tam būs sekas? Tu nevarēsi piedalīties vasaras programmā un rudenī studēt Hārvardā. Tu kavēsi mācības, sabojāsi savu izglītību kopumā, tu ļausi lemt par savu dzīvi, tavu dzīvi, Elizabete. Ļausi tiem, kuru patiesais nolūks ir notiesāt to cilvēku un kuriem ir absolūti vienalga, ko tas maksās tev.
– Bet viņš taču nogalināja Džūliju.
– Tur neko vairs nevar darīt, bet tu gribi izpostīt savu dzīvi, savus plānus, nākotni.
– Kā gan iespējams vienkārši atgriezties mājās pēc tā, kas noticis? Atsākt dzīvot pa vecam? Turklāt tie ir tavi plāni, kas nekad nav bijuši manējie. Ja viņu mērķis ir notiesāt slepkavas, es to pieņemu. Tavs mērķis ir panākt, lai paklausu tev, lai dzīvoju tā, kā tu man esi paredzējusi. Es to nespēju. Vairs ne. Man jācenšas rīkoties pareizi. Tās ir īstās sekas, māt. Man jāpieņem savas rīcības sekas.
– Tu tikai izdarīsi personisku kļūdu.
– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Federālais apsūdzības uzturētājs brauc šurp iztaujāt Lizu…
– Elizabeti!
– Jūs varēsiet noklausīties, kas viņam sakāms un kā mēs nolemsim rīkoties. Mazliet nomierinieties. Es saprotu, ka jums notikušais ir trieciens. Pārvietosim jūs ar meitu uz jaunu vietu, kur pāris dienu varēsiet aprunāties, izsvērt, kā būs labāk.
– Es negrasos nekur pārvietoties, un man nav pienākuma kaut kur doties ar viņu. Es gaidu, ka dienas, divu dienu laikā tu atjēgsies… – Viņa pavērsās pret Elizabeti. – Kad būsi aptvērusi to, kā tevi ierobežo pašreizējie apstākļi, un savas uzvedības seku patiesos apmērus. Pateikšu doktorei Frisko, ka esi saslimusi un nokavēto pagūsi paveikt vēlāk. Rūpīgi visu pārdomā, Elizabete. Tava turpmākā rīcība var būt arī nelabojama. – Lūpas sakniebusi, māte brīdi gaidīja, bet Elizabete neko neatbildēja. – Paziņo man, kad esi gatava doties mājās. – Vēsi atsveicinājusies, viņa devās uz durvju pusi.
Džons viņu aizturēja.
– Vienu mirkli, doktore. – Viņš paņēma rāciju. – Te Berovs. Doktore Fiča iet ārā. Viņa jāaizved uz mājām.
– Sapratu. Viņa var iet.
– Jūs neatzīstat manu lēmumu šajā situācijā, – Sūzana secināja.
– Jūs nemaz negaidāt, lai es to atzītu, jums tas nav vajadzīgs. Bet es tiešām neatzīstu, jā. Nekādā ziņā.
– Jums taisnība. Ne es to gaidu, ne arī man tas vajadzīgs. – Un Sūzana neatskatīdamās izgāja no istabas.
Atgriezies Džons ieraudzīja, ka Terija apsēdusies Elizabetei blakus uz krēsla atzveltnes un uzlikusi roku meitenei uz pleca.
– Cilvēki dažādi reaģē uz bailēm un uztraukumiem, – viņš ierunājās.
– Māte nebija ne nobijusies, ne uztraukusies. Galvenokārt viņa bija sadusmojusies par radītajām neērtībām. Es to saprotu.
– Viņa kļūdījās, – Terija pateica savas domas. – Kaut arī viņa ir tava mamma, viņa pārspīlēja ar savu reakciju.
– Viņa nekad nekļūdās un nekad nav bijusi mamma. Vai neiebilstat, ja uz brīdi ieiešu savā istabā?
– Protams. Taču, Liza, – Džons piebilda, kad viņa piecēlās, – ikviens kādreiz kļūdās.
– Maita, – Terija klusu noteica, kad Elizabete bija izgājusi. – Cietsirdīgā maita! Ierodas te, ne matiņš nav sajaukts, un spārda meiteni tik grūtā brīdī.
– Pat nepieskārās Lizai, – Džons nočukstēja. – Neapskāva savu bērnu, neapjautājās, kā viņa jūtas, nepriecājās, ka viņa tikusi sveikā cauri. Jēziņ, ja meitenei līdz šim bijis tā jāeksistē, tad izrādīsies, ka liecinieku aizsardzība viņas dzīvē būs tikai solis uz priekšu!
Divas stundas Elizabete pavadīja sarunā ar misteru Pomeroju no Savienoto Valstu prokuratūras. Vēlreiz nācās soli pa solim iziet cauri visam, kas naktī bija noticis, šoreiz ar pārtraukumiem, ja vajadzēja kaut ko noskaidrot papildus, atkārtot iepriekšējo, pārlēkt kaut kam pāri, atgriezties atpakaļ. Kopā ar prokuroru bija ieradušies vēl trīs vīri tumšos uzvalkos. Viens no viņiem izdarīja piezīmes, kaut arī saruna tika ierakstīta.
Detektīvi Railijs un Grifita arī bija atnākuši, tāpēc māja šķita ļoti maza, pārblīvēta.
Kādā brīdī Pomerojs, pieri saraucis, atslīga krēslā.
– Tātad, Elizabete, tu atzīsti, ka lietoji alkoholiskos dzērienus. Cik daudz? Trīs, četras glāzes? Vairāk?
– Gandrīz piecas glāzes. Pēdējo nespēju izdzert. Kad aizbraucām pie Aleksa, es dzēru ūdeni. Viņš ielēja vēl kokteili, bet es to negribēju. Man bija nelabi.
– Un tad tu izvēmies. Pēc tam aizmigi uz terases. Cik bieži tu lieto alkoholu?
– Es to nedaru. Ja nu mazliet vīnu, jo māte uzskata, ka man jāattīsta izsmalcināta garšas izjūta, taču nekad iepriekš nebiju lietojusi alkoholu sajauktā veidā.
– Tātad tā bija tava pirmā pieredze ar tādiem dzērieniem, un vakara gaitā tu iztukšoji gandrīz piecas glāzes, tev kļuva slikti, tu aizmigi… vai atslēdzies terasē. Tomēr tu apgalvo, ka spēj identificēt personas, kuras ieradās un nošāva Alekseju Gureviču un Džūliju Māstersu? Un no kāda attāluma?
– Aptuveni desmit pēdu. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka spēšu viņus pazīt. Es redzēju viņus ļoti skaidri. Viņi stāvēja gaismā.
– Vai tava uztvere nebija vājināta pēc tā alkohola patēriņa un vemšanas?
Samulsusi Elizabete nolaida skatienu uz rokām, kuras sažņaugusi turēja klēpī.
– Mana reakcija un uztveres spējas bija samazinājušās. Bet tas neattiecas uz redzi un dzirdi.
Pomerojs pamāja vienam no vīriem, ar kuriem bija ieradies. Vīrietis piegāja pie galda un izklāja uz tā vairākas fotogrāfijas.
– Vai pazīsti kādu no šiem? – Pomerojs jautāja Elizabetei. – Jā. – Viņa norādīja uz vienu labajā stūrī. – Tas ir Jakovs Korotkijs. Viņš ir tas, kurš nošāva Aleksu, pēc tam Džūliju.
Fotogrāfijā viņam ir garāki mati.
– Vai tu esi ar viņu pazīstama? – Pomerojs jautāja. – Vai iepriekš biji viņu satikusi?
– Nekad neesmu viņu satikusi. Pirmo un vienīgo reizi redzēju viņu pagājušajā naktī, kad viņš nošāva Aleksu un Džūliju.
– Skaidrs. – Pomerojs pacēla aplūkotās fotogrāfijas, un palīgs izlika nākamo kaudzīti. – Vai šeit tu kādu pazīsti?
– Lūk, to. Pārējie sauca viņu par Jegoru. Uzvārdu nedzirdēju. Viņš bija kopā ar Korotkiju. Viņš
