Viss saskan: logu dziļums, griesti, akmens arka.
– Stulbums.
Raiders izvēlējās virtuli ar kanēli. Pat nepaskatījies uz Dumiķa drudžaini vicināto asti, viņš nolauza gabalu virtuļa un pameta to gaisā. Dumiķis noklakšķināja zobus un virtuli noķēra.
– Kā gāja Ričmondā?
– Nākamreiz, kad brīvprātīgi pieteikšos izstrādāt dizainu verandai ar nojumi un palīdzēt to izbūvēt, iesitiet man pa galvu.
– Ar lielāko prieku.
Raiders smīnot aplūkoja virtuli. Puiša tumši brūnie mati spraucās ārā no cepures, kas bija notraipīta ar krāsu. Viņa zaļajās acīs vizēja zelta krāsas plankumiņi.
– Biju domājis, ka tu dari lielākoties tāpēc, lai iepatiktos Drū māsai.
– Tas bija viens no iemesliem.
– Un kā tev veicās?
– Viņa pirms vairākām nedēļām sāka saieties ar kādu puisi, un to man neviens nepapūlējās paziņot. Es viņu pat nesatiku. Es biju spiests uzturēties Drū mājas viesu istabā, katru vakaru izlikties nedzirdam viņa un Dženas strīdus, kā arī uzklausīt Drū sūdzības par to, cik nožēlojamu viņa dzīvi padara sieva.
Bekets izdzēra atlikušo kafiju. – Toties veranda izskatās labi.
– Ja reiz esi atgriezies, tu varētu man palīdzēt tikt galā ar iebūvētajām mēbelēm bibliotēkā, – Ouens ieminējās.
– Man vēl šis tas jāizdara, bet varu izbrīvēt laiku pēcpusdienā.
– Tas derēs. – Ouens pasniedza viņam mapi un paziņoja: – Mamma apmeklēja Bast‘s. – Runa bija par mēbeļu veikalu ielas beigās. – Šeit ir viņas iecerēto mēbeļu apraksti. Pie tiem norādīts, kurai istabai mēbeles paredzētas. Viņa grib, lai tu uzzīmē plānu.
– Es jau uzzīmēju plānus, pirms aizbraucu pie Drū. Kāpēc viņa tik ātri iepērkas?
– Viņa tur rīt satiks tanti Karolī. Viņas runās par mēbeļu audumiem, tāpēc mammai pēc iespējas ātrāk jāzina, kam kas varētu derēt. Tu pats vien esi vainīgs pie tā, ka paņēmi dažas brīvdienas cerībā pavārtīties pa gultu ar meiteni, – Ouens atgādināja.
– Neveiksmīgi.
– Apklusti, Raj! – Bekets pasita mapi padusē. – Es ķeršos pie darba.
– Vai negribi aplūkot telpas?
– Es tās jau aplūkoju naktī.
– Trijos no rīta? – Ouens pārvaicāja.
– Jā, trijos no rīta. Izskatās labi.
Istabā ienāca strādnieks.
– Sveiks, Bek! Raj, puišiem, kuri liek ģipškartonu piektajā istabā, ir jautājumi.
– Tūlīt nākšu. – Raiders izņēma no sava dokumentu turētāja lapu ar sarakstu un iedeva to Ouenam. – Materiāli. Pasūti tos. Es gribu, lai ielas puses veranda tiktu iestiklota.
– Es par to parūpēšos. Vai tev no manis šorīt kaut ko vajadzēs?
– Mums jāsagatavo vairāki miljoni sētas dēlīšu, jāiztin pāris jūdžu siltinājuma materiāla un jāierīko nojume otrā stāva ielas puses verandā. Kā tev pašam šķiet?
– Es pasūtīšu materiālus un paņemšu savu darbarīku jostu.
– Es te vēl iegriezīšos, pirms pēcpusdienā došos uz veikalu, – Bekets paziņoja un metās projām, pirms viņam kāds rokā iegrūdis naglu pistoli.
Nokļuvis mājās, Bekets ielika krūzi kafijas automātā un pārbaudīja, vai tajā ir pietiekami daudz ūdens un kafijas pupiņu. Automāts sāka malt pupiņas, un Bekets pārlūkoja vēstules, ko Ouens bija salicis uz virtuves letes. Viņš bija atstājis arī līmlapiņas, kurās norādīja, cik reižu aplaistījis istabas augus. Bekets nebija lūdzis ne Ouenam, ne arī kādam citam savas prombūtnes laikā padarīt šos mazos mājas darbus, tomēr viņš nebija izbrīnīts, redzot, ka Ouens tomēr ir izpalīdzējis.
Uz Ouenu varēja paļauties vienmēr. Gan tad, ja saplīstu mašīnai riepa, gan tad, ja būtu sācies kodolkarš.
Bekets iemeta vēstules papīrgrozā, izvēlējās svarīgās vēstules, paņēma kafiju un devās uz savu darbistabu.
Beketam patika šī istaba, kuru viņš pats bija iekārtojis, kad Montgomeriju ģimene pirms vairākiem gadiem iegādājās šo ēku. No vecā galda – tas bija atrasts krāmu tirgū un atjaunots paša rokām – pavērās skats uz Galveno ielu. Pie tā sēžot, varēja aplūkot viesnīcu.
Beketam piederēja zemes gabals ārpus pilsētas, un viņš tur bija iecerējis uzbūvēt māju, kuras plāns pamazām tika izstrādāts. Taču vienmēr gadījās citi, steidzamāki darbi. Bekets par to neuztraucās. Gan jau pienāks īstais brīdis. Viņam bija labi arī šeit, Galvenajā ielā, virs restorāna Vesta. Šeit viņš ikreiz, kad sajuta izsalkumu, varēja pasūtīt ēdienu vai nokāpt apakšstāvā, ja gribējās arī pabūt citu cilvēku sabiedrībā.
Netālu no šejienes bija banka, frizētava, Crawford‘s ēstuve, kur varēja ieturēt siltas brokastis vai uzkost burgeru, grāmatnīca, pasta nodaļa. Bekets pazina kaimiņus, pārdevējus, Būnsboro dzīves ritmu. Nē, steigties nebija jēgas.
Bekets aplūkoja mapi, ko viņam bija iedevis Ouens. Viņš juta vilinājumu ķerties pie šī darba un noskaidrot, ko māte un tante ir izdomājušas. Tomēr vispirms bija jāpaveic citi darbi.
Turpmāko stundu viņš pavadīja, apmaksājot rēķinus, atjaunojot ar citiem projektiem saistītu informāciju un atbildot uz elektroniskā pasta vēstulēm, ko viņš bija pametis novārtā, uzturoties Ričmondā.
Bekets aplūkoja Raidera uzrakstīto darba grafiku. Ouens gribēja, lai visi saņemtu atjaunotu grafika eksemplāru reizi nedēļā, kaut gan brāļi tāpat šajā laikā gan tikās, gan sarunājās. Bekets secināja, ka pagaidām viss vairāk vai mazāk notiek saskaņā ar grafiku, kas, ņemot vērā projekta apjomu, bija brīnums.
Viņš paskatījās uz savu biezo, balto dokumentu mapi, kas bija pilna ar istabu plānojumu attēliem, dokumentu kopijām, apkures un gaisa kondicionieru plāniem, ūdens smidzinātāju, vannu, tualešu, izlietņu plāniem, ūdens krānu, apgaismojuma, flīžu, iekārtu plāniem – viss bija sakārtots pa istabām –, kā arī mēbeļu un aksesuāru sarakstiem, kas jau bija izvēlēti un apstiprināti.
Zinot, ka mape ar laiku kļūs vēl biezāka, Bekets nolēma apskatīt mātes nolūkotās mēbeles. Viņš atvēra mapi un izklāja lapas ar attēliem uz galda. Uz katras no tām viņa māte bija norādījusi istabas, kur paredzēts novietot mēbeles, un to iniciāļus. Bekets zināja, ka Raiders un strādnieki joprojām ņem vērā viesu istabām piešķirtos numurus, bet burti “Dž&R”, kas bija redzami otrajā stāvā, foajē un vienā no diviem numuriem ar privātām ieejas durvīm un kamīnu,
