sarunāties ar puišiem. Savukārt Liza noteikti izdarīs kaut ko neatbilstošu. Nostādīs neveiklā situācijā Džūliju, un tad viņa vairs nekad ar Lizu nerunās. Trauslā draudzības saikne tiks pārrauta uz mūžu.
Domas noveda Elizabeti līdz izbaiļu pilnam satraukumam, kas izraisīja drudzi, un viņai kļuva nelabi. Divas reizes apsēdusies un noliekusi galvu starp ceļiem, viņa apvaldīja baiļu lēkmi. Kad atskanēja zvans, viņa ar sasvīdušām plaukstām atvēra durvis Džūlijai. Sirds pukstēja kā neprātīga.
– Svētā debess!
– Tas nebija pareizi. Es rīkojos nepareizi. – Šaubas un bailes pārvērtās riebumā un pazemojuma sajūtā, jo Džūlija tikai stāvēja un blenza uz viņu. – Atvaino. Paņem savu apliecību.
– Tavi mati…
– Nesaprotu, kas man bija prātā. Gribēju tikai pamēģināt…
– Tas ir super! Tu izskaties kolosāli! Man bija grūti tevi pazīt. Apžēliņ, Liza, tev var dot divdesmit gadu, un tu esi tik seksīga!
– Vai patiešām?
Džūlija, sagrozījusi gurnu, uzlika uz tā plaukstu.
– Līdz šim tu tikai slēpies.
Pulss kaklā sūrstēja kā ievainojums. – Tātad ir labi? Vai es izskatos labi?
– Pat ļoti. – Džūlija ar pirkstu uzzīmēja gaisā apli. – Apgriezies, Liza! Parādies no visām pusēm.
Pietvīkusi, gandrīz sākusi raudāt, Elizabete apgriezās riņķī.
– Ak jā! Šovakar mēs uzdzīvosim.
– Tu arī lieliski izskaties. Kā vienmēr.
– Patīkami dzirdēt.
– Tev ir jauka kleita.
– Tā ir māsas kleita. – Džūlija arī apgriezās un papozēja melnajā minikleitā. – Viņa mani nogalinās, ja uzzinās, ka esmu to aizņēmusies.
– Vai ir jauki, ja ir māsa?
– Nav slikti, kad ir vecāka māsa, kurai ir tāds pats izmērs kā man, lai gan pārsvarā viņa uzvedas cūciski. Parādi apliecību! Taksometra skaitītājs darbojas, Liza.
– Ak jā! – Liza atvēra vakara somiņu, kuru bija izvēlējusies no mātes kolekcijas, un izņēma viltoto apliecību.
– Kā īsta, – Džūlija secināja pēc tam, kad, pieri saraukusi, to nopētīja un uzlūkoja Elizabeti ar lielajām, brūnajām acīm. – Tiešām kā īsta.
– Sanāca gluži labi. Ar smalkāku aprīkojumu es varētu izgatavot vēl labāku, bet šim vakaram derēs arī tāda.
– Pat taustot šķiet kā īsta, – Džūlija čukstēja. – Tev ir talants, meitenīt. Tu varētu kārtīgi nopelnīt. Es pazīstu puišus, kuri maksātu bargu naudu par tamlīdzīgiem dokumentiem.
Ar joni atgriezās bailes.
– Tu nedrīksti nevienam neko teikt. Tas ir tikai šim vakaram. Tas ir nelikumīgi, un, ja to atklās…
Džūlija pielika pirkstu pie sirds un lūpām.
– No manis neviens neko neuzzinās. “Nu, tikai Tifanija un Embera,” viņa domās piebilda. Viņa veltīja Elizabetei smaidu, jo ticēja, ka spēs pārliecināt jauno paziņu iegūt vēl pāris jaunu draugu.
– Dosimies ceļā!
Kad Elizabte bija aizvērusi un aizslēgusi durvis, Džūlija saņēma viņu aiz rokas un skriešus aizvilka pie gaidošā taksometra. Viņa pateica šoferim, uz kuru klubu braukt, un sagrozījās sēdeklī.
– Tātad… mūsu darbības plāns. Pirmkārt, vēsi.
– Vai vajadzēja paņemt līdzi džemperi?
Džūlija iesmējās un samirkšķināja acis, bet aptvēra, ka Elizabete runā nopietni.
– Nē, es gribēju teikt, ka mums jāizturas mierīgi, it kā mēs to vien darītu kā staigātu pa klubiem. It kā mums tas nebūtu nekas īpašs. Tikai kārtējais sestdienas vakars.
– Tas nozīmē, ka mēs saglabājam savaldību un iejūkam pūlī.
– Tieši tā. Kad tiksim iekšā, aizņemsim galdiņu un pasūtīsim “Kosmo”.
– Kas tas ir?
– Nu, kā meitenēm no “Seksa un lielpilsētas”.
– Nezinu, kas tās tādas.
– Neņem galvā. Moderns seriāls. Mums ir divdesmit viens gads, Liza, mēs ejam uz stilīgu klubu. Pasūtām modīgus dzērienus.
– Ak… – Pieliekusies tuvāk jaunajai draudzenei, Elizabete klusākā balsī jautāja: – Vai tavi vecāki neuzzinās, ka tu dzer?
– Viņi pagājušajā ziemā izšķīrās.
– Ak! Atvaino…
Džūlija paraustīja plecus un brīdi skatījās laukā pa logu.
– Tā gadās. Lai nu kā, es nesatikšu tēti līdz trešdienai, un mamma ir aizbraukusi uz nedēļas nogali ar saviem garlaicīgajiem draugiem. Emma aizgāja uz randiņu, turklāt viņai tāpat ir vienalga. Varu darīt, ko gribu.
Elizabete pamāja. Viņas bija līdzīgas. Nedz vienu, nedz otru mājās negaidīja.
– Mēs pasūtīsim “Kosmo”.
– Pareizi. Mēs uzdzīvosim. Dejosim vispirms viena ar otru; tā mēs varēsim novērtēt puišus, un ļausim puišiem novērtēt mūs.
– Vai tāpēc meitenes dejo vienas pašas?
– Tas taču ir jautri, turklāt daudzi puiši vispār nedejo. Vai tev mobilais telefons ir līdzi?
– Jā.
– Ja mēs nošķirsimies, sazvanīsimies. Ja puisis lūdz numuru, nedod mājas telefonu. Mobilo var, ja māte nepārbauda tavus zvanus.
– Nē. Neviens man nezvana.
– Spriežot pēc tava izskata, kopš šā vakara būs citādi. Ja negribi atklāt savu numuru, nosauc izdomātu. Tālāk. Tu mācies koledžā, tas ir kolosāli. Teiksim, ka esam istabas biedres. Es studēju mākslu. Ko tu, atkārto?
– Man vajadzēja stāties medicīnas skolā, bet…
– Labāk paliec pie tā. Cik vien iespējams, runā taisnību. Tad neko nesajauksi.
– Tātad es studēju medicīnu, sāku strādāt par internu. – Patiesībā tāda doma Elizabeti nomāca. – Tomēr es nevēlos runāt par mācībām,
