pieskaitījusi dzeramnaudu.
– Nu, vecenīt, man jau metas zosāda. Nespēju noticēt, ka eju uz “Noliktavu 12”. Tas ir satriecoši!
– Ko tagad darām? – Elizabete jautāja, izkāpjot no taksometra.
– Stājamies rindā. Tāpat neviens netiek iekšā, pat ar apliecību ne.
– Kāpēc tā?
– Jo šis ir stilīgs klubs un tajā kuru katru nelaiž iekšā. Bet seksīgām meičām vienmēr durvis vaļā. Un mēs esam seksīgas.
Rinda bija gara, vakars silts. Pa ielu braucošo transporta līdzekļu duna nomāca gaidītāju sarunas. Elizabete izbaudīja šo brīdi – skaņas, smaržas, ainavu. “Sestdienas vakars,” viņa domāja, “un es esmu kopā ar skaistiem cilvēkiem pie stilīga kluba durvīm. Man mugurā jauna kleita – sarkana – un kājās kurpes ar augstiem papēžiem, kas liek justies garai un varenai.”
Neviens uz viņu neskatījās ar aizdomām, ka viņa tur neiederētos.
Vīrietis, kurš pie durvīm pārbaudīja apliecības, bija ģērbies uzvalkā, ar nospodrinātām kurpēm kājās. Gludi atglaustie melnie mati bija saņemti zirgastē un atklāja seju. Pār kreiso vaigu stiepās rēta. Labajā ausī spīdēja auskars.
– Viņš ir ārā sviedējs, – Elizabete pačukstēja Džūlijai. – Es to izlasīju. Viņš izdzen no kluba tos, kuri rada problēmas. Pēc izskata ļoti spēcīgs.
– Mums tikai jātiek viņam garām un iekšā.
– Klubs pieder “Pieczvaigžņu izklaidei”. To vada Mihails un Sergejs Volkovi. Viņiem esot sakars ar krievu mafiju.
Džūlija izvelba acis.
– Mafija ir itāliešiem. Nu, kā “Soprāno ģimenē”.
Elizabete nesaprata, kāds dziedāšanai sakars ar mafiju.
– Pēc tam, kad Padomju Savienībā tika sagrauts komunisms, Krievijā plaukst un zeļ organizētā noziedzība. Īstenībā to ļoti labi organizēja un vadīja…
– Liza! Pietaupi vēstures stundas citai reizei.
– Ak jā… Atvaino!
– Vienkārši iedod viņam savu apliecību un turpini sarunāties. – Viņas tuvojās durvīm, un Džūlija pacēla balsi. – Pamest to neveiksminieku bija labākais, ko es varēju izdarīt pēdējo mēnešu laikā. Vai es tev pateicu, ka viņš man šodien zvanīja trīs reizes? Ak kungs, it kā tas kaut ko līdzētu!
Ārā sviedējam tika veltīts īss smaids, un Džūlija pasniedza viņam personas apliecību, vienlaikus turpinādama sarunu ar Elizabeti.
– Es teicu viņam, lai aizmirst mani. Ja viņš nespēj atlicināt man laiku, tad kāds cits to noteikti spēs.
– Vislabākais ir neveltīt sevi pilnībā vienai personai, vismaz ne šajā posmā.
– Tev taisnība. – Džūlija pastiepa roku, lai viņai uzspiež zīmogu. – Un man gribas paskatīties, kas notiek apkārt. Pirmais kokteilis uz mana rēķina.
Viņa pagāja garām ārā sviedējam, kas nu jau pārbaudīja Elizabetes dokumentu. Elizabetes smaids bija tik plats, ka viņa pati brīnījās, kā tas neaprij vīrieti veselu.
– Paldies, – viņa sacīja, kad ārā sviedējs uzspieda zīmogu uz viņas plaukstas virspuses.
– Izpriecājieties, dāmas!
– Mēs pašas esam prieks, – Džūlija viņam atteica, tad paķēra Elizabeti aiz rokas un ierāva skaņu jūklī. – Jēziņ, mēs esam iekšā! – viņa iespiedzās, mūzikas apdullināta, tad palēcās un apskāva Elizabeti.
Apjukusi no tādas jūtu izpausmes, Elizabete stīvi parāvās atpakaļ, bet Džūlija tikai lēkāja.
– Tu esi ģeniāla.
– Jā.
Džūlija smējās, un viņas acis aizrautībā spīdēja.
– Tā, tagad mums vajadzīgs galdiņš un “Kosmo”, tad iesim dejot un izraudzīties mērķi.
Elizabete cerēja, ka mūzika noslāpēs skaļos sirdspukstus, tāpat kā Džūlijas klaigāšanu. Apkārt bija pārāk daudz cilvēku. Elizabete nebija radusi atrasties tādā pūlī. Visi kustējās un runāja, bet mūzika dunēja, dunēja, dunēja kā ūdenskritums, piepildot katru gaisa spraugu. Cilvēki spiedās kopā uz deju grīdas, raustījās, griezās, svīda. Viņi pulcējās nožogojumos, ap galdiņiem, pie garās, izlocītās nerūsējošā tērauda letes.
Viņa bija apņēmusies būt “vēsa”, un džemperi viņai nevajadzēja. Visapkārt pulsēja ķermeņu radīts karstums.
Spraukšanās cauri gūzmai – grūstoties, stumjoties starp kluba apmeklētājiem – lika Elizabetes sirdij gluži vai aulekšot. Satraukums sažņaudza kaklu, spieda krūtis. Džūlijas dzelžainais tvēriens bija glābiņš, kas neļāva bēgt prom.
Beidzot Džūlijai izdevās iegūt galdiņu pusdienu šķīvja lielumā.
– Darīts! Jēziņ, varētu padomāt, ka visi ir šeit. Mums jāmeklē cits galdiņš tuvāk deju grīdai. Te ir tik superīgi! Dīdžejs ņemas kā traks. – Tad viņas skatiens pievērsās Elizabetei. – Ei, vai tu nejūties labi?
– Te ir ļoti daudz cilvēku un silts.
– Nu, protams! Kurš gan gribētu iet uz tukšu, aukstu klubu? Klau, mums nekavējoties vajag iedzert, tāpēc es eju uz bāru. Es maksāšu, jo tu nopirki ieejas biļetes. Tur es sākšu noskatīt puišus. Tu dari to pašu no šejienes. Tūlīt atnesīšu divus “Kosmo”!
Vairs nebija Džūlijas rokas, pie kuras pieķerties, un Elizabete saspieda savas plaukstas kopā. Viņa sajuta uztraukuma, klaustrofobijas pazīmes un koncentrējās uz elpošanu. Liza nekritīs panikā tikai tāpēc, ka ierauta pūlī. Sākot no kāju pēdām un beidzot ar matu galiņiem, viņa lika sev atslābt, nomierināties.
Kad spriedze atlaida pakrūti, viņa jau jutās tiktāl atslābinājusies, ka spēja uzņemties novērotājas lomu. Kluba īpašnieki – un viņu arhitekts – bija prasmīgi likuši lietā noliktavas platību, izmantodami industriālu motīvu ar atklātiem cauruļvadiem, radiatoriem, vecām ķieģeļu sienām. Nerūsējošā tērauda bārs, galdi, krēsli, soli atspoguļoja apgaismojuma krāsas, un Elizabete nodomāja, ka tās pulsē mūzikas ritmā.
Dzelzs kāpnes bez margām abās pusēs veda uz otro līmeni, kas arī bija atklāts. Daudzi bija uzgājuši augšā un drūzmējās tur ap galdiņiem. Droši vien otrajā līmenī tāpat atradās bārs. Dzērieni deva peļņu.
Lejā uz platas, piekarinātas platformas zem zibsnījošām ugunīm strādāja dīdžejs. “Vēl viens novērotājs,” Elizabete nosprieda. Varas apziņā pār pūli viņš vadīja notiekošo. Garie melnie mati plīvoja, puisim mainot kompaktdiskus. Mugurā viņam bija T krekls ar apdruku. No attāluma
