pienāks laiks mani atkal kaut kur vest, dot man jaunu identitāti, viņa nebrauks līdzi. Šeit ir viņas dzīve, viņas karjera. Drīz man būs septiņpadsmit gadu, un es varu pieteikties, lai mani atbrīvo no viņas aizbildniecības. Es varu to nokārtot. Kad man paliks astoņpadsmit, es saņemšu naudu no trasta fonda. Divdesmit viena gada vecumā dabūšu jau vairāk. Es varu strādāt, mācīties. Tagad es jau protu nedaudz gatavot ēdienus. Taču nepieciešamības gadījumā es nespēju sevi aizstāvēt.
– Ar tādu prātu tu noteikti esi izpētījusi liecinieku aizsardzības programmu. Ja ievēro mūsu drošības direktīvas, nekas slikts nenotiks.
– Visu mūžu esmu ievērojusi cita cilvēka direktīvas, esmu pie tā pieradusi.
– Ak, Liza! Velns…
– Tā bija pasīvi agresīva reakcija, – Elizabete nopūtusies atzina. – Atvainojiet. Diemžēl viņi neliksies mierā un turpinās mani meklēt. Viņi ir atriebīgi. Saprotu, jūs darīsiet visu, kas jūsu spēkos, lai nepieļautu, ka mani atrod, taču man ir svarīgi apzināties, ka es spēšu pretoties, ja notiek ļaunākais.
– Ir dažādi veidi, kā pretoties, ne tikai ar ieroci.
– Tomēr jūs to nēsājat.
– Pat divus. – Terija paplikšķināja sev pie potītes. – Man ir likumīgi divi ieroči. Ja vēlies iemācīties, kā šaut, Džons ir īstais. Ir jau arī citas iespējas. Es tev varētu parādīt pašaizsardzības paņēmienus. Bez aukstā ieroča.
Elizabete ieinteresēta izslējās taisnāk.
– Īstus cīņas paņēmienus?
– Es gan vairāk domāju par aizsardzību, bet… nujā, lai būtu cīņa.
– Es noteikti vēlos to apgūt. Esmu laba audzēkne.
– Tad sarunāsim.
Džons atvēra durvis.
– Piecos no rīta. Esi gatava. Dabūju atļauju izmantot šautuvi.
– Paldies! Ļoti liels paldies!
– Terij?
– Piecos. No rīta. Velns! Es piedalos.
Trīs reizes nedēļā pirms saullēkta Džons veda Elizabeti uz pagrabu, kur bija ierīkota šautuve. Viņa pierada pie sajūtas, kāda ir tad, ja rokā tur ieroci, pierada pie tā formas, smaguma, atsitiena. Viņš mācīja Elizabeti mērķēt manekenā, grupēt šāvienus, pārlādēt ieroci.
Kad atklājās, ka tiesa pārcelta uz vēlāku laiku, Elizabete savu sašutumu izgāza šautuvē.
Pārējās dienās Terija instruēja viņu, kā aizstāvēties. Elizabete iemācījās izmantot pretinieka svaru un līdzsvaru savā labā, kā arī atbrīvoties no satvēriena, sist ar plecu.
Murgi atkārtojās, taču nu jau ne katru nakti. Reizēm viņa tajos uzvarēja.
Kad bija pagājis pirmais mēnesis, vecā dzīve Elizabetei vairs nelikās viņai piederīga. Viņa dzīvoja plašā divstāvu mājā ar augstu žogu, naktis gulēja maršalu aizsardzībā.
Linda no personiskās kolekcijas aizdeva Elizabetei piedzīvojumu romānus, fantastiku, šausmu stāstus. Augustā, kad joprojām bija karsts kā vasarā, Linda vēlreiz nogrieza Elizabetei matus – daudz prasmīgāk – un parādīja, kā nokrāsot to saknes. Garos, klusos vakaros Bills viņai mācīja spēlēt pokeru.
Laiks vilkās lēni kā mūžība.
– Man vajadzētu nedaudz naudas, – viņa teica Džonam.
– Vai aizdot, mazā?
– Nē, paldies! Es gribu pati savu naudu. Man ir krājkonts, no kura varu noņemt zināmu summu.
– Aizvest tevi uz banku nozīmē nevajadzīgu risku. Ja tev kaut ko vajag, mēs atnesīsim.
– Māte var to izņemt. Nauda ir kā ierocis. Man tā nepieciešama drošībai. – Elizabete bija krietni padomājusi. Viņai pietika laika visu rūpīgi apsvērt. – Kad beidzot sniegšu liecību, mani pārvedīs, un, manuprāt, tas ir sagaidāms drīz vien. Kad tas notiks, vēlos, lai man būtu sava nauda, personiskā. Man jāzina, ka varu nopirkt nepieciešamo un neesmu spiesta neko lūgt.
– Cik daudz?
– Piecus tūkstošus.
– Liza, tā ir liela summa.
– Ne pārāk. Man būs nepieciešams jauns dators, arī citas mantas. Man jādomā par nākotni, nevis jādzīvo šodienai. Citādi es arī palikšu šodienā.
– Tik ilgi gaidīt nav viegli, skaidrs.
– Viņi novilcinās procesu, cik vien iespējams, jo cer mani atrast. Vai arī cer, ka zaudēšu drosmi. Bet aizkavēšana nevar turpināties mūžīgi. Man jāgādā par savu nākotni. Vienalga, kur dzīvošu, kas būšu. Es vēlos atsākt mācības. Man ir koledžas studiju fonds, to var pārvest uz citu iestādi. Vai nu mazums visādu izdevumu.
– Es lūkošu, kā tev palīdzēt.
Elizabete pasmaidīja.
– Man patīk, ka jūs tā sakāt. Manai mātei vienmēr ir tikai vai nu “jā”, vai “nē”. Pavisam reti viņa saka “varbūt”, īstenībā to nedzirdu gandrīz nekad, jo tā esot neizlēmīga atbilde. Jūs teicāt, ka lūkosiet palīdzēt, un tas nenozīmē “varbūt” vai to, ka nespējat izlemt. Tātad jūs rīkosieties. Mēģināsiet. Tas ir daudz labāk nekā “nē” un gandrīz tikpat labi kā “jā”.
– Taisnība. – Džons mirkli vilcinājās un tad piebilda: – Tu vēl neesi neko pastāstījusi par savu tēvu. Skaidrs, ka viņa nav kopā ar jums, tomēr…
– Es viņu nepazīstu. Viņš bija donors.
– Donors?
– Jā. Kad māte izlēma, ka viņai būs bērns, ka viņai jāgūst tāda pieredze, viņa pārbaudīja daudzus donorus, izsvēra viņu derīgumu. Fiziskos dotumus, slimību vēsturi, ģimenes vēsturi, intelektu un tā tālāk. Tad viņa izvēlējās labāko kandidātu un nokārtoja, ka tiek apaugļota. – Elizabete apklusa un palūkojās uz savām rokām. – Es saprotu, kā tas izklausās.
– Tiešām? – Džons nočukstēja.
– Esmu pārspējusi visas viņas cerības intelektuālajā ziņā. Veselība man vienmēr bijusi lieliska. Esmu fiziski spēcīga. Bet viņa nespēj atrast emocionālo saikni ar mani. Šī procesa sastāvdaļa bija neveiksmīga. Man bija augstākā līmeņa aprūpe, ēdināšana, pajumte, izglītība. Taču viņa nespēja mani iemīlēt.
Džonam no dzirdētā smeldza pakrūtē, sirdī.
– To viņa var tikai nožēlot.
– Jā. Līdz ar to viņai ir ļoti grūti just vai izrādīt kādas jūtas. Ilgu laiku es pieņēmu,
