viņas mēli. Ar aizrautu elpu viņa negribot izdvesa gandrīz sāpju pilnu nopūtu, un pasaule visapkārt sagriezās.
– Cik saldi, – Iļja čukstēja, un vārdu vibrācija pret Elizabetes lūpām, viņa elpa mutē lika trīsām pārskriet pār muguru. – Tu man patīc.
– Tu man arī. Man patīk ar tevi skūpstīties.
– Tad mums tas jāatkārto dejojot. – Iļja piecēla Elizabeti kājās, vēlreiz ar lūpām skarot viņas muti. – Tu neesi… kā to lai saka, kā lai saka… pārsātināta. Lūk, tā to var teikt. Tu nepavisam neesi līdzīga tām daudzajām, kuras šeit nāk padejot, iedzert un flirtēt ar vīriešiem.
– Man šajās jomās nav lielas pieredzes.
Melnās acis iezibējās pulsējošo uguņu atspulgā.
– Tādā gadījumā citiem vīriešiem nav tā paveicies kā man. Elizabete palūkojās atpakaļ uz Džūliju, kuru Alekss veda uz deju grīdu un arī skūpstīja. Ne maigi, ne lēni, taču, kā izskatījās, Džūlija nepretojās. Īstenībā viņa pat aktīvi atbildēja, tātad…
Iļja saņēma Elizabeti rokās, šūpojoties vienā ritmā. Citi gan grozījās, kratījās, lēkāja, bet viņi tikai šūpojās, un Iļjas mute atkal sameklēja Elizabetes lūpas.
Bija pazudušas domas par ķīmiskām reakcijām un nervu galiem. Nē, tagad arī viņa pilnībā iesaistījās kaisles izpausmēs. Aplika rokas Iļjam ap kaklu. Sajutusi pārmaiņu vīrieša ķermenī, savādu spiedienu, viņa zināja, ka tā ir normāla, pat netīša fiziska reakcija.
Tomēr viņai tas bija arī brīnums. Viņa bija izraisījusi šo reakciju. Iļja viņu gribēja; līdz šim taču neviens viņu nebija gribējis.
– Ko tu ar mani dari, – viņš iečukstēja Elizabetei ausī. – Tava garša, tava smarža…
– Tie ir feromoni.
Saraucis pieri, Iļja palūkojās uz viņu.
– Kas?
– Nekas. – Elizabete piekļāva seju viņam pie pleca.
Kaut arī viņa apzinājās, ka spriešanas spējas ietekmējis alkohols, viņai bija vienalga. Pat saprazdama savas uzvedības iemeslu, tā brīža vājumu, viņa pacēla galvu. Un bija tā, kura sniedza skūpstu.
– Mums jāapsēžas, – Iļja teica pēc kāda laiciņa. – Tu liec maniem ceļgaliem ļodzīties.
Saņēmis Elizabeti aiz rokas, Iļja aizveda viņu atpakaļ pie galda. Džūlija ar mirdzošām acīm, pietvīkušu seju smiedamās pielēca kājās. Līgojoties viņa paķēra somiņu.
– Mēs tūlīt atgriezīsimies. Ejam, Liza.
– Kurp?
– Kurp tad vēl? Uz dāmu istabu.
– Ak! Atvaino…
Džūlija ieķērās viņai elkonī – gan tādēļ, lai noturētu līdzsvaru, gan arī solidaritātes dēļ.
– Jēziņ! Vai tu spēj tam noticēt? Mēs esam nogrābušas superīgākos puišus klubā. Jēziņ, cik viņi ir seksīgi! Tavējam ir tāds akcents… kaut manējam arī būtu akcents, bet viņš bučojas daudz labāk par Derilu. Īstenībā viņam pieder šis klubs, un vēl viņam ir māja pie ezera. Mēs dosimies no šejienes prom pie viņa.
– Uz viņa māju? Vai tev liekas, ka mums tā vajadzētu darīt?
– Ak, vajag gan! – Džūlija atrāva tualetes durvis un noskatīja rindu pie kabīnēm. – Protams, tieši tagad, kad man ļoti gribas čurāt! Esmu tik daudz izdzērusi. Kā tavs puisis… vai labi skūpstās? Kā viņu īsti sauc?
– Iļja. Jā, ļoti labi. Man viņš patīk, ļoti, taču es neesmu droša, ka mums jābrauc viņiem līdzi uz Aleksa māju.
– Ak, atslābsti, Liza! Šobrīd tu nedrīksti mani pamest. Es to noteikti darīšu ar Aleksu, bet es nevaru braukt viena… ne jau pirmajā reizē. Tev tas nav jādara ar Iļju, ja jau esi tik nevainīga.
– Sekss ir dabisks un nepieciešams akts ne tikai pēcnācēju radīšanai, bet noteikti arī priekam un stresa noņemšanai.
– Skaidrs. – Džūlija piebikstīja viņai ar elkoni. – Tātad tu neuzskatīsi mani par palaistuvi, ja darīšu to ar Aleksu?
– Patriarhālās sabiedrības nožēlojama palieka ir uzskats, ka sievietes, kuras nodarbojas ar seksu prieka pēc, ir palaistuves, bet vīriešiem tas ir dabiski. Nevainība nav balva, kas jāizcīna vai jāglabā. Himēns nav īpašums, tam nav varas. Sievietēm ieteicams… nē, viņām noteikti jāļauj sekot savām seksuālajām vēlmēm, vienalga, vai mērķis ir pēcnācēji vai monogāmas attiecības. Vīrietim taču uz to ir tiesības.
Slaida rudmate, sabužinājusi matus, garāmejot veltīja Elizabetei platu smaidu.
– Čivini vien, māsiņ, čivini.
Kad sieviete bija aizgājusi, Elizabete pieliecās tuvāk Džūlijai.
– Kāpēc man jāčivina? – viņa nočukstēja.
– Tas ir tikai tāds izteiciens. Klau, Liza, agrāk es domāju, ka tu esi tāda, kas sēž sakrustotām kājām un neļauj sev pieskarties zemāk par vidukli, turklāt nekad neizģērbjas.
– Pieredzes trūkums nepadara mani par klīrīgu svētuli.
– Skaidrs. Zini, es gan biju paredzējusi tevi atstāt tepat, kad tiksim iekšā un es kādu noķeršu, bet ar tevi ir jautri. Kaut arī tu lielākoties runā kā skolotāja. Nujā, atvaino, ka es tā domāju.
– Nekas. Tu nezināji. Un es saprotu, ka nelīdzinos tavām draudzenēm.
– Ei! – Džūlija aplika roku Elizabetei ap pleciem un paspieda. – Tu tagad esi mana draudzene, vai ne?
– Es tā ceru. Man nekad…
– Ak, paldies Dievam! – Drudžaini metoties uz priekšu, kad atvērās kabīnes durvis, Džūlija vēl iesaucās: – Tātad mēs brauksim pie Aleksa, vai ne?
Elizabete palūkojās apkārt pārpildītajā tualetē. Uz visām tām sievietēm, kuras atsvaidzināja kosmētiku, sakārtoja matus, gaidīja rindā, smējās, pļāpāja. Droši vien viņa šeit bija vienīgā jaunava.
“Nevainība nav balva,” viņa sev atgādināja. Tomēr tā nebija arī nasta. Viņas varā bija to paturēt vai zaudēt. Tā bija viņas izvēle. Viņas dzīve.
– Liza?
– Jā. – Ievilkusi elpu, Elizabete iegāja nākamajā atbrīvotajā kabīnē. – Jā, – viņa atkārtoja, aizvēra durvis un acis. – Mēs brauksim kopā.
Iļja pie galda pacēla alus glāzi.
– Ja
