Liza. Arī to tu vari izpētīt internetā.
– Es to pārbaudīšu. Viņiem nav zināms, kas es esmu. Es Iļjam pateicu tikai vārdu. Liza. Īstenībā vienmēr esmu bijusi Elizabete. Un… pirms došanās uz klubu es nogriezu un nokrāsoju matus. Es īstenībā tā nemaz neizskatos kā tagad.
– Gan mati, gan pārējais tev piestāv, – Terija piezīmēja.
– Es izskatos citādi. Vakar ar to kosmētiku, kleitu un īsajiem matiem mans ārējais veidols atšķīrās no īstā. Varbūt iespējams sniegt liecību tā, ka viņi neatklāj, kas es esmu. Varbūt paveicas; man tā gribētos ticēt. Vismaz pagaidām.
Terija satrūkās, jo ieskanējās viņas mobilais telefons. Viņa to izņēma no jostas maciņa.
– Nortone. Jā. Klausos.
Viņa ielika telefonu atpakaļ.
– Tavu mammu ved šurp.
– Skaidrs. – Elizabete piecēlās un, paņēmusi savu šķīvi, nesa uz izlietni. – Nomazgāšu traukus.
– Es tev palīdzēšu, – Džons piedāvāja.
– Nē. Ja neiebilstat, pirms mātes ierašanās vēlos palikt viena.
– Protams. – Džons uzlika plaukstu viņai uz pleca. – Būs labi, Liza.
Tikai pamājusi, Elizabete sāka mazgāt šķīvi, bet tā, lai neviens neievēro viņas rokas. Lai neredz, cik ļoti tās dreb.
Līdz brīdim, kad civilās drēbēs tērpušies policisti ieveda pa durvīm māti, Elizabete jau bija saņēmusies. Pustukšajā dzīvojamā istabā viņa pieceļoties sagaidīja Sūzanu. Ar vienu skatienu pietika, lai saprastu, ka iestudētā atvainošanās nebūt nelīdzēs.
– Dieva dēļ, Elizabete, ko tu esi izdarījusi ar saviem matiem!
– Es… – Izsista no līdzsvara, Elizabete pieskārās galvai. – Piedod!
– Ak tā gan.
– Doktore Fiča, es esmu Berovs no Savienoto Valstu Maršala dienesta, un šeit ir arī mūsu darbiniece Nortone. Mēs saprotam, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Lūdzu, apsēdīsimies, lai varu izskaidrot, kādi pasākumi jāveic jūsu meitas aizsardzībai.
– Nevajag. Esmu jau informēta. Atvainojiet, es vēlos aprunāties ar meitu divatā.
– Piedodiet, doktore Fiča, Elizabetes aizsargāšana prasa, lai vismaz viens no mums visu laiku paliek ar viņu kopā.
Elizabete palūkojās uz Džonu un nodomāja: “Kāpēc tad tu atstāji mani vienu virtuvē?”
– Ļoti labi. Sēdies, Elizabete! – Sūzana pati palika stāvam. – Tavai uzvedībai nav nedz pieņemama izskaidrojuma, nedz saprātīga pamata. Ja man precīzi tika izklāstīti fakti, tu esi pārkāpusi likumu, viltojot dokumentus, un tā tu iekļuvi naktsklubā kopā ar vēl vienu nepilngadīgo. Tur tu lietoji alkoholu. Vai fakti ir pareizi?
– Jā. Jā, tie ir pareizi.
– Tu vēl vairāk sarežģīji savu stāvokli un devies līdzi tikko iepazītam vīrietim uz viņa mājām, lai gan tavas spriešanas spējas bija novājinātas. Vai tu saistījies ar viņu seksuālās attiecībās?
– Nē.
– Ir ļoti svarīgi, lai tu runātu taisnību, jo tu, iespējams, esi inficējusies ar seksuāli transmisīvu slimību vai palikusi stāvoklī.
– Man seksa nebija.
Sūzana vēroja viņu auksti kā paraugu mikroskopā.
– Es nevaru tev ticēt. Tevi jāpārbauda, cik vien ātri iespējams. Kā tev labi zināms, Elizabete, katrai rīcībai ir sekas.
– Man seksa nebija, – Elizabete gurdi atkārtoja. – Džūlijai bija sekss ar Aleksu, bet viņa ir mirusi. Tās ir pārāk smagas sekas.
– Tu ar savu rīcību pakļāvi sevi un to otru meiteni nopietnām briesmām.
Vārdi krita kā akmeņi, sitot pa locekļiem, laužot kaulus.
– Es zinu. Man nav attaisnojuma.
– Nekāda. Tā meitene ir mirusi, bet tu atrodies policijas aizsardzībā. Iespējams, tev uzrādīs apsūdzības noziegumā…
– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Varu apliecināt, ka Elizabeti ne par ko neapsūdzēs.
– Vai jūs esat tas, kurš to izlemj? – Sūzana atcirta un pievērsās atkal Elizabetei. – Skaidrs, ka tava vecuma meitenes bieži rīkojas nesaprātīgi, bieži izrāda nepaklausību. Es pieļāvu, ka tā var gadīties, ņemot vērā mūsu sarunu pirms manas aizbraukšanas uz Atlantu. Bet ar tavu intelektu, iespējām, audzināšanu es no tevis gaidīju kaut ko vairāk nekā tādu izgāšanos. Tikai likteņa untuma dēļ tu pati negāji bojā.
– Es aizbēgu.
– Vismaz vienā ziņā tu biji saglabājusi veselo saprātu. Tagad savāc savas mantas. Es sarunāšu ar vienu no personāla ginekologiem, lai tevi pārbauda, un tad brauksim mājās.
– Bet… es nevaru doties mājās.
– Šis nav piemērots brīdis, lai demonstrētu pārprastas neatkarības tieksmi.
– Meitene atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā, – Džons paziņoja. – Viņa ir dubultslepkavības vienīgā lieciniece. Aizdomās turētais ir iespējamais Volkovu bratvas noziedznieks. Tā ir krievu mafija, doktore Fiča, ja jums šos faktus neminēja.
– Man ir zināms, ko Elizabete stāstījusi policijai.
Elizabete saklausīja pazīstamo mātes toni – galvenās ķirurģes balsi, kas pieprasīja paklausību un nepieļāva nekādu diskusiju.
– Un man pateica, ka tas vīrietis nav viņu redzējis, viņas vārds nav zināms ne viņam, ne viņa līdzdalībniekiem. Esmu nolēmusi vest Elizabeti mājās, kur viņu atbilstoši sodīšu par disciplīnas pārkāpumiem.
– Jūs varat nolemt, ko gribat, doktore Fiča, bet Liza atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā.
Džons runāja tik apvaldīti un lietišķi, ka Elizabete apbrīnodama skatījās uz viņu.
– Šovakar mēs nogādāsim Lizu drošākā vietā. Jūsu mājas nav drošas, bet mūsu galvenais uzdevums ir novērst jebkādus iespējamos draudus. Un pieņemu, ka tas ir arī jūsu galvenais uzdevums.
– Man pietiek līdzekļu, lai noalgotu privātdetektīvu. Es sazinājos ar savu advokātu. Elizabeti nekādā veidā nevar piespiest sniegt liecību.
– Viņi mani nepiespiež. Es pati piekritu liecināt.
– Tu joprojām nespēj saprātīgi spriest. Tu neliecināsi,
