bija viņas personiskā izvēle.
Uzvilkusi rītasvārkus, Elizabete ielūkojās spogulī.
– Tā ir mana izvēle, – viņa skaļi sacīja un noņēma dvieli no galvas.
Viņa skatījās uz meiteni ar bālu seju, lielām zaļām acīm, uz meiteni ar īsiem, spurainiem, kraukļa melniem matiem, kas ietver šauru sejiņu un asus vaigu kaulus. Elizabete pataustīja matus ar pirkstiem, sajūtot to struktūru un vērojot, kā tie sagulst.
Tad viņa izslējās taisnāk un sev uzsmaidīja.
– Sveicināta! Mani sauc Liza.
Otrā nodaļa
Ņemot vērā Džūlijas sniegto palīdzību, Elizabetei šķita, ka būs taisnīgi, ja pirmo viņa izgatavos Džūlijas autovadītājas apliecību. Izveidot šablonu bija pavisam vienkārši. Kā varēja spriest pēc iepriekš izstudētās informācijas, rezultāts galvenokārt bija atkarīgs no papīra un lamināta.
Grūtību nebija, jo, kā uzskatīja Elizabetes māte, nedrīkst taupīt materiālu iegādei.
Ar skeneri un datoru Elizabete pagatavoja diezgan labu modeli un, izmantojot fotošopu, pievienoja digitālo fotogrāfiju.
Iznākums bija labs, taču Elizabetei šķita, ka ne pietiekami.
Pēc vairāku stundu darba un trim izmēģinājumiem viņa beidzot radīja to, kas spētu izturēt pārbaudi naktsklubā. Īstenībā apliecība pat varētu pārciest daudz stingrāku policijas pārbaudi. Tomēr Elizabete cerēja, ka līdz tādai tā nenonāks.
Viņa nolika malā Džūlijas apliecību.
“Nu jau ir par vēlu, lai viņai zvanītu,” Elizabete secināja, paskatījusies pulkstenī; bija gandrīz viens naktī. “Tātad no rīta,” viņa nosprieda un ķērās pie savas apliecības izgatavošanas.
Bet vispirms bija jānofotografējas, un viņa gandrīz stundu krāsojās, rūpīgi atdarinot Džūliju, kuras grimēšanos bija novērojusi veikalā. Acu ēnas, lūpu spīdums, pūderkrēms uz vaigiem.
Kas to varēja iedomāties, ka spēlēšanās ar krāsām, otām un zīmuļiem būs tik aizraujoša un prasīs arī zināmu piepūli.
“Liza izskatās vecāka,” Elizabete nosprieda, pētot rezultātu. “Liza šķiet skaista, par sevi pārliecināta – un normāla.”
Panākumu iedvesmota, viņa atvēra tūbiņas ar matu kopšanas līdzekļiem.
Ar tiem rīkoties jau bija sarežģītāk, tomēr viņa ticēja, ka iemācīsies tos lietot. Viņai patika bezrūpīgās, it kā izspūrušās cirtas. Atšķirībā no rudi brūnajiem, taisnajiem, garajiem un garlaicīgajiem matiem tagad viņai tie bija īsi, nepakļāvīgi, mirdzoši melni.
Liza bija no jauna piedzimusi. Liza spēja un paveiks to, kas Elizabetei nenāca ne prātā. Liza klausījās Britniju Spīrsu un nēsāja džinsus, kas atklāj nabu. Liza sestdienas vakaros ar draudzeni apmeklēja klubus, dejoja un smējās un… flirtēja ar puišiem.
– Savukārt puiši flirtēs ar Lizu, – Elizabete nočukstēja. – Jo Liza ir skaista, jautra, viņa ne no kā nebaidās.
Visu aprēķinājusi, sakārtojusi fonu, viņa noregulēja laiku jaunajai fotokamerai, lai uzņemtu pāris attēlu.
Viņa strādāja, līdz pulkstenis rādīja pāri trijiem, un secināja, ka otro dokumentu izgatavot jau ir vieglāk. Kad jau bija gandrīz četri, Elizabete nolika materiālus un aprīkojumu un rūpīgi noņēma no sejas kosmētiku. Šķita, ka aizmigt nebūs iespējams, jo prātu nodarbināja pārāk daudz domu.
Viņa iegrima miegā, tiklīdz bija aizvērusi acis.
Pirmo reizi mūžā, izņemot slimošanas laiku, Elizabete nogulēja nepamozdamās līdz dienvidum. Tad, izlēkusi no gultas, viņa bez kavēšanās steidzās pie spoguļa pārliecināties, ka nav to visu nosapņojusi.
Nākamā darbība bija sazināšanās ar Džūliju.
– Vai izdevās? – Džūlija noprasīja, tiklīdz pacēla klausuli.
– Man ir viss, kas nepieciešams.
– Un tiešām derēs? Vai mēs varēsim tās izmantot?
– Viltojumi ir lieliski. Neparedzu nekādas problēmas.
– Super! Tātad pulksten deviņos. Pasūtīšu taksometru, tu gaidi, esi gatava. Liza, centies izskatīties piemērota gājienam uz klubu.
– Vakar vakarā es pamēģināju uzkrāsoties. Šajā pēcpusdienā ķeršos pie frizūras. Praktizēšos staigāt kurpēs ar augstiem papēžiem.
– Pareizi. Tiksimies vēlāk. Laiks ballītei!
– Jā. Es… – Bet Džūlija jau bija nolikusi klausuli.
Visu dienu Elizabete pavadīja, kā pati uzskatīja, īstenojot projektu “Liza”. Viņa uzvilka jaunos saīsinātos džinsus un topiņu, uzkrāsojās, ieveidoja matus. Viņa staigāja jaunajās kurpēs un, kad nosprieda, ka iešana nesagādā grūtības, pamēģināja, kā izdosies dejošana.
Sameklējusi radio popmūzikas staciju, Elizabete sāka spoguļa priekšā vingrināties. Arī agrāk viņa mēdza viena dejot, spoguļa priekšā mācīdamās soļus, kurus bija novērojusi vidusskolas sarīkojumos, kad nožēlojama sēdēja maliņā – pārāk jauna un pelēka, lai kāds zēns viņu ievērotu.
Augstie papēži apgrūtināja pagriezienus, bet Elizabetei patika tas, kā viņai bija jāsalīgojas, lai saglabātu līdzsvaru, kā līdz ar to atbrīvojās ceļgali, gurni.
Pulksten sešos viņa izņēma iesaiņoto maltīti un, kamēr ēda, izskatīja elektronisko pastu. Taču tur nekā nebija, nekā no mātes. Elizabete bija pārliecināta, ka būs – kāda pamācība, kaut kas noteikti būs.
Tomēr Sūzanas pacietība bija bezgalīga un spēja klusēt meistarīga.
“Šoreiz mātei tas neizdosies,” Elizabete apņēmās. “Šoreiz Sūzanu gaida satricinājums. Viņa pameta Elizabeti, bet, atgriezusies mājās, ieraudzīs Lizu. Un Liza nestudēs vasaras programmu universitātē. Viņa mainīs dienas uzdevumu un stundu sarakstu nākamajam gadam. Liza nekļūs par ķirurģi. Viņa strādās FIB un izmeklēs kibernoziegumus.”
Trīsdesmit minūtes viņa veltīja, pārbaudot universitātes augstākā līmeņa programmas jaunizvēlētajā mācību jomā. Iespējams, ka viņai nāksies pāriet uz citu universitāti, un tas varēja radīt sarežģījumus. Līdzekļi mācībām koledžā gan nāca no viņas trasta fonda – no vecvecākiem, taču viņi bija spējīgi tos apturēt. Viņi klausītu meitai, ievērotu Sūzanas direktīvas.
Ja tā notiks, Elizabete nolēma pieteikties stipendijām. Kaut arī būs jāzaudē viens semestris, viņa sameklēs darbu.
Viņa sāks strādāt. Pati nopelnīs ceļu uz izvēlēto mērķi.
Izslēdzot
