kārtība, kas gan tik un tā neatbilda Ouena augstajiem standartiem.
Viņi prata sastrādāties. No veca radioaparāta dārdēja rokmūzika, vairāki ventilatori atvairīja karstumu, galda ripzāģis skanēja, kad Bekets sagrieza kārtējo kastaņkoka gabalu. Beketam patika darboties ar koku, pieskarties tam un just tā smaržu. Mātes suns, milzīgais labradora jauktenis, vārdā Atikuss jeb vienkārši Kuss, izstiepās zem ripzāģa galda, lai nosnaustos. Kusa brālis Finčs reizi desmit sekundēs nometa pie Beketa kājām pīkstošu rotaļlietu – beisbola bumbiņu.
Dumiķis gulēja zāģskaidu kaudzē, izslējis kājas gaisā.
Bekets izslēdza zāģi un paskatījās uz priecīgi satraukto Finču.
– Vai izskatās, ka man gribas rotaļāties?
Finčs atkal paņēma bumbu zobos un izspļāva to uz Beketa zābaka. Zinādams, ka suns viņam mieru neliks, Bekets paņēma bumbu un izsvieda to laukā pa darbnīcas ieejas durvīm. Finčs līksmi aizsteidzās tai pakaļ.
– Vai tu ar to roku dari neķītras lietas? – Raiders painteresējās.
Bekets noslaucīja ar suņa siekalām aplipušo roku pret džinsiem.
– Esmu vienlīdz prasmīgs ar abām rokām.
Viņš paņēma nākamo kastaņkoka gabalu, ko Raiders bija nomērījis un iezīmējis. Finčs atsteidzās atpakaļ un nometa bumbu pie Beketa kājām.
Viss atskākās no jauna: Raiders mērīja un iezīmēja koka gabalus, Bekets tos zāģēja, un Ouens, vadoties pēc norādēm uz saplākšņa plāksnēm, lika tos kopā ar līmes un skavu palīdzību.
Šeit tapa divi grāmatu skapji, kuri bija paredzēti izvietošanai pie kamīna viesnīcas topošajā bibliotēkā. Vēl tos vajadzēja noslīpēt un nokrāsot, bet pēc tam ielikt zemāko skapīšu durvis. Kad tiks pabeigts otrais skapis un kamīna dekoratīvā apdare, Ouenam tiks uzticēts darbs, kas prasa īpašu precizitāti.
Visi trīs brāļi bija prasmīgi galdnieki, bet neviens neapšaubīja to, ka Ouens ir vismeistarīgākais.
Bekets izslēdza zāģi, pameta bumbu līksmā neprātā iegrimušajam Finčam un pamanīja, ka ir jau satumsis. Kuss pamodās, nožāvājās un izstaipījās, paberzējās gar Beketa kāju un izgāja ārā.
Pietiek, Bekets nolēma un izņēma no vecā ledusskapja trīs alus pudeles.
– Pulkstenis rāda alus stundu, – viņš paziņoja un pasniedza pudeles brāļiem.
– Piekrītu. – Rajs izspēra suņa nomestu bumbu pa atvērto logu ar tādu pašu precizitāti, kādu vidusskolas laikā demonstrēja futbola laukumā.
Finčs ar lēcienu aiztraucās pakaļ bumbai. Verandā atskanēja kritiena troksnis.
– Vai redzēji? – Bekets iesaucās. – Tas suns ir jucis.
– Tas bija teicams lēciens. – Raiders nolaizīja rokas īkšķi un paberzēja to gar grāmatu skapja sānu. – Glīts koks. Tava ideja par kastaņkoku bija izcila, Bek.
– Tas labi piestāvēs grīdas segumam. Dīvānam jābūt pārvilktam ar ādu, – Bekets nosprieda. – Tam jābūt tumšam, un krēsliem jābūt nedaudz gaišākiem, lai tie kontrastētu ar dīvānu.
– Vienalga. Šodien tika atvestas mammas pasūtītās griestu lampas. – Raiders iedzēra malku alus.
Ouens izvilka telefonu un atzīmēja tajā lampu pienākšanu.
– Vai tu tās apskatīji?
– Es biju nedaudz aizņemts.
Ouens pierakstīja vēl kaut ko.
– Vai tu iezīmēji kastes? Vai ieliki tās noliktavā?
– Jā, jā. Es iezīmēju visas kastes un saliku tās pagrabā zem Vesta. Saņēmām arī ēdamzālei paredzētās griestu lampas un sienu svečturus. Arī tos es jau sagatavoju.
– Man vajadzīgas pavadzīmes.
– Tās ir turpat, pie kastēm.
– Dokumentiem ir jābūt sakārtotiem.
Darbistabā atgriezās Finčs un nometa bumbu uz grīdas, sparīgi vicinādams asti.
– Varbūt viņš to izdarīs vēlreiz? – ieminējās Bekets.
Raiders atkal izspēra bumbu laukā pa logu, un suns aizsteidzās tai pakaļ. Atkal atskanēja kritiena troksnis. Tas piesaistīja Dumiķa uzmanību. Suns piegāja pie loga, uzlika ķepas uz palodzes un pēc brīža sāka rāpties laukā.
– Man vajadzīgs suns, – Ouens teica un malkoja alu, noraudzīdamies, kā Dumiķis tirina pakaļkājas. – Līdzko šis darbiņš būs pabeigts, es dabūšu suni.
Viņi beidza darbu un izgāja ārā, kur vēl piecpadsmit minūšu garumā apsprieda paveicamo un mētāja Finča bumbu. Dārzā un apkārtējā mežā skanēja cikāžu sisināšana un vizēja jāņtārpiņu gaismiņas. Reizi pa reizei sērīgi iekliedzās pūce. Tas Beketam atgādināja tveicīgās vasaras naktis bērnībā, kad visi trīs brāļi joņoja apkārt tikpat nenogurdināmi kā Finčs. Arī tolaik mājā, kas vēl tikai tapa, spīdēja gaisma.
Kad kāds vairākas reizes nospieda gaismas slēdzi, tas bija signāls, ka jānāk mājās – un tas vienmēr likās pārāk ātri.
Bekets šad un tad, mazliet raizējoties, mēdza iedomāties par to, kā māte dzīvo viena pati šeit, mājā meža vidū. Smagajā laikā pēc tēva nāves visi trīs brāļi pārvācās atpakaļ uz šejieni. Pēc pāris mēnešiem māte jau vēlējās, lai viņi dodas projām. Tomēr vēl gada garumā reizi nedēļā kāds no viņiem atrada ieganstu, lai šeit pārnakšņotu.
Patiesību sakot, mātei klājās labi. Viņai bija darbs, māsa, draugi un suņi. Justīne Montgomerija nenīka šajā lielajā namā, viņa šeit baudīja dzīvi.
Raiders norādīja uz māju, kur bija ieslēgts apgaismojums verandā, virtuvē un mātes darbistabā.
– Viņa ir tur un rakņājas internetā.
– Viņai tas labi padodas, – Bekets atzina. – Ja māte neatlicinātu tam laiku un nebūtu apveltīta ar dabas dotu talantu ievērot noderīgas lietas, to nāktos darīt mums.
– Tu to dari tik un tā, – Raiders norādīja. – “Tumšā krāsa un kontrasti”.
– Tā ir daļa no dizaina izstrādes procesa, brālīt.
– Par to runājot, – Ouens ieminējās, – mums joprojām nepieciešamas lampas signalizācijas un izejas zīmju apgaismojumam.
– Es tās jau meklēju un meklēšu tik ilgi, līdz atradīšu kaut ko glītu. – Bekets ielika plaukstas kabatās. – Man jādodas. Rīt varēšu strādāt gandrīz visu dienu, – viņš teica Raideram.
– Paņem
