sacīja. – Fiziski valdzinošs. Labsirdīgs, ar plašiem uzskatiem un dažādām interesēm. Turklāt vīrietis, kam ir vara un ierocis, sievietei instinktu līmenī bieži vien šķiet pievilcīgs.
Džona acīs iezibējās smieklu dzirksts.
– Liza, tu esi nepārspējama.
– Kaut es būtu pavisam parasta!
– Nevajag. Tu proti par sevi pastāvēt, tu esi biedējoši gudra, drosmīga, iejūtīga, un tev ir dažādas intereses. Es nemaz nevaru uzskaitīt. Zinātne, tiesības, veselība un pareiza ēšana, mūzika un grāmatas, tagad kulinārija. Kas vēl paredzams?
– Vai iemācīsiet mani rīkoties ar ieroci?
– Kas tad tas par jaunumu? – Džons nolika krūzi uz galda.
– Kaut vai vēl viena mana interese.
– Liza!
– Man naktīs rādās murgi.
– Mīļā… – Džons pieskārās viņas plecam. – Par ko tad?
– Es sapnī redzu to nakti. Lai gan apzinos, ka tādu reakciju jau varēja gaidīt.
– Bet tāpēc tev nav vieglāk.
– Nē, nav. – Elizabete pievērsa skatienu pavārgrāmatai un prātoja, vai pasaule viņai reiz atkal būs tikpat vienkārša kā ēdienu sastāvdaļas un izejvielu svēršana. – Man sapņos rādās, ka esmu aizvesta uz atpazīšanu. Un Korotkijs mani redz. Es to zinu, jo viņš smaida. Tad viņš pasniedzas sev aiz muguras… kā tonakt. Darbība palēninās, kad viņš izņem ieroci. Neviens uz to nereaģē. Viņš caur stiklu šauj uz mani.
– Viņš taču tevi neredzēja.
– Jā, es saprotu. Tas ir racionāli un loģiski. Bet man ir bailes un emocijas, zemapziņas bailes un emocijas. Es cenšos par to nedomāt, aizņemt prātu ar kaut ko citu.
– Kāpēc tu nepiezvanīji mātei?
– Kāpēc man būtu viņai jāzvana?
Patiesais apmulsums, ko pauda Elizabetes jautājums, lika Džonam apvaldīt lamuvārdu, kas bija gatavs izlauzties pār lūpām.
– Neaizmirsti, ka tu vari saņemt mūsu psihologa palīdzību. Iepriekš tu atteicies ar kādu runāt, bet…
– Man joprojām tas nav vajadzīgs. Kāda jēga? Es pati saprotu, kas noticis un kā. Prātā norisinās procesi, kuri jāiztur. Tomēr tajā sapnī Korotkijs mani nogalina. Vai nu mājās, jo sapnī viņš mani atrod, vai atpazīšanā, tāpēc ka redz mani cauri stiklam. Un es jūtos bezpalīdzīga. Man nav nekādu iespēju glābties, man nav ieroča. Es nevaru sevi aizstāvēt. Taču man jābūt spējīgai sevi aizstāvēt. Es nevēlos būt bezpalīdzīga.
– Tev šķiet, ka jutīsies drošāk, ja iemācīsies šaut?
– Jā, tieši tā.
– Tad es tev parādīšu, kā apieties ar ieroci. – Džons izvilka pistoli no maksts, izņēma aptveri un nolika malā. – Šis ir Gloka sistēmas deviņpadsmitā modeļa ierocis. Standarta paraugs. Aptverē ir piecpadsmit patronu.
Viņš iedeva Elizabetei ieroci rokā.
– Polimērs. Es izlasīju internetā.
– Par to es nešaubos.
– Nav tik smags kā likās. Bet svērtu vairāk, ja tajā būtu ievietotas patronas.
– Pagaidām lai tas paliek nepielādēts. Parunāsim par drošību.
Elizabete pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs.
– Labi.
Pēc pamatprincipu izklāsta Džons lika viņai piecelties un parādīja, kā nomērķēt, kā turēt ieroci.
Istabā ienāca Terija.
– Apžēliņ, Džon!
– Tas nav pielādēts, – Elizabete ātri paskaidroja.
– Nē, apžēliņ!
– Liza, atvaino mūs uz brīdi.
– Ak jā. Protams. – Negribīgāk, nekā pati iztēlojās, Elizabete atdeva viņam revolveri. – Būšu savā istabā.
– Pie velna, ko tu atļaujies? – Terija noprasīja, līdzko Elizabete bija izgājusi.
– Viņa vēlas iemācīties, kā jārīkojas ar ieroci.
– Nu, es savukārt vēlos, lai Džordžs Klūnijs guļ kails man blakus, bet tāpēc jau neesmu mēģinājusi viņu nolaupīt. Pagaidām.
– Viņai rādās murgi, Terij.
– Sasodīts! – Viņa attaisīja ledusskapi un izņēma kokakolu. – Atvaino, Džon, tam bērnam tiešām ir ļoti smagi. Bet atļaut viņai lietot tavu dienesta ieroci… tas nu gan nav risinājums.
– Viņa domā, ka ir. Meitenei ir svarīgi nejusties bezpalīdzīgai. Kurš viņu par to vainos? Cauru dienu varam atkārtot, ka viņa ir drošībā, taču viņa jūtas citādi.
– Saprotu, Džon, saprotu. Viņai ir bail un neizturami garlaicīgi. Bet nav mūsu spēkos kaut ko mainīt.
– Terij, viņas dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš, arī to mēs nedrīkstam aizmirst. Liza ir ne tikai lieciniece, bet arī sešpadsmit gadu veca meitene. Ja ieroču drošas lietošanas apmācība viņai palīdz, tad es par to parūpēšos. Vismaz kārtīgu naktsmieru viņa ir pelnījusi.
– Sasodīts, – Terija atkārtoja. – Labi, es tev piekrītu. Bet…
– Bet?
– Man jāpadomā.
– Lai notiek. Savukārt es mēģināšu panākt, ka priekšnieks atļauj man izmantot šautuvi meitenes apmācībai.
– Paberzē burvju lampu, kamēr par to prāto. Tas līdzēs.
Viegli pasmaidījis, Džons ar mobilo telefonu rokā iegāja otrā istabā.
Terija nopūtās. Mirkli apsvērusi, viņa izņēma no ledusskapja otru kokakolu un devās uz Elizabetes istabu augšstāvā. Viņa pieklauvēja.
– Nāciet iekšā!
– Rotaļas ar ieročiem man vienmēr rada slāpes. – Terija piegāja pie gultas, uz kuras Elizabete sēdēja, un pasniedza viņai kārbu.
– Ceru, ka jūs nedusmojaties uz Džonu. Vainīga esmu es. – Es nedusmojos. – Terija apsēdās viņai blakus. – Jūs abi mani pārsteidzāt, tas arī viss. Džons izstāstīja, ka tev rādās murgi. Tev ir bail. Lai gan es tev atkārtoju, ka nevajag baidīties, es tavā
