viņš ķircinoši paplikšķināja Elizabetei pa dibenu, kad viņa gāja iekšā.
Elizabete gribēja pateikt, ka viņam ir skaista māja, bet īstenībā te viss bija pārāk mirdzošs, jauns, moderns. Asas līnijas, spožas virsmas, spīdīga āda. Dzīvojamā istabā dominēja koši sarkans bārs, liels melns ādas dīvāns un milzīgs televizora ekrāns pie sienas, lai gan galveno uzmanību vajadzēja saistīt platajām stikla durvīm un logiem uz terasi.
– Ak, mans Dievs, kā man te patīk! – Džūlija nekavējoties atkrita uz dīvāna un izstaipījās. – Tik dekadentiski…
– Tā jau ir tā ideja, mazā. – Alekss paņēma tālvadības pulti, piespieda taustiņu, un telpu piepildīja ritmiska, skaļa mūzika. – Ieliešu dzērienus.
– Vai vari pagatavot “Kosmo”? – Džūlija noprasīja. – Kā man tas garšo!
– Tūlīt būs.
– Vai drīkstu palūgt ūdeni? – Elizabete jautāja.
– Ak, Liza, neesi tāda prieka jaucēja.
– Man ir organisma dehidratācija, – Elizabete paskaidroja un domās piemetināja: “Lai Dievs pasarg! Man nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.” – Vai neiebilsti, ka es iziešu ārā? – Viņa piegāja pie terases durvīm.
– Protams. Mi casa es su casa.
– Bet es gribu dejot!
Džūlija pietrūkās no dīvāna un sāka lēkāt un tirināties, bet Elizabete atrāva vaļā durvis, glābjoties uz terases. Viņa cerēja ieraudzīt skaistu ainavu, taču acu priekšā viss aizmiglojās, un viņa pārliecās pār margām.
Ko viņas darīja? Ko viņas iedomājušās? Tā bija kļūda. Muļķīga, pārsteidzīga kļūda. Viņām jādodas prom. Jāpārliecina Džūlija, ka jāpazūd no šīs mājas.
Tomēr pat cauri skaļajai mūzikai viņa saklausīja no kokteiļa apreibušās Džūlijas smieklus. “Varbūt man kļūs labāk, ja brīdi pasēdēšu. Galva noskaidrosies, pakrūtē vairs negriezīsies. Varētu pateikt, ka māte zvana. Kas gan ir vēl vieni meli šajā melu virknē vakara garumā? Tas būtu pietiekami labs, loģisks attaisnojums, lai dotos prom. Kad noskaidrosies galva,” Elizabete sprieda.
– Redz, kur tu esi!
Elizabete pagriezās, Aleksam iznākot terasē.
– Pa vienai no katra. – Daļēji izgaismots, viņš nesa vienā rokā ūdeni un ledu, bet otrā martini skaisti sārtā krāsā, un Elizabete atkal juta vēderā visu sagriežamies.
– Paldies! Man tikai ūdeni.
– Vajag uzturēt reibumu, mazā. – Tomēr viņš nolika dzērienu malā. – Tev nav šeit jāsēž vienatnē. – Viņš spēra soli un piespieda Elizabeti ar muguru pret margām. – Es varu parūpēties par jums abām.
– Nez vai…
– Kas zina, vai Iļja vispār atbrauks. Darbs, darbs, darbs, tas ir viss, ar ko viņš aizņemts. Tu gan saistīji viņa uzmanību. Manējo arī. Nāc iekšā. Pavadīsim jautri laiku.
– Man šķiet… es pagaidīšu Iļju. Man vajag uz vannas istabu.
– Žēl, ka tu neizmanto izdevību, mazā. – Kaut arī viņš tikai paraustīja plecus, Elizabete pamanīja ļaunprātību nozibam vīrieša acīs. – Ej pa kreisi. Aiz virtuves.
– Paldies!
– Varbūt tu vēl mainīsi savas domas, – viņš nosauca pakaļ, kad Elizabete jau skrēja uz durvju pusi.
– Džūlija! – Viņa satvēra aiz rokas draudzeni, kura nedroši mēģināja izpildīt grīļīgu dejas soli.
– Man ir tik jautri! Šis ir labākais vakars, kāds man jebkad bijis.
– Džūlij, tu esi pārāk daudz izdzērusi.
Nosprauslojusies Džūlija nokratīja Elizabetes roku.
– Nekā nebija!
– Mums jāiet prom.
– Mums jāpaliek te un jā-uz-dzī-vo!
– Alekss teica, lai mēs abas ejam ar viņu gultā.
– Fū-ū! – Iespurgusies Džūlija atkal sagriezās riņķī. – Viņš tikai jokoja, Liza. Nenomāc mani ar savām gudrītes pamācībām. Tavs puisis drīz būs klāt. Iedzer un atslābinies.
– Es vairs negribu dzert. Man ir nelabi. Es gribu mājās.
– Mājās gan ne. Te ir tik kolosāli! Nāc, Lizija! Padejo ar mani.
– Nevaru. – Elizabete piespieda plaukstu pie vēdera, kad visa miesa kļuva auksti mikla. – Man vajag… – Nespēdama savaldīt nelabumu, viņa metās pa kreisi, vienlaikus pamanīdama smīnošo Aleksu pie terases durvīm.
Ar aizžņaugtu vaidu kaklā viņa izstreipuļoja cauri virtuvei un gandrīz pakrita uz flīzēm, kad iespruka vannas istabā.
Viņa riskēja ar pussekundi, kas bija nepieciešama, lai aizslēgtu durvis, un tad nokrita uz ceļiem pie tualetes poda. Briesmīgās mokās viņa izvēma kaut ko putaini sārtu, tad, tik tikko paguvusi ievilkt elpu, vēma vēl. Raudādama, atbalstīdamās pret izlietni, viņa pieslējās kājās, daļēji aizmiglotām acīm atgrieza auksto ūdeni un uzšļakstīja uz sejas, uz plaukstām, ietecināja mutē un uzlēja vēl uz sejas.
Drebinādamās viņa pacēla galvu un ieraudzīja sevi spogulī – kā melnas brūces vaska bālajā sejā rēgojās acu tušas un ēnu traipi. Pa vaigiem pludoja melnas asaru pēdas.
Kauns pārņēma Elizabeti, bet jau nākamā nelabuma lēkme piespieda viņu atkal saļimt uz ceļiem.
Pārgurusi viņa sakņupa uz flīžu grīdas un raudāja. Šķita, ka vannas istaba griežas. Neviens nedrīkstēja viņu redzēt tādu.
Viņa gribēja doties mājās.
Viņa gribēja nomirt.
Tā viņa trīsēdama gulēja uz grīdas, piespiedusi vaigu pie vēsajām flīzēm, līdz nolēma, ka mēģinās piecelties. Telpa smirdēja pēc vēmekļiem un sviedriem, taču viņai vēl bija jāsakopjas, lai varētu iziet laukā.
Ik brīdi pārvarot nākamo nelabuma vilni, Elizabete centās noberzt seju ar ziepēm un ūdeni, līdz āda kļuva gandrīz vai jēla.
Tagad viņa izskatījās ne vien bāla, bet vēl arī plankumaina, stiklainajām acīm apkārt bija sarkani loki. Rokas trīcēja, tāpēc pūliņi no jauna uzkrāsoties beidzās ar vēl sliktāku rezultātu nekā tad, ja viņa vispār neizmantotu kosmētiku.
Bija skaidrs, ka nāksies paciest pazemojumu. Viņa izies ārā uz terases svaigā gaisā un pagaidīs, līdz atbrauks Iļja, tad palūgs, lai aizved viņu mājās. Elizabete cerēja, ka
