dzīvi, ja nebūtu kļuvis par pahanu.
Viņš dzirdēja tuvojamies dēla soļus.
– Vistu mēsli, – Sergejs ierunājās. – Tie ir lēti, viegli iestrādājami, un augiem tie ļoti patīk.
Kā allaž apmulsis par tēva aizrautību ar zemi, Iļja nogrozīja galvu.
– Smird jau arī pēc vistu mēsliem.
– Tas ir to vērts. Manas hostas par tiem ir sajūsmā, vai redzi? Drīz uzziedēs lakači. To dažādās nokrāsas slēpj daudz noslēpumu. – Tad, nedaudz piemiedzis acis, Sergejs pacēla galvu. – Kā tad ir? Vai tu viņu atradi?
– Vēl ne. Bet mēs dabūsim viņu rokā. Norīkoju vienu vīru pārbaudīt sarakstus Hārvardā. Drīz noskaidrosim vārdu un uzvārdu, un tad jau viņa no mums neizspruks.
– Sievietes melo, Iļja.
– Neticu, ka par Hārvardu viņa būtu melojusi. Viņa studē medicīnu un ir nelaimīga. Māte, ķirurģe, dzīvo tepat Čikāgā. Manuprāt, arī tā ir patiesība. Mēs meklējam māti. – Iļja notupās. – Es neiešu cietumā.
– Nē, tas nenotiks. Arī Jakovs nesēdēs. Man ir citi avoti, ko izmantot. Bet man nepatīk, ka viens no vērtīgākajiem brigadieriem tagad ir aiz restēm.
– Viņš nerunās.
– Ne jau par to es raizējos. Viņš neko neizpļāpās, arī Jegors ne. Kas ir amerikāņu policija? Musor. – Sergejs atvēzēja roku, it kā gribētu aiztraukt atkritumu kaudzi. – Mūsējos viņiem nepieveikt. Tāpat kā tevi. Bet mums izdevās pārliecināt tiesnesi par drošības naudas noteikšanu. Tā meitene… viņa mani uztrauc. Iļja, mani uztrauc tas, ka viņa tur bija un ir dzīva. Mani uztrauc tas, ka Jakovs nezināja par viņas un tās otras klātbūtni.
– Ja es nebūtu klubā aizkavēts, tad atrastos tur un neko tādu nepieļautu. Tad nebūtu nekādas aculiecinieces.
– Radās komunikācijas problēma, bet arī tā tika atrisināta. – Tu liki viņu uzmanīt, papa, turēties viņam blakus tik ilgi, kamēr viņš saņems mācību par zagšanu.
Pietrūcies kājās, Iļja noņēma saulesbrilles.
– Es pats personiski viņam nocirstu roku par ģimenes aplaupīšanu. Tu viņam devi visu, bet viņam vajadzēja vēl un vēl. Naudu, narkotikas, sievietes, izrādīšanos. Kas viņš man par brālēnu! Maita, – viņš nošņāca. – Atkal un atkal viņš spļāva mums sejā. Tu biji labs pret viņu, papa.
– Aleksejs bija tavas mātes brālēna dēls. Kā lai es viņam nedotu to labāko? Es uz viņu cerēju.
– Tu pieņēmi viņu un Jakovu.
– Jakovs ir apliecinājis, ka ir manas laipnības vērts. Bet Aleksejs? – Sergejs atmeta ar roku. – Kā izrādījās, tikai vistu mēsls, – viņš noteica pavīpsnādams. – Tagad viņš pārvērties par zemi. Narkotikas. Tā bija viņa vājība. Tāpēc es biju stingrs pret tevi un māsām. Narkotikas ir tikai bizness. Būtībā tieši narkotiku dēļ Aleksejs apzaga, nodeva mūs, savus radiniekus.
– Ja es tur būtu klāt, pats liktu viņam lūgties piedošanu. Kā sievišķim. Noskatītos, kā viņš mirst.
– Informācija, ka Aleksejs bijis arestēts, ka vienojies ar policistiem, atklājās tikai tajā vakarā. Ar to draņķi vajadzēja veikli tikt galā. Aizsūtīju Jakovu un Jegoru pārbaudīt, vai viņš ir mājās. Iespējams, viņu novāca pārāk ātri. Tā bija kļūda, kā teiktu amerikāņi. Arī viņa gaume attiecībā uz ielenēm vienmēr bijusi prastāka nekā tavējā.
– Man vajadzēja palikt viņa tuvumā, – Iļja atkārtoja. – Tā meitene mani ieinteresēja. Tāda svaiga, nesamaitāta. Skumīga. Nedaudz skumīga. Man viņa patika.
– Tādu apkārt netrūkst. Viņa jau ir beigta. Paliec uz vakariņām. Sagādāsi prieku mātei un man.
– Protams.
Sestā nodaļa
Bija pagājušas divas nedēļas, sākās nākamā. Elizabete varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt reizes, kad viņai atļāva atstāt māju. Bet nekad vienai pašai.
Reiz viņa bija ilgojusies pēc sabiedrības, taču tagad citu mūžīgā klātbūtne viņu ierobežoja vairāk nekā istabas četras sienas.
Viņai atļāva lietot klēpjdatoru, bet pieeju elektroniskajam pastam un interneta tērzētavu slēdza. Aiz garlaicības un ziņkāres viņa izlauzās cauri blokiem. Nē, viņa negatavojās kādam dot ziņu, taču tā guva mierinājumu.
Nelielo uzvaru Elizabete paturēja noslēpumā.
Naktīs viņu mocīja murgi, bet arī to viņa nevienam neatklāja.
Viņai atnesa grāmatas un mūzikas kompaktdiskus. Atlika vienīgi palūgt. Mātes aizliegtajai literatūrai un mūzikai vajadzētu sniegt zināmu brīvības izjūtu, taču Elizabete tikai atklāja, cik daudz palaidusi garām un cik maz īstenībā zināja par reālo pasauli.
Māte pie viņas tā arī neatnāca.
Katru rītu Džons un Terija nomainīja nakts dežurētājus, un ik vakaru Bills un Linda nomainīja viņus. Reizēm viņi kaut ko izcepa vai izvārīja; Džonam padevās brokastis. Lielākoties viņi visu atveda gatavu. Pienu, burgerus, cāli vai kaut ko no ķīniešu virtuves. Juzdamās neērti – daļēji kā attaisnodamās –, Elizabete sāka eksperimentēt virtuvē. Receptes, viņasprāt, varēja salīdzināt ar formulām. Virtuve bija kaut kas līdzīgs laboratorijai.
Izrādījās, ka eksperimenti virtuvē viņu saista. Viņai patika sasmalcināt, maisīt, izbaudīt smaržas un garšas.
– Kas šodien paredzēts ēdienkartē? – Jautāja Džons ienākot, un Elizabete pacēla galvu no savas vietas pie galda.
– Pamēģināšu sautējumu ar cāli.
– Tam vajadzētu būt garšīgam. – Viņš ielēja sev kafiju. – Mana sieva tādu gatavo, lai pamudinātu bērnus ēst dārzeņus.
Elizabete zināja, ka viņam ir sieva Medija un divi bērni. Septiņus gadus vecais dēls Maksfīlds, kura vārds izvēlēts par godu gleznotājam Maksfīldam Perišam, un piecgadīgā meitiņa Emīlija, kam ticis Emīlijas Brontē vārds.
Džons viņai bija rādījis kabatas portfelī glabātās bērnu fotogrāfijas un labprāt stāstīja par viņiem jautrus atgadījumus. Elizabete nojauta, ka tā viņš cenšas iedraudzēties. Diemžēl viņa bija spiesta arī atzīt, ka pašai nav priecīgu bērnības atmiņu.
– Vai viņi par jums raizējas? Par to, ka jūs strādājat tiesiskās kārtības nodrošināšanas struktūrā?
– Makss un Ema? Viņi vēl ir pārāk mazi, lai raizētos. Viņi saprot tikai to, ka dzenāju sliktos puišus, un pagaidām ar to pietiek. Medija? – Viņš apsēdās ar kafijas krūzi rokā. – Jā, mazliet. Tā ir mana darba neatņemama sastāvdaļa.
