. Es neko neaizmirstu. Neaizmirstu, – Elizabete atkārtoja paceltā balsī, augumam nodrebot.
– Cienījamie detektīvi, – ierunājās misis Petrija, – Elizabete pārdzīvojusi smagu traumu. Šai naktij ar to pietiks.
– Nē. Nē! Man nav vajadzīga palīdzība. Es gribu rīkoties.
– Mēs saņēmām mātes atļauju Elizabeti nopratināt, – pavēstīja Grifita.
– Manas mātes?
– Viņai ir paziņots, kas noticis. Viņa no rīta lido atpakaļ.
– Ak tā… – Elizabete aizvēra acis.
– Elizabete, tas ir svarīgi. Kā tu zini, ka vīrieti, kurš nogalināja Gureviču un Džūliju, sauc Jakovs Korotkijs?
– Alekss sarunas laikā viņu tā uzrunāja. Džūlija… viņa tobrīd laikam bija vannas istabā. Es uz mirkli aizmigu ārā terasē. Viņu balsis… Aleksa un abu vīriešu balsis mani pamodināja.
– Tātad divi vīrieši.
– Otrs bija lielāka auguma, druknāks. Korotkijs sauca viņu par Jegoru. Korotkijs teica, ka Alekss apzadzis savu tēvoci. Alekss nosauca viņu… savu tēvoci… par Sergeju, taču noliedza, ka būtu zadzis, bet viņš meloja. Es sapratu, ka viņš melo. Korotkijs, viņš… Vai esat redzējuši, kā kobra nogalina peli? Cik pacietīgi vēro savu upuri? Kā izbauda mirkļus pirms mešanās virsū… tikpat ļoti kā pašu uzbrukumu? Tas notika līdzīgi. Alekss noraidīja pārmetumus, it kā pats visu kontrolētu. Bet viņam tur nebija nekādas teikšanas. Korotkijs bija galvenais. Pēc tam Alekss nobijās, jo Korotkijs atklāja, ka viņiem ir zināms par Aleksa vienošanos ar policiju. Un ka to viņiem pateicis Sergejs. Alekss lūdzās, lai viņu pažēlo. Vai izstāstīt, ko tieši viņi sacīja viens otram?
– Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.
– Tad druknais nogrūda Aleksu uz ceļiem, bet Korotkijs izrāva revolveri. Viņam droši vien aiz muguras bija piesprādzēta maksts. Es to neredzēju. Un viņš Aleksu nošāva.
Elizabete piespieda pirkstus sev pie deniņiem.
– Korotkijs pielika revolveri Aleksam pie pieres un viņu nošāva. Troksnis nebija skaļš. Tad viņš izšāva vēl divas reizes. Jā. Es gandrīz iekliedzos. Man bija jātur plauksta pie mutes, lai klusētu. Korotkijs nosauca Aleksu par… Tas bija spēcīgs krievu lamuvārds.
– Tu saproti krieviski?
– Tekoši runāt gan nevaru un tādu izteicienu nebiju dzirdējusi, bet… tāpat jau bija skaidrs. Es to stāstu tādēļ, lai paskaidrotu, cik ātri tas viss notika. Korotkijs nolamāja Aleksu, kurš tad jau bija miris. Džūlija ienāca no virtuves puses. Aiz virtuves ir vannas istaba. Viņa sacīja: “Aleks, es nejūtos labi. Mums vajadzētu…” Tas bija viss, ko viņa paguva izteikt. Korotkijs pagriezās un izšāva uz Džūliju. Viņa nokrita. Es redzēju, ka viņa ir jau mirusi, bet viņš izšāva vēlreiz. Un atkal krieviski nolamājās. Kādu mirkli es neko nedzirdēju. Galvā dunēja kliedzieni. Es nedzirdēju. Tad atskanēja Iļjas balss. Es domāju, ka viņu arī nogalinās. Gribēju viņu brīdināt, viņam palīdzēt. Bet…
– Atvelc elpu. – Railijs iejūtīgi pārtrauca Elizabeti tādā balsī, kas, Grifita to pazina, nebija viņa tēlotais laipnais tonis un pauda patiesas rūpes. – Mierīgi, nekur nav jāsteidzas.
– Viņi sarunājās krieviski, bet es sapratu gandrīz visu. Iļja bija nikns, taču ne tik daudz par to, ka Alekss nogalināts.
Aizvērusi acis, viņa nopūtās un tad vārds vārdā atkārtoja dzirdēto sarunu.
– Ļoti precīzi.
– Man ir eidētiskā atmiņa. Es aizskrēju, jo man nebija šaubu, ka Iļam zināms par manu klātbūtni Aleksa mājā. Es jau paredzēju, ka viņš jautās, kur esmu es. Tātad viņi nogalinātu arī mani. Tāpēc es bēgu prom. Man nebija sajēgas, uz kurieni, es tikai skrēju. Kurpes palika uz terases. Es neko nedomāju. Vienkārši reaģēju. Ja būtu padomājusi, paņemtu tās līdzi. Viņi noteikti tās ieraudzīja un tātad secināja, ka es visu esmu redzējusi. Viņi saprata, ka esmu noklausījusies.
– Mēs tevi aizsargāsim, Elizabete. Es tev to apsolu. – Grifita, pastiepusi roku, uzlika to Elizabetei uz pleca. – Mēs gādāsim par tavu drošību.
Railijam līdzi Grifita izgāja no telpas.
– Jēziņ, Railij! – Viņa satvēra plaukstās galvu. – Svētā debess! Vai tu aptver, kas mums ir?
– Mums ir aculieciniece ar tādu atmiņu kā datoram, un viņa turklāt prot runāt krieviski. Nelietis Korotkijs un glumais draņķis Iļja Volkovs mums ir rokā. Un, ja Dievs būs žēlsirdīgs, noķersim arī Sergeju. Ja viņa nemainīs liecību, tad palīdzēs mums sagraut visu Volkova bandu.
– Viņa nemainīs liecību. – Grifita uzmeta durvīm možu, apņēmības pilnu skatienu. – Jāzvana priekšniecībai, Railij, meitene jānogādā drošā vietā, kur viņu nekas neapdraudētu. Mums būs nepieciešams Savienoto Valstu Maršala dienests.
– Pie velna!
– Vai nu mēs paši pieteiksimies, vai arī viņi mums meiteni atņems. Ja pieteiksimies, mēs kontrolējam situāciju.
– Sasodīts,
