kā piestāvēja? Kā lai viņa to zina?
– Es atradu kolosālu kleitu! – Bez brīdinājuma Džūlija metās iekšā kabīnē. Elizabete instinktīvi sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu vēl neko neesi pielaikojusi?
– Šaubījos, ar ko sākt.
– Sāc ar superīgāko. – Džūlija pameta viņai kleitu.
Elizabete nosprieda, ka pēc garuma tā vairāk atgādina tuniku. Tā bija kliedzoši sarkanā krāsā, ar volāniem gar sāniem un šaurām sudrabotu diegu lencītēm.
– Ko pie tās nēsāt?
– Vajag satriecošas kurpes. Nē, vispirms noņem krūšturi. Ar tādu kleitu nevelk krūšturi. Tev ir tiešām labs augums, – Džūlija novērtēja.
– Esmu ģenētiski sakārtota un katru dienu ar regulārām fiziskām nodarbībām uzturu sportisku formu un veselību.
– Skaidrs.
“Turklāt kails – gandrīz kails – cilvēka ķermenis ir dabisks,” Elizabete sev atgādināja. “Tikai āda, muskuļi, kauli, nervi.”
Viņa nolika krūšturi uz savām salocītajām drēbēm un uzvilka kleitu.
– Ļoti īsa, – viņa ieminējās.
– Iesaku izmest tās vecmāmiņu biksītes un nopirkt stringus. Tie ir atbilstoši klubiem.
Dziļi ievilkusi elpu, Elizabete uzlūkoja sevi trijos spoguļos.
– Ak! – viņa iesaucās. “Kas tā tāda ir? Kas ir tā meitene īsajā sarkanajā kleitā?” – Es izskatos…
– Superīgi, – Džūlija pasludināja, un Elizabete redzēja savu seju atplaukstam smaidā.
– Superīgi.
Viņa nopirka šo kleitu un vēl divas. Tad svārkus. Viņa nopirka īsus topiņus un bikses ar ļoti zemu jostasvietu. Nopirka stringu biksītes. Tad, cunami viļņu iespaida vadīta, iegādājās kurpes ar sudrabotiem papēžiem, taču ar tām viņai vēl bija jāiemācās staigāt.
Pēc tam viņa pasmējās kā parasta meitene, kura kopā ar draudzeni iepērkas tirdzniecības centrā.
Viņa nopirka digitālo kameru, pagaidīja, kamēr Džūlija tualetē uzkrāsojas, un nofotografēja Džūliju uz tualetes kabīnes gaišpelēkās sienas fona.
– Vai tev izdosies?
– Jā, es to spēju. Cik vecai tev jābūt? Manuprāt, ieteicams minēt tuvu likumā noteiktajam vecumam. Izmantošu tavu īsto autovadītājas apliecību un tikai palabošu gadus.
– Vai tu kaut kad to jau esi darījusi?
– Es eksperimentēju. Daudz pētu un lasu par personas apliecību viltošanu, par kibernoziegumiem. Tas ir interesanti. Man gribētos…
– Ko?
– Nopietnāk studēt datornoziegumu izmeklēšanu, novēršanu. Es gribētu strādāt FIB.
– Tu nejoko? Vai tu gribi būt kā Dana Skallija?
– Nezinu, kas tā tāda.
– Nu, Liza, no “X failiem”. Vai tu neskaties televīziju?
– Komerctelevīzijas skatīšanās man atļauta stundu nedēļā.
Džūlija nogrozīja lielās šokolādes krāsas acis.
– Vai tad tev ir seši gadi, vai? Jēziņ!
– Manai mātei par visu ir ļoti strikts viedoklis.
– Dieva dēļ, tu taču jau esi iestājusies koledžā! Skaties, ko gribi. Nu, vienalga, es aiziešu pie tevis rītvakar. Teiksim, pulksten deviņos? Tālāk brauksim ar taksometru. Tikai piezvani man, kad būsi izgatavojusi apliecības, sarunāts?
– Jā.
– Klau, es tev teikšu, ka izšķiršanās ar Derilu bija labākais, ko varēju izdarīt. Pretējā gadījumā es būtu palaidusi garām jaunos notikumus. Mēs dosimies uz ballīti, Liza. – Iesmiedamās un gurnus grozīdama, Džūlija nodejoja ātru apli turpat dāmistabā. – Mums būs īsta izklaide. Tagad man jāiet. Tiksimies pulksten deviņos. Nepievil mani.
– Nē. Nekādā gadījumā.
Pietvīkusi pēc dienas iespaidiem, Elizabete stiepa iepirkumu maisiņus uz automašīnu. Nu viņa zināja, par ko meitenes lielveikalā sarunājas.
Par puišiem. Par to. Džūlija un Derils to bija darījuši. Par apģērbiem. Mūziku. Viņai prātā bija izpētāmo lietu saraksts. Mākslinieki. Televīzijas un kino aktieri. Citas meitenes un tas, ko viņas velk mugurā. Puiši, ar kuriem to darīja citas meitenes. Un vēlreiz puiši.
Elizabete apzinājās, ka tādas sarunas un temati bija sabiedrības un šīs paaudzes ikdiena. Taču viņa līdz pat šai dienai no tās tika turēta pēc iespējas tālāk.
Un vēl viņa domāja, ka patīk Džūlijai, kaut vai nedaudz. Varbūt viņas kopā ies izklaidēties. Varbūt viņām pievienosies arī Džūlijas draudzene Tifanija, kura to bija darījusi ar Maiku Doberu, kad viņš ieradās mājās pavasara brīvdienās. Elizabete pazina Maiku Doberu, viņi mācījās vienā klasē. Reiz viņš padeva Elizabetei zīmīti. Vai arī to padeva viņai, lai nodod tālāk, bet tas jau bija kaut kas. Tā bija saskarsme.
Mājās Elizabete izlika iepirkumus uz gultas.
Šoreiz Elizabete neko neslēpa. To, kas viņai nepatika – un tas bija gandrīz viss –, viņa nolēma aizvākt, lai nodotu labdarībai. Viņa skatīsies “X failus”, ja gribēs, klausīsies Kristinu Agileru un ‘N Sync un Destiny’s Child.
Un viņa mainīs galveno mācību priekšmetu, specialitāti.
No šīs domas Elizabetei sirds ielēca kaklā. Viņa studēs to, ko pati vēlēsies. Iegūs grādu kriminoloģijā, datorzinībās un pieteiksies darbā FIB.
Viss bija mainījies. Šodien.
Apņēmības pilna, Elizabete sameklēja matu krāsu. Izvietojusi tūbiņas, viņa vannas istabā izpildīja ieteikto krāsošanas izmēģinājuma pārbaudi. Gaidot viņa savāca nogrieztās matu šķipsnas, iztīrīja skapi un tualetes galdiņu, rūpīgi pakarināja vai salocīja jaunās drēbes.
Mocīja izsalkums, tādēļ viņa devās uz virtuvi un sasildīja atstāto ēdienu, vienlaikus klēpjdatorā lasot rakstu par personas apliecības viltošanu.
Nomazgājusi traukus, Elizabete devās atpakaļ uz augšstāvu un iezieda matos krāsu. Satraukumā drebēja rokas. Viņa ievēroja norādījumus un uzņēma laiku. Kad tas bija paveikts, sagatavoja nepieciešamo dokumentiem. Pēc tam viņa atvēra Džūlijas ieteikto Britnijas Spīrsas dziesmu kompaktdisku, ieslidināja to klēpjdatora disku atskaņotājā, uzgrieza mūziku tik skaļi, lai dzirdētu, un devās uz dušu izmazgāt krāsu
