ir jauka. – Ap Iļjas muti iegūla smaids. – Tikai mazliet nenobriedusi. Nav tik noreibusi kā tavējā. Ja viņa gribēs, pārgulēšu ar viņu. Man patīk viņas domu gājiens.
Alekss savaikstījās.
– Beidz, vecīt!
– Nē, tā ir. Tā ir papildu odziņa. – Iļja palūkojās apkārt. “Viens un tas pats,” viņš nosprieda par citām sievietēm, kas likās iepriekš paredzamas. – Atsvaidzinoša pārmaiņa, tā es teiktu.
– Blondīne jau ir pilnā, tāpēc brauksim pie manis. Četratā. Viņa teica, ka bez draudzenes nekur neiešot. Tu varēsi palikt blakus istabā.
– Es dodu priekšroku pats savai mājai.
– Klau, vai nu abas, vai neviena. Es netērēju vairāk kā divas stundas viņas piedzirdīšanai, lai palaistu vaļā tik jauku pēcpusi tikai tāpēc, ka tu nespēj vienoties ar draudzeni.
Alus glāzei pievērstais Iļjas skatiens kļuva skarbs.
– Es spēju ar viņu vienoties, dvojurodnij brat.
– Un kur tev tas izdosies labāk, brālēn? Štrunta dzīvoklītī, kur tu mitinies, vai manā mājā pie ezera?
Iļja parāva uz augšu plecu.
– Es dodu priekšroku vienkāršākām telpām, bet… lai tā būtu. Brauksim pie tevis. Tikai nekādu narkotiku, Aleks!
– Ak, Dieva dēļ.
– Nekādu narkotiku. – Iļja, paliecies uz priekšu, piesita ar pirkstu pie galda. – Tu uzvedīsies likuma ietvaros. Mēs viņas nepazīstam, un manējā, es domāju, to neatzītu. Viņa teica, ka gribot strādāt FIB.
– Neāksties!
– Es neākstos. Nekādu narkotiku, Aleks, vai arī es nebraukšu un tu nedabūsi seksu.
– Nu labi, lai notiek pēc tava prāta. Tur jau viņas nāk.
– Slienies kājās! – Iļja iespēra Aleksam zem galda. – Vismaz izliecies, ka esi džentlmenis.
Viņš pats piecēlās un sniedza roku Lizai.
– Mēs ļoti vēlamies tikt prom no šejienes, – Džūlija paziņoja, ieķerdamās Aleksam elkonī. – Gribam apskatīt tavu māju.
– Tad mums tas jādara. Nekas nevar pārspēt privātu ballīti.
– Vai tu neiebilsti? – Iļja klusu pajautāja Elizabetei, kad viņi devās ārā.
– Nē. Džūlija tā ļoti vēlas, un mēs atnācām kopā…
– Es nejautāju, ko vēlas Džūlija. Man ir svarīgi, ko gribi tu. Elizabete palūkojās uz Iļju, aiz satraukuma nodrebot. “Viņam tātad ir svarīga mana vēlēšanās.”
– Jā. Es gribu braukt tev līdzi.
– Lieliski. – Abi lauzās cauri pūlim, un Iļja, saņēmis Elizabetes roku, piespieda to pie sirds. – Es gribu būt kopā ar tevi. Un tu man pastāstīsi vairāk par Lizu. Izstāstīsi visu par sevi.
– Džūlija sacīja, ka zēni… vīrieši… vēlas runāt tikai par sevi.
Iesmējies Iļja aplika roku viņai ap vidukli. – Tad kā viņi iepazīst apburošas sievietes?
Pie durvīm Iļju apturēja vīrietis uzvalkā un uzsita viņam pa plecu.
– Vienu mirklīti, – Iļja pieteica Lizai, vīrietim līdzi izejot ārā.
Necik daudz viņa nesaklausīja, jo saruna notika krieviski, bet profilā redzēja Iļjas seju, un tā liecināja par neapmierinātību.
Taču to viņa skaidri saprata, ka izsauciens čort vozmi nozīmē lādēšanos. Pamājis vīrietim, lai pagaida, Iļja pavadīja Elizabetei ārā pie Aleksa un Džūlijas.
– Man šis tas jānokārto. Atvainojiet!
– Nekas, nekas. Es saprotu.
– Muļķības, Iļja! Liec, lai kāds cits tiek ar to galā.
– Tas ir mans darbs. – Iļja īsi atcirta. – Es nepalikšu ilgi, ne vairāk kā stundu. Liza, brauciet kopā ar Aleksu un savu draudzeni. Tiklīdz pabeigšu, ieradīšos, cik vien ātri iespējams.
– Ak, bet…
– Nāc, Liza, gan būs labi. Pagaidīsi Iļju pie Aleksa. Viņam esot visdažādākā mūzika un televizors ar plakano ekrānu.
– Gaidi mani. – Pieliecies Iļja ilgi un dziļi noskūpstīja Elizabeti. – Es drīz būšu klāt. Brauc uzmanīgi, Aleks! Tev ir dārga krava.
– Tātad man tagad ir divas skaistas sievietes. – Lai nezaudētu mirkļa iespēju, Alekss saņēma katru pie savas rokas. – Iļja visu uztver nopietni. Toties man patīk izklaidēties. Mēs esam par jaunu, lai būtu nopietni.
Pie ietves piebrauca tumšs SUV. Alekss pamāja un, uzķēris kalpotāja pamestās atslēgas, atvēra durvis. Pieklājības un pienākuma dēļ Liza izvēlējās aizmugures sēdekli. Kaklu pastiepusi, viņa nolūkojās uz kluba durvīm, kas pamazām izzuda skatienam, kamēr Džūlija dungoja līdzi stereo atskaņotajai dziesmai.
Elizabete nejutās patīkami. Ja nebija Iļjas, satraukums un gaidas izgaisa, atstājot tikai grūtsirdīgu nomāktību. Brauciens aizmugures sēdeklī apvienojumā ar alkoholu izraisīja nelabumu. Šķebīgu sajūtu. Negaidot izjuzdama ārkārtīgu nogurumu, viņa atbalstīja galvu pret sānu logu.
Džūlijai un Aleksam viņa nebija vajadzīga, Elizabete par to nešaubījās. Abi smējās un dziedāja. Automašīnu Alekss vadīja pārāk ātri, pagriezienos braucot tā, ka viņai vēderā viss sagriezās. Taču viņa nepadevās nelabumam. Kad karstums pārņēma ķermeni, viņa pavēlēja sev elpot lēni un vienmērīgi. Viņa nepazemosies, vemdama uz Aleksa automobiļa aizmugures sēdekļa.
Mazliet pavērusi logu, Elizabete ļāva vējam iepūst sejā. Kaut viņa varētu atgulties, aizmigt! Pārāk daudz alkohola izraisīja vēl vienu ķīmisku reakciju. Nepavisam ne tik patīkamu kā skūpsts.
Viņa koncentrēja uzmanību uz elpošanu, svaigo gaisu, mājām, automašīnām, ielām. Lai tas būtu vai kas, tikai ne urdīšanās vēderā un galvā.
Braucot pa Leikšordraivu, Elizabete iedomājās, cik tuvu tagad atrodas savām mājām Linkolnparkā. Ja viņa varētu tagad tikt mājās, tad mierīgi izgulētos, tā pārvarot nelabumu un reiboni. Bet, kad Alekss piebrauca pie skaistas, vecas divstāvu ēkas tradicionālajā stilā, viņa jutās atvieglota, ka tiek laukā no automašīnas un var nostāties uz stingras zemes.
– Man te apkārt ir labi skati, – Alekss atzīmēja, izkāpjot kopā ar Džūliju. – Biju nodomājis pirkt dzīvokli kooperatīva mājā, bet man patīk norobežota vide. Šeit man ir daudz istabu, kur rīkot ballītes, un
