ka viņam seko, – Kīgans paskaidroja. – Kur ir lieciniece?
– Viņa… – Kaut kas nebija pareizi. Kaut kas bija nogājis greizi. – Vai jūs par to ziņojāt? – Terija noprasīja, paņemot telefonu.
No pirmā sitiena viņa gandrīz izvairījās, bet tas skāra deniņus. Asinis ieslīdēja acī, kad viņa tvēra pēc ieroča, kliegdama Džonam:
– Ielaušanās!
Revolveris smagi triecās pret viņas pakausi. Terija nokrita, ar blīkšķi apgāžot krēslu uz flīzēm.
Džons ar ieroci rokā pieplaka dzīvojamā istabā pie sienas. Viņam bija jāsteidzas augšā pie Lizas.
– Nešauj uz viņu, – Kīgans klusi teica, ieliekot savu revolveri makstī un tā vietā paņemot Terijas revolveri. – Iegaumē, ka mums nevajag, lai viņu sacaurumo.
Bills pamāja.
– Man viņš ir rokā, Džon! Es turu ciet to nelieti. Terija ir bez samaņas. Viņa ir bez samaņas. Kīgans izsauc papildspēkus. Sargā liecinieci!
Džons dzirdēja Kīgana balsi cauri lietus rīboņai un domās ātri apsvēra situāciju.
Tad viņš saklausīja iekrakšķamies grīdas dēli.
Ar ieroci rokā viņš devās laukā no istabas. Bills nāca viņam pretī, un Džons redzēja viņa acis.
– Nomet ieroci. Nomet!
– Terija ir notriekta zemē! Viņi mēģinās ielauzties pa ārdurvīm.
– Nomet ieroci, nekavējoties!
Džons pamanīja Billa skatienu pa kreisi, sagriezās un grūda ar elkoni, iekams Kīgans paspēja viņam iesist. Kad Džons metās pa labi, Bills izšāva. Lode trāpīja sānā, dedzinot kā uguns. Lai glābtu Elizabeti, Džons skrēja uz kāpņu pusi, vienlaikus atšaudoties. Otra lode ķēra kāju, tomēr viņš nepalēnināja soli un, ieraudzījis, ka Kīgans notēmē, pa ceļam izšāva uz viņu.
Bet saņēma lodi vēderā.
Apkārt viss aizmiglojās, taču Džons neapstājās. Viņš pamanīja, ka Elizabete izskrien no guļamistabas.
– Atpakaļ! Atpakaļ istabā!
Džons metās uz priekšu, iegrūda Elizabeti iekšā, aizslēdza durvis un tikai tad saļima uz ceļiem.
– Ak Dievs! – Elizabete paķēra tikko novilkto kreklu, lai piespiestu Džonam pie vēdera.
– Tie ir Kosgrovs un Kīgans.
– Viņi taču ir maršali!
– Kāds viņiem ticis klāt. – Zobus griezdams, Džons paskatījās uz ievainojumu un juta, ka slīd zemē. – Ak Jēzus! Vai arī viņi bijuši nodevēji jau pašā sākumā. Terija ir bezsamaņā. Varbūt mirusi.
– Nē!
– Viņi zina, ka esmu šeit, pie tevis, tātad šaušu uz ikvienu, kas lauzīsies iekšā. – Tik ilgi, cik viņš spēs noturēt ieroci. – Bet viņi zina arī to, ka mani ievainoja. – Ar kreiso roku viņš satvēra Elizabetes delnas locītavu. – Tas ir slikti, Liza.
– Tu izturēsi. – Bet viņa nespēja apstādināt asinis. Krekls jau bija izmircis slapjš, un asinis plūda straumēm. – Izsauksim palīgus.
– Mans telefons palika tur. Kīgans… viņam ir sakari dienestā, viņš ātri virzījās uz augšu. Nezinu, kurš vēl var būt kopā ar viņiem. To nevar zināt. Nav droši, bērniņ. Nav droši.
– Jūs nedrīkstat kustēties, guliet mierīgi. Asiņošana jāaptur. – “Piespied,” viņa sev lika. “Vēl piespied.”
– Viņiem vajadzēja steigties man pakaļ. Tātad viņi plāno kaut ko citu. Te nav droši. Klausies… Klausies… – Džona pirksti sažņaudza Elizabetes plaukstas locītavu. – Tev jātiek ārā. Pa logu. Rāpies lejā un lec. Bēdz! Paslēpies…
– Es tevi neatstāšu.
– Tev jāiet. Paņem naudu! Neuzticies policistiem. Starp viņiem ir vēl citi nelieši. Jābūt. Paņem naudu, tev tā būs vajadzīga. Ātri! Sasodīts… Kusties!
Elizabete paklausīja, lai viņš nomierinātos. Bet viņa nedrīkstēja Džonu te atstāt.
Viņa iebāza somā naudu un paķēra dažus apģērba gabalus, kas pagadījās, kā arī klēpjdatoru.
– Tā. Neuztraucies, – viņa sacīja. – Kāds nāks palīgā.
– Nē, nenāks. Es esmu ievainots vēderā, Liza, un zaudēju pārāk daudz asiņu. Man nav lemts tevi aizsargāt, es to nespēju. Tev jābēg. Paņem manu otru ieroci, pie potītes makstī. Paņem! Ja kāds no viņiem tevi ierauga, ja dzenas pakaļ, liec to lietā.
– Neprasi, lai atstāju tevi šeit vienu. Lūdzu, lūdzu! – Elizabete piespieda seju Džonam pie vaiga. Viņš bija auksts. Pārāk auksts.
– Es neprasu. Es pavēlu. Tas ir mans darbs. Nepadari mani par neveiksminieku. Ej! Tagad ej.
– Es atsaukšu palīgus.
– Skrien! Neapstājies. Un neskaties atpakaļ! Ārā pa logu… Nekavējoties!
Viņš pagaidīja, līdz Elizabete bija pie loga.
– Izskaiti līdz trīs, – viņš lika, pierāpjoties pie durvīm. – Tad lec. Es viņus aizturēšu.
– Džon…
– Ļauj man ar tevi lepoties, Liza. Skaiti!
Viņa skaitīja līdz trīs un tad izslīdēja ārā. Lietus sitās sejā un viņa pieturējās pie notekcaurules. Viņai nebija ne jausmas, vai caurule izturēs, bet tas arī nebija svarīgi. Tad viņa izdzirdēja šāvienu zalvi un notraucās lejā kā pērtiķēns.
“Meklē palīgus,” viņa sev pavēlēja, sākdama skriet.
Nepilnu piecdesmit jardu attālumā viņai aiz muguras māja uzsprāga.
Brūkss
IT VISAM PĀRI – ESI PATIESS, TAM JĀBŪT TĀ – KĀ NAKTS, KĀ DIENA, TAD MELĪGS NEBŪSI TU NE PRET VIENU.
Septītā nodaļa
Reizēm policijas priekšnieka darbs mazā pilsētiņā Ozarka plato vidienē bija ārkārtīgi garlaicīgs, gluži kā dzīve miegainam kaķim, kas ieritinājies padusē.
Piemēram, puisi, ar kuru vidusskolā bija spēlēts beisbols, nācās arestēt tikai tāpēc, ka viņš izaudzis par muļķi. Kaut arī
