sūrstēja, un Pelnrušķītes nakts bija beigusies.
Cik vien spēdama, viņa sakopoja pašcieņu un devās laukā no vannas istabas cauri virtuvei ar lielām melnām iekārtām un apdullinoši baltām virsmām. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja, ka dzīvojamā istabā Alekss un Džūlijs kaili uz ādas dīvāna nodarbojas ar seksu.
Elizabete apstulbusi uz mirkli sastinga un teju aizrautīgi vēroja, kā viļņojas tetovējumi uz Aleksa muguras un pleciem, kā cilājas viņa gurni. Džūlija vaidēja.
Nokaunēdamās par to, ka ir skatījusies, Elizabete klusi atkāpās un izgāja pa durvīm, kas aiz virtuves veda uz terasi.
Viņa sēdēs ārā tumsā, līdz tie tur dzīvojamā istabā pabeigs. Viņa nebija nekāda svētule. Galu galā tas bija tikai sekss. Tomēr viņa vēlējās, ļoti vēlējās, kaut viņi būtu nodarbojušies ar to aiz aizvērtām guļamistabas durvīm.
Lai izskalotu sūrstošo kaklu, viņa gribēja padzerties ūdeni, un vēl viņai vajadzēja segu. Viņai bija auksti, un viņu ārkārtīgi nomāca nevarības sajūta.
Taču pēc mirkļa viņa aizsnaudās, saritinājusies uz krēsla terases tumšākajā stūrī.
Vai nu balsis, vai troksnis pamodināja Elizabeti. Viņa jutās stīva un nosalusi. Pulkstenis rādīja, ka viņa nogulējusi tikai piecpadsmit minūtes, bet nu viņa apzinājās, ka ir vēl sliktāk nekā iepriekš.
Nepieciešams doties mājās. Uzmanīgi pielavījusies pie durvīm, viņa gribēja noskaidrot, vai Džūlija un Alekss ir beiguši. Džūliju viņa neredzēja, taču Alekss, tērpies tikai melnos bokseršortos, sarunājās ar diviem vīriešiem.
Kodījot lūpu, Elizabete piesardzīgi pavirzījās vēl tuvāk durvīm. Varbūt viņi atbraukuši ziņot Aleksam, ka Iļja aizkavēsies. Ak kungs, Elizabete vēlējās, kaut viņš ātrāk ierastos un aizvestu viņu mājās.
Aptvērusi, kā viņa izskatās, Elizabete turējās ēnā pie durvīm, kuras Alekss bija atstājis vaļā.
– Johaidī, runā angliski, es esmu dzimis un audzis Čikāgā. – Acīm redzami aizkaitināts, Alekss piegāja pie bāra un ielēja glāzē vodku. – Ko tev, Korotkij, vajag, vai nevari pagaidīt līdz rītdienai?
– Kāpēc atlikt uz rītdienu? Vai tas tev, amerikāni, nav saprotams?
Vīrietim, kurš to teica, bija spēcīgs, atlētisks augums. Melna T krekla īsās piedurknes apspīlēja varenos bicepsus, kurus klāja tetovējumi. Tāpat kā Alekss, viņš bija blonds un glīts. Varbūt Aleksa radinieks, Elizabete minēja. Līdzība šķita neliela, tomēr nenoliedzama.
Otrs vīrietis, kas bija par viņu lielāks un vecāks, stāvēja sastindzis kā zaldāts.
– Nē, sasodītais jeņķi. – Alekss izmeta vodku vienā rāvienā. – Birojs jau ir slēgts.
– Cik tu smagi strādā. – Korotkijs rāmā balsī it kā pludināja vārdus, bet apvaldītajam tonim un intriģējošajam akcentam cauri lauzās asi dzeloņi. – Ir nu gan grūts darbs! Apzagt savu tēvoci.
Alekss bija sācis no caurspīdīga maisiņa birdināt baltu pulverīti uz četrstūraina spogulīša un spēji aprāvās.
– Ko tu tur gvelz? Es neapzogu Sergeju.
– Tu apzodz klubus, restorānus, tu piesavinies lielāko daļu no interneta krāpšanām, no prostitūtu peļņas. Kur vien vari sagrābties. Un tev šķiet, ka tā nav tava tēvoča aplaupīšana? Vai, tavuprāt, viņš ir muļķis?
Smīkņādams Alekss paņēma plānu metāla plāksnīti un sāka ar to savākt pulveri.
“Kokaīns,” Elizabete aptvēra. “Apžēliņ, ko gan esmu izdarījusi, nākdama šurp?”
– Sergejs man uzticas, – Alekss paziņoja, stumdīdams pulveri. – Es rīt pats ar viņu parunāšu par šīm muļķībām.
– Vai tu, Aleksej, domā, ka viņš nezina, kā tu samaksā par Rolex, Armani, Versace, šo māju, citām rotaļlietām un… narkotikām? Vai, tavuprāt, viņš nezina, ka tu esi vienojies ar policiju?
Mazā plāksnīte nodžinkstēja, izkrītot Aleksam no rokām.
– Es neesmu vienojies ar policistiem.
“Viņš melo,” Elizabete secināja. Viņa to redzēja Aleksa acīs, saklausīja viņa balsī.
– Tevi pirms divām dienām saņēma ciet par glabāšanu. – Korotkijs ar derdzīgumu pamāja uz kokaīnu. – Bet tu ar viņiem vienojies, mudak. Nodevi ģimeni savas brīvības, savas labās dzīves dēļ. Vai tu neapjēdz, kas notiek ar zagļiem un nodevējiem, Aleksej?
– Es runāšu ar Sergeju. Es paskaidrošu. Man vajadzēja viņiem šo to pastāstīt, bet tās bija tikai blēņas. Tikai blēņas.
Es viņus apmānīju.
– Nē, Aleksej, viņi apmānīja tevi. Ar tevi ir cauri.
– Es runāšu ar Sergeju, – viņš atkārtoja un paspēra soli atpakaļ, bet otrs vīrietis, par spīti auguma formām, veikli spēra soli un atlauza Aleksa rokas aiz muguras.
Aleksa sejā atplaiksnīja bailes, un nobijies viņš turpināja krieviski.
– Nevajag! Jakov, mēs esam brālēni. Mūsu mātes ir māsas. Mēs esam asinsradinieki.
– Tu esi kauns un negods savai mātei un mūsu asinsradniecībai. Uz ceļiem!
– Nē… Nevajag!
Otrs vīrietis nogrūda Aleksu zemē.
– Nevajag… Lūdzu! Mēs esam radinieki. Dodiet man iespēju.
– Jā, lūdzies vien. Lūdzies par savu bezvērtīgo dzīvību. Man gribētos, lai Jegors salauž tev kaulus, bet tēvocis lika būt žēlsirdīgam. Viņa māsas dēļ.
– Lūdzu! Esi žēlsirdīgs.
– Te tā būs. – Korotkijs izrāva revolveri no bikšu aizmugures kabatas, piespieda stobru Aleksam pie pieres un izšāva.
Elizabetei saļodzījās kājas. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda plaukstu pie mutes, lai noslāpētu kliedzienu.
Klusu kaut ko pateicis, Korotkijs pielika ieroci Aleksam pie deniņiem un izšāva vēl divas reizes.
Viņa sejas izteiksme nemainījās – tā bija kā slepkavas maska. Tad viņa vaibsti saasinājās, un viņš paskatījās uz virtuves pusi.
– Es nejūtos labi, Aleks. Man jāpaguļ, vai arī mums vajadzētu… Kas jūs esat?
– Nolādēts, – Korotkijs norūca un divas reizes izšāva uz Džūliju. – Kāpēc mēs nezinājām, ka šeit ir viņa ielene?
Otrs vīrietis piegāja pie Džūlijas un papurināja galvu.
– Šī
