un domāja, ka pati arī izskatīsies līdzīga viņām. Kaut vai nedaudz.
Sejas kosmētikas līdzekļiem viņa iztērēja divsimt dolāru, jo nebija pārliecināta, kas īsti viņai derēs.
Tad viņai bija jāapsēžas, jo ceļgali trīcēja. “Tas vēl nav viss,” Elizabete sev atgādināja, vērojot garām ejošos pusaudžus, ģimenes, sievietes. Viņai bija nepieciešams pilnībā mainīt savu stilu.
Lai to panāktu, vajadzēja arī tērpus, bet viņai nebija nekāda plāna, saraksta, darba kārtības. Impulss iepirkties bija saviļņojošs, taču arī nogurdināja. Dusmas, kas Elizabeti bija atdzinušas tik tālu, tagad izraisīja trulas galvassāpes, un ausu ļipiņas viegli pulsēja.
Loģiski, prātīgi būtu doties mājās un nedaudz atgulties. Pēc tam sagatavot sarakstu ar priekšmetiem, kurus iegādāties.
Bet tā darītu iepriekšējā Elizabete. Tā – jaunā – grasījās tikai atvilkt elpu un turpināt.
Diemžēl viņa nebija īsti pārliecināta, uz kuru veikalu vai veikaliem doties. To bija pārāk daudz, un to skatlogi pārpilni. Tātad viņa pastaigās apkārt un novēros, kur iet viņas vecuma meitenes. Viņa ies tur, kur iet pārējās.
Savākusi iepirkumu maisus, Elizabete pieslējās kājās un – kādam uzgrūdās.
– Atvaino… – viņa iesāka, bet tad pazina meiteni. – Ak, Džūlija!
– Jā. – Blondīne ar taisniem, nevainojami spožiem matiem un acīm izkusušas šokolādes krāsā uzlūkoja Elizabeti un šķita pagalam apjukusi. – Vai mēs esam pazīstamas?
– Mēs mācījāmies vienā skolā. Es biju praksē tavā klasē spāņu valodas stundās. Elizabete Fiča.
– Elizabete, protams. Gudriniece. – Džūlija īdzīgi samiedza acis. – Tu izskaties citādi.
– Ak… Es… – Apmulsusi Elizabete pielika roku pie galvas. – Es nogriezu matus.
– Super. Kā es sapratu, tu pārvācies citur vai ko tur…
– Es devos uz koledžu. Esmu mājās vasaras brīvdienās.
– Ak jā, tu pabeidzi skolu agrāk. Dīvaini.
– Laikam gan. Vai tu šoruden stāsies koledžā?
– Es mācīšos Brauna koledžā.
– Tā ir ļoti laba skola.
– Jā. Nu…
– Vai tu iepērcies?
– Nav jau naudas. – Džūlija atmeta ar roku. Elizabete palūkojās uz viņas tērpu – šauri džinsi ar zemu jostasvietu, ap vidukli cieši pieguļošs plāns krekliņš, liela soma un pilnpapēžu sandales. – Es atnācu uz veikalu pie drauga… nu jau bijušā, jo es no viņa aizeju.
– Cik žēl…
– Lai viņš iet pie velna! Viņš strādā Gap veikalā. Šovakar mums bija paredzēts izklaidēties, bet viņš nupat man paziņoja, ka darbs beidzoties tikai desmitos un pēc tam viņš gribot pavadīt laiku kopā ar brāli. Man ar to pietika, es viņu pametu.
Elizabete jau vēra muti iebilst, ka draugu nevajadzētu sodīt, ja viņam jāpilda savi pienākumi, bet Džūlija turpināja runāt, un Elizabete atcerējās, ka agrāk viņas tik tikko bija pārmijušas pāris vārdu.
– Tāpēc tagad došos pie Tifanijas, varbūt viņa būs ar mieru kaut kur aiziet, jo puiša man šovasar vairs nav. Tas ir pretīgi. Tu droši vien satiecies ar koledžas draugiem. – Džūlija veltīja Elizabetei vērtējošu skatienu. – Staigā pa studentu ballītēm un tamlīdzīgām vietām.
– Es… Hārvardā ir daudz puišu.
– Hārvarda! – Džūlija iepleta lielas acis. – Vai kāds no viņiem vasarā dzīvo Čikāgā?
– Nav ne jausmas.
– Koledžas students, re, kas man vajadzīgs. Kam man neveiksminieks pārdevējs veikalā? Man vajag tādu, kurš māk izklaidēties, izvadāt pa klubiem, izmaksāt alkoholu. Paveicas, ja tiek iekšā klubā. Tur viņi apgrozās. Taču tad jādabū viltota caurlaide.
– Es varu tādu izgatavot. – Vārdi izspruka pār lūpām, pārsteidzot pašu Elizabeti. Bet Džūlija tūdaļ sagrāba viņas roku, uzsmaidot kā draudzenei.
– Vai tu nejoko?
– Nē. Nav grūti uztaisīt viltotu personas apliecību, ja ir nepieciešamie darbarīki. Šablons, fotogrāfija, lamināts, dators ar fotošopu.
– Gudriniece. Kas vajadzīgs, lai tu uztaisītu man autovadītājas apliecību, ar kuru tikt iekšā klubā?
– Kā jau teicu, šablons…
– Nē, jēziņ! Ko tu par to gribi?
– Es… – Maiņas pakalpojumu, Elizabete aptvēra. Bārteru. – Man jāiegādājas apģērbs, bet es nezinu, ko pirkt. Kādam jāpalīdz man to izdarīt.
– Tev vajadzīga kāda, kas kopā ar tevi iepirktos? Tāda kā iepirkšanās draudzene?
– Jā. Cilvēks, kurš to prot. Tu to proti.
No Džūlijas acīm izzuda īgnums, balsī vairs nebija ne miņas no garlaikotības, viņa burtiski atplauka.
– Paskat, kāda tu esi gudriniece. Ja es palīdzēšu tev izmeklēt tērpus, tu man izgatavosi personas apliecību?
– Jā. Un es gribu iet tev līdzi uz klubu. Tātad man vajadzīgs atbilstošs apģērbs arī tam.
– Tu? Tu nāksi uz klubu? Jāatzīst, ka tu esi krietni pārvērtusies, Liza.
Liza. Viņa bija Liza.
– Man nepieciešama fotogrāfija, un apliecības izgatavošana prasīs zināmu laiku. Es to varētu paveikt rīt. Uz kādu klubu iesim?
– Uz pašu stilīgāko. “Noliktava 12.” Breds Pits to apmeklēja, kad ieradās pilsētā.
– Vai tu esi ar viņu pazīstama?
– Savos sapņos. Tātad ejam iepirkties.
Elizabete noreiba, turklāt ne tikai no tā, kā Džūlija vadīja viņu pa veikalu, nevērīgi pakampjot pa apģērba gabalam, veltījusi tam tikai ātru, paviršu uzmanību. Elizabeti reibināja pati ideja. Viņai bija iepirkšanās draudzene. Nevis persona, kura viņas vietā izvēlas to, kas tiek uzskatīts par atbilstošu, un kurai šķiet pats par sevi saprotams, ka viņa visam piekritīs. Tagad Elizabete staigāja pa veikalu kopā ar sava vecuma meiteni, kura ņēma to, kas pagadījās, runāja par stilīgu, superīgu, pat seksīgu izskatu.
Līdz šim neviens nebija izteicis Elizabetei domu, ka viņa ir seksīga.
Viņa
